Fоtо: DELFI

Piedāvājums doties uz Igauniju nokrīt kā no gaisa, un es ņemu to ciet. Rezultātā pēc dažām dienām tuvējā kaimiņzemē man liekas, ka esmu bijusi iespaidīgā ārzemju ceļojumā. Tā laikā es izbaudu ēdienu vienā no labākajiem mājas restorāniem, kura saimnieks ir ieslēgts blakus istabā. Iepazīstos ar Igaunijas SPA centru piedāvājumu, ko tik ļoti iecienījuši atpūtnieki no Latvijas. Bļitkoju ar zivs aci uz āķa tālu uz Peipusa ezera ledus un karsējos melnās dūņās, kas atšķaidītas ar minerālūdeni. Igaunija pārsteidz. Tiešām.

Blogeris un grāmatas autors ieslēgts

Kaut arī Igaunija ir tik tuvu, vienlaicīgi rodas sajūta, ka tālu. Te ir mazāk bedraini ceļi, cilvēki čaukstina eiro naudas zīmes, labi runā angļu valodā un ļoti piedomā pie tā, lai cilvēki kaimiņos un tālāk pasaulē zinātu visu to savdabīgo un labo, kas šajā zemē ir.

Kā viena no lietām, ko igauņi izceļ ar lepnumu, ir viņu virtuves māksla. Turklāt - ideālā gadījumā šī garšu bauda tiek apvienota ar skaistās ziemeļu dabas aplūkošanu. Kaut arī tepat kaimiņos, Igaunijas ziemeļu daba piedāvā daudz ko tādu, kā pie mums Latvijā nav. Piemēram, neparasti iespaidīgā Jagalas ūdenskrituma aplūkošana un pēc tam vakariņas mazītiņā jūras piekrastes zvejniekciema mājas restorāniņā, ir iespaidīga kombinācija.

"MerMer" atzīts par vienu no labākajiem kaimiņzemes restorāniem. Tas ir mājas restorāns, kuram nav pat oficiālas ēdienkartes. Tas nozīme, ka iepriekš sava vizīte ir jāpiesaka, jāvienojas ar saimniekiem, ko viesi vēlas ēst, un tad jādodas uz saimnieka māju. Koridorā viesi novelk apavus un zeķēs dodas uz saimnieka virtuvi, kas apvienota ar ēdamistabu. Te arī viss notiek. Saimnieki restrorānam ir veseli trīs - smaidīgs pāris gados un viņu buldogsuns Humers. Humers Igaunijā ir slavenība - viņš filmējas šovos, ir izdevis pats savu pavārgrāmatu un uztur arī savu blogu. Mūsu viesošanās dienā blogeris ir iesprostots blakus istabā. Tik skaļa un daudzskaitlīga žurnālistu kompānija blogerim ir pārāk satraucoša. Izlaidies uz dīvāna, viņš tikmēr apcer jaunas receptes.

Teju viss, ko saimniekpāris ceļ galdā, ir no vietējiem produktiem. Zivis, olas, piens, gaļa un dārzeņi no kaimiņiem. Pārējais - pašu roku meistarība, īpaši saimnieks lepojas ar paša marinētajām olīvēm. Ēdieni seko cits citam un tie ir tik gardi, ka saulriets virs aizsalušās jūras pa logu šķiet vēl iedvesmojošāks nekā citkārt. Cenšamies noskaidrot ēdienu sastāvdaļas un nosaukums, taču fakti pazūd igauņu-krievu-angļu valodas tulkojumā un lai ir tā. Mutē paliek brīnišķīga garša un es redzu kā ēdāji zem galda kustina zeķotos kāju pirkstus aiz labsajūtas un aplūko fotogrāfijas pie sienas, kur saimnieki redzami kopā ar Igaunijas prezidentu un kundzi.


Šokolādē un dūņās līdz acīm

Rosīgie igauņi uzsver, ka viņu zemē viss vai plīst no veselīguma. Te ir tīra un skaista daba, labs ēdiens un, kas svarīgi, lieliska infrastruktūra tiem, kas īpaši vēlas pievērsties sava ķermeņa lutināšanai un veselības uzlabošanai. Tas, ka arī latvieši čakli mēro ceļu uz Igaunijas SPA centriem, jau zināms. Taču līdz šim vairāk dzirdēts par robežai tuvākajiem SPA, kas atrodas Pērnavā, Sāremā salā.

