Foto: Privātais arhīvs

Kirgizstāna laikam nav tipisks vasaras atvaļinājuma galamērķis, vismaz ne manu draugu un paziņu vidū. Kamēr vairākums lepni dalās ar ceļojumu bildēm no saules kūrēm Eiropā, kur iedegušie ķermeņi parādās biežāk nekā jaunas pastas receptes pavāru blogos, protams, bez Pozitano burvības Itālijā vai Antibēm Francijā neiztikt, nemaz nerunājot par Spānijas šarmu un paeljas bildēm, kur blakus ēdienizvirtībām sēž cilvēki ar sarkaniem ģīmīšiem un sangrijas glāzēm rokās, tikmēr es sēžu kalnu ielejā uz zirga, apkārt sniegs, krauja, vējš pūš tā, ka balaklava uzmaukta uz sejas, nedod dievs, ja apraus seju – tad sarkans ģīmis, kā alkoholiķim pēc dzeršanas garantēts. Toties galva skaidra un ikdienas detokss ir tieši tas, kas man nepieciešams. Vasaras atvaļinājums? Tā sanāk!

Nu tad liekam jaunu bildi iekšā

Tā reiz teica ruksis Sisidra televizora ekrānā. Man jaunā bilde bija ļoti nepieciešama. Kad maija beigās no šīs saules aizgāja tētis, dikti strauji sagriezās dzīve. Vienā mirklī kļuvu par ģimenes galvu, un neapzināti nomainījās lomas – vienmēr biju dēls un bērns tētim, tagad strauji bija jākļūst par ģimenes galveno vīrieti. Pagāja nieka divas nedēļas pēc bērēm, kad bija jāsēžas lidmašīnā, lai dotos uz Kirgizstānu. Prāts tukšs, emociju nekādu, vēlme lidot kaut kur zem nulles, un vēlēšanās būt sazin kur ar sazin kādiem cilvēkiem – mīnus simt. Kaut kā tāds tas sākums ceļojumam, ar cerību drusku atvērt prātu un sirdi iekšējam mieram. Nu, tad par visu pēc kārtas. Pirms kāda laika saņēmu piedāvājumu jūnijā braukt uz Kirgizstānu – piecas dienas zirga mugurā kalnos bez jebkādiem sakariem, turklāt kopā ar svešiniekiem. Tieši tā, ceļojums mazā grupā īsti nebija mans primārais un vēlamais atvaļinājuma variants. Labi, esmu traks uz ceļošanu, man patīk iebāzties kaut kur un apskatīt paša izsapņotus galamērķus. Esmu pabijis Brazīlijas džungļos, kur pēc rīta skrējiena pa nacionālo parku izrādījās, ka varēju būt potenciālais brokastu variants melnajam jaguāram, esmu viens pats devies uz Irānu, vienkārši tāpēc, ka sagribējās, tad vēl Kambodžas džungļos un Austrālijā ar visu indīgo dzīvnieku atribūtiku: čūskas, sirēnas par haizivīm pludmales ūdenī un indīgi zirnekļi. Kur tik vēl būts, jo sagribējās. Vai šo es gribēju? Nē. Vai piekritu? Jā!

Iesēžoties lidmašīnā, satieku pirmos ceļabiedrus, kuri degošām acīm raugās gaidāmā piedzīvojuma virzienā, tikmēr es, pieklājīgs puika būdams, smaidu un draudzīgi ieklausos, lai gan iekšēji ik pēc piecām minūtēm atgriežas sēras un sajūta, ka apvemšos no visa un no nekā. Jā, man blakus ir mana dzīves otra puse, kas priecīga sēž blakus krēslā, prātojot, kā tur būs. Tas man komfortu nesniedz, bet iekšēji zinu – būs labi, jo ir jābūt labi. Katrs ceļojums sniedz jaunu redzējumu uz notiekošo; ja nedod, tad tas nozīmē, ka tu sēdi mājās.

Biškeka

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!