Šoreiz dodamies uz Narvas pusi, kur netālu no pilsētas pašā jūras krastā atrodas "Meresuu SPA&Hotel". Aizsalušās jūras krastā, totālā klusumā un mierā atpūtnieki šeit bauda dažādus ūdens priekus baseinos un pirtīs, kā arī ļaujas profesionālajām skaistumkopšanas un SPA meistaru rokām. Šo vietu iecienījuši arī turīgie Sanktpēterburgas iedzīvotāji, latviešu un lietuviešu pagaidām neesot tik daudz.

SPA komplekss ir glīts. Viena no viesu iecienītākajām procedūrām ir "šokolādes procedūra". Tas nozīmē, ka cilvēku kārtīgi noskrubina ar šokolādes gabaliņu masu, tad izmasē ar siltu un šķidru šokolādi, tad ietin plēvē un siltā segā un tad atstāj šo "šokolādes rausīti" uz kādu laiku atslābināties. Āda pēc tam ir ieguvusi tumšāku nokrāsu un vēl kādu laiku turpina apetelīgi smaržot. Šeit (un arī citos spa komplekos) cieņā ir vietējā ražojuma dabīgā kosmētika "Joik". Tās sauklis ir - "Dabiska greznība"! Kosmētika izgatavota no vietējām izejvielām, tikai Igaunijā vāktiem augiem, zālītēm un citām izejvielām. Tā ir lielā cieņā to cilvēku vidū, kas orientējas kosmētikas līdzekļu sastāva labirintos un meklē visu dabīgo. "Joik" pamazām iekaro tirgu arī ārpus Igaunijas.


Cita specifika ir, piemēram, sanatorija un SPA komplekss "Varska", kas atrodas Lammijarves ezera krastā. Tā ir vieta, kur jau no 80.gadiem par pieņemamām cenām cilvēki brauc uzlabot veselību no daudzām pasaules valstīm. Centrs ir vairāk ārstnieciski orientēts. Te plaši izmanto unikālā sastāva ārstnieciskās dūņas no tuvējā ezera un citu šī paša reģiona dārgumu - minerālūdeni.

Uzsvars te likts uz dabas bagātībām un veselības atjaunošanu, ārējais veidols nav tik svarīgs, tāpēc iestādījumam ir tāda nedaudz padomiska aura. Ēdnīca atgādina pionieru nometnes ēdamzāli, ar milzīgu interesi aplūkoju arī padomju laika matu žāvējamo aparātu - kupolu, kurā jāiebāž galva un tad priekšā jānospiež amizants slēdzītis. Man likās, ka šie padomju laika bērnības atribūti nekur vairs nav saglabājušies, bet te nu viņi ir!

Taču tas ir nieks, salīdzinājumā ar iespēju izbaudīt karsto dūņu vannu. Dūņu sastāvs ir izcils un noder veselas plejādes slimību ārstēšanai. Saldūdens dūņas satur desmit reižu vairāk organisko vielu, nekā jūras dūņas. To sastāvā ir arī sērūdeņradis. Tās ārstē hroniskus iekaisumus un atvieglo sāpes, veic biostimulāciju (paātrina vielmaiņu un šūnu atjaunošanos), izvada no organisma lieko šķidrumu un šlakvielas, sniedz patīkamu atslābuma sajūtu.

Garā telpā atrodas vismaz 10 zaļas krāsas vannas, kas atdalītas ar aizkariņiem. Vannās tiek ielaistas 41-43ºC karstas dūņas. Kupla un omulīga darbiniece uzrauga, lai dūņukārie "pacienti" dūņās iegultos pareizi. Laikam esmu par seklu, sieviete pienāk, uzspiež man uz krūtīm un iegremdē dūņās tā, ka ārā paliek tikai seja un daļa matu. "Ļoti labi, bērniņ," viņa man saka, "un tagad atpūties 10 minūtes". 10 minūtes karstās dūņas ir ilgs laiks. "Bērniņš" guļ un klausās kā aiz aizkariem spiedz un sajūsminās tie, kas melnajā masā guļas pirmo reizi.


"Dūņu rezerves ir milzīgas, tāpēc mēs visas dūņas izmantojam tikai vienu reizi, vēlāk tās atkal nonāk atpakaļ dabā," stāsta sanatorijas darbiniece. Pēc karsēšanās viss, ko vēlos, ir doties pagulēt, jo atslābums tiešām ir iestājies. Gulēt gan nesanāk, jo dodamies uz citu interesantu SPA centru.

Igaunija ir vieta, kurp doties, ja atpūtu un dažādas labsajūtas procedūras ir nepieciešams apvienot ar miega traucējumu ārstēšanu. SPA un vienīca "Kubija" ir vieta, kurp daudzi ierodas tieši uz šeit esošo Miega klīniku.

"Mūsu vidējais klients ir apmēram 40 gadus vecs pārstrādājies uzņēmējs, kuram ir miega traucējumi. Bieži viņi baidās no ārstiem un slimnīcām, tāpēc šāds apvienojums ar SPA centru mums ļauj piesaistīt šādus klientus," stāsta Miega klīnikas pārstāve. Tā kā "Kubija" atrodas diezgan tuvu Latvijas robežai - latvieši ar un bez miega traucējumiem šeit parādoties arvien biežāk, lai ļautos SPA procedūrām, peldēm tuvējā ezerā un veselības taku pastaigām.

Karsta zupa, stiprs šņabis un 'karakatica' uz Peipusa

Kamēr Latvijā atbildīgie dienesti ceļ trauksmi par ledus bīstamību, ziemeļu kaimiņiem igauņiem ar ledu pagaidām viss kārtībā. Dienā, kad pirmo reizi mūžā rosos uz Peipusa ezera, ledus ir tieši vienu metru biezs.

Krastā mūs sagaida vietējais "bļitkošanas lietu zinātājs" - vīrs ar skarbu seju, cigareti zobos un tik dīvainu braucamrīku - visurgājēju vārdā "Karakatica", ka skaidrs - Peipusa apmeklējums, iespējams, ir šī ceļojuma labākā daļa.

Diena ir gana auksta, un aizsalušais Peipuss sniedzas līdz horizontam cik vien tālu redzu. Vīrs ar ausaini sasēdina spiedzošo sieviešu kompāniju dīvainajā visurgājējā. Saule spīd, sirds sitas un mēs noparkojam braucamo krietnu gabalu no krasta. Cits bļitkotājs jau mūs gaida pie iekurtas uguns un čuguna zupas katla, kas šūpojas trijkājī. Kamēr daļa dāmu izmēģina roku žibulēšanā, daļa piepalīdz tapt zivju zupai, vēl daļa - izjusti jūt līdzi zivju maizīšu tapšanas procesam un vietējā ražojuma mājas šņabja nokļūšanai glāzītēs. Tas viss pieder pie lietas un apetīte, nezin kāpēc, uz ezera visiem dubultojas un trīskāršojas.

Pirmo reizi mūžā bļitkoju, pirmo reizi cenšos izurbt āliņģi ledū, pirmo reizi redzu zivs aci uz āķa un pirmo reizi vizinos pa ledu dīvainajā braucamdaiktā. Nekāds dižais loms man nesanāk, tomēr apbrīnoju, kā vietējajam makšķerniekam izdodas zivis izvilināt no āliņģa vienu pakaļ otrai.


Uz ezera tapusī zivju zupa vietējo iedzīvotāju izpildījumā ir labākā manā mūžā. Tai ir absolūti neatkārtojama garša, un pavārs tikai nosmīn - tādu garšu zupai tiešām varot dabūt tikai te - katlā virs ugunskura uz ledus. Rokas ir nosalušas, tāpēc vietējais šņabītis pazūd kā nebijis. Tad dzeram tēju no 1898.gadā tapuša patvāra. Sajūtas ir sirreālas.

Sievietes uz Peipusa esot retums, saka vietējie. Arī tās, kas ir redzētas, lielākoties esot līdzbraucējas nevis pašas makšķernieces. Nu nez'- esmu gatava te atgriezties vēl un vēl. Goda vārds. Latviešu gan te netrūkstot, stāsta vietējie. Taču piebilst, ka latviešiem piemīt nelāga īpašība - atstāt visu savu miskasti uz ezera ledus. Žēl, ka tā.

Ja rokas un kājas nebūtu nosalušas, ne par ko negribētu kāpt tajā braucamverķī un doties prom. Tomēr sakāpjam un dodamies uz krastu. Saule riet un ezera segums maina krāsu. Gribētos te atgriezties vasarā.

Brauciens ir galā un paliek tāda neliela mazuma piegarša. Gribās redzēt to Igauniju vēl. Nākotnei pieseivoju ideju slēpot nesen kā atklātajā Kivioli slēpšanas trasē (kas izveidota uz mākslīgā izdedžu kalna), izmēģināt arvien populārāko slēpošanu pa jūru Igaunijas salu reģionā un vēl daudz ko citu.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !