Pasaules trakākā baznīca  (22)

Piemēram, Jēzus taču bija gandrīz vai savējais - tāds dziednieks, kas ārstēja ar visu, kas bija pa rokai, un ar drusciņu piepūles spēja arī cilvēku pamodināt no mirušajiem. Un tā nu, tikko jebkurā no šejienes valstīm iedzīvojaties un ielūkojaties zem vietējās kristietības nedaudz eksotiskās fasādes, jūs pamanāt... ui!

Kas gan to ilustrēs labāk kā, ļoti iespējams, pasaules neprātīgākā baznīca, kas atrodas Gvatemalas kalnienēs, Sanandresas Šesulas pilsētiņā netālu no Kesaltenango. Tā nav šejienes senākā baznīca - tepat netālu ir arī viena pa īstam, nopietni un kārtīgi veca konkistadoru laiku baznīca, taču tā ir stīva, parasta un neinteresanta. Pavisam cita ir šī te: no iekšpuses nekas īpašs, toties no ārpuses...

Koši, koši, koši dzeltenā krāsā, izdaiļota ar kopumā aptuveni diviem simtiem dažādu skulptūru un zīmējumu, par kuriem saldajam Jēzum būtu patiess brīnums (lai gan ne vairāk kā par lielu daļu no tā, kas iznācis no viņa mācības), un, protams, viņš to vidū nez vai atpazītu arī pats sevi. Cilvēki, eņģeļi, ziedi, pērtiķi, putni, augļi, kukurūza, baznīcas jumta smailē vēl divi jaguāri, kuri, protams, paslepus simbolizē abus maiju svētā teksta Popol Vuh varoņdvīņus.

Viss šis krāšņi dzīvīgais salikums uzskatāmi rāda, kas notiek (un kas nemaz nevar nenotikt) ar ticību, kura radusies vienā pasaules malā, bet vēlējusies iekarot cilvēku prātus un galvenokārt jau sirdis pilnīgi citā un līdz ar to bijusi spiesta piemēroties šo dīvaino, nesaprotamo ļautiņu pasaulei. Un tā nu katoļu baznīcas smailē sēž jaguārs, bet turpat augstāk kalnā stīdz maiju ceremoniju dūmi - arī novembra beigās, kad šeit tiek godināts svētais apustulis Andrejs un augstākajā mērā kristīgā pasākuma ietvaros notiek, piemēram, tā sauktā pērtiķu deja.

Tieši šeit iepazīstos ar Maksimonu, kā viņu sauc ladino. Maijiem mazais vīriņš ir Rilamams, spāņiem - Sansimons, taču būtība no tā nemainās, jo šī ir viena svarīga dievība, kas tiek godāta visās Gvatemalas kalnienēs un sevī apvieno - tikai nebrīnieties! - Jaunās Derības Jūdu, bariņu maiju dievu un Gvatemalas iekarotāju, spāņu konkistadoru Pedro de Alvarado. Ir aizdomas, ka Maksimons ir gan starpnieks starp Debesu sirdi un Šibalbas apakšzemi, gan tas pats maiju dievs Mams.

Šesulas baznīciņā viņu grūti pamanīt, un arī citviet Maksimons var izskatīties dažādi: Santjago Atitlanā tā ir greznās drēbēs tērpta koka figūra ar platmali galvā un cigāru zobos, Nahualā netālu no Kesaltenango - vienkārši koka kaste ar no tās rēgojošos cigareti. Īpaša vieta visas Gvatemalas Maksimonu biogrāfijā ir Sanhorhe La Lagunai Atitlana ezera krastā: šeit, iespējams, izgatavota visu laiku pirmā Maksimona skulptūra - no koka, kas uzrunājis vietējos šamaņus.

Bet kāpēc gan lellei ir tik īsas rociņas un kājiņas? Tāpēc, ka Maksimons ir viscilvēciskākā no dievībām: leģenda vēsta, ka kādu dienu, kad visi ciemata vīrieši strādājuši laukā, Maksimons ņēmis un pārgulējis ar visām viņu sievām. Atgriezušies vīri bez vārda runas nocirtuši viņam rokas un kājas, un pēc šī pasākuma Maksimons kaut kādā ne īsti skaidrā veidā kļuvis par dievu - vai arī dievs viņā iemiesojies jau pirms tam.

Šā vai tā, bet cilvēcisko iedabu Maksimons ir saglabājis arī tagad: smēķis ir neatņemama Maksimona tēla sastāvdaļa, un tieši cigaretes vai kāds stiprāks dzēriens, jā, arī nauda ir viņam tīkamākais ziedojums. Par Atitlanas Maksimonu ir zināms, ka viņam īpaši iet pie sirds Payaso cigaretes, Venado rums vai Quetzalteca Especial dzereklis, ar ko no dieviņa var izlūgties visu ko - veiksmi laulībā, labu ražu, veselību, potenci un citus labumus, lai gan no jūsu lūgšanām visbiežāk viņš uzklausīs tās, kas saistītas ar atriebību vai kaitējuma nodarīšanu citiem.

Maksimona figūra gadu uzturas vienā mājvietā, un tad Svētās nedēļas laikā tiek pārvietota citviet. Un ne jau tāpat vien pārvietota. Protams, man nepaveicas tikt uz īsto datumu, taču vietējie labprāt pastāsta: kad reizi gadā Santjago Atitlanā mazgā Maksimona figūras drēbes, netīrais ūdens tiek rūpīgi savākts un pārdots vietējiem iedzīvotājiem, jo ir labi zināms, ka tad, ja ar to apšļaksta veikala durvju slieksni, no pircējiem nav iespējams ne atkauties...

Īpatnajiem vietējiem svētajiem es turpinu uzskriet virsū ar apbrīnojamu regularitāti, un drīzāk vainojama nevis mana savdabīgā veiksme, bet gan tas, ka viņu ir patiešām daudz. Tā, piemēram, Kostarikā man jānoklausās vesela lekcija par vēl vienu oficiāli neatzītu svēto - doktoru Moreno Kanjas, kas bija pazīstams kā palīgs nabagajiem un tika nogalināts 1938. gadā, pēc kā kļuva īpaši populārs. Tagad es zinu - ja vakarā uz daktera Moreno speciālās lūgšanu kartītes novietosiet ūdens glāzi ar krustveidā sagrieztu citronu, naktī ūdens pārvērtīsies par nepieciešamajām zālēm...

Savukārt Karakasas pirmā apmeklējuma laikā nejauši pamanu nevienā ceļvedī neatzīmētu, taču neapšaubāmi ļoti interesantu pieminekli - kaila sieviete jāšus uz dzīvnieka, kas visvairāk atgādina tapiru. Jā, kā izrādās, tas tiešām ir tapirs, savukārt sieviete ir Marija Lionza, kura vidusmēra venecuēlieša pārdabisko spēku pasaulē ieņem vietu, kas nebūt nav daudz zemāka kā, teiksim, Jaunavai Marijai (lai gan, protams, šī ir, tā sacīt, paralēlā pasaule).

2004. gadā interesantais piemineklis (tērauda serdenis, bet viss pārējais - betons) gan pārlūzis uz pusēm, un pēdējā Karakasas apmeklējumā tā arī nespēju noskaidrot, uz kurieni piemineklis pārcelts pēc rekonstrukcijas. Taču, lai kā tur klātos betona klucim, pati Marija Lionza ir dzīvāka par dzīvu, vismaz venecuēliešu ticīgajās un uzticīgajās sirdīs noteikti.

Svētā Jaguāra Marija - Santa María de la Onza, pilnā vārdā - Santa María de la Onza Talavera del Prato de Nívar, it kā dzimusi 1502. gadā indiāņu cilts vadoņa ģimenē. Spējusi savaldīt meža zvērus, pašlaik joprojām mītot aptuveni trīsimt kilometru no Karakasas, Jarakujas provinces Sortes kalnā, kas tagad ir nacionālā parka statusā. Tieši tur ir Marijas centrālais altāris, kur 12. oktobrī (dienā, kad 1498. gadā Kristofors Kolumbs pirmoreiz izkāpa Venecuēlā) pulcējas visi Lionzas galvenie priesteri un šamaņi. Dabas dieviete. Spēj palīdzēt visiem un visā - un, ja ne pati, tad kāds no viņas svītas noteikti.

Kas tā par svītu? Tiem, kas vēl nav sapratuši, šīs svītas sastāvs dod skaidru priekšstatu par to, kā šajā pasaules daļā rodas svētie. Lionzas kultā itin viss ir glīti sajaukts kopā - afrikāņu, katoļu un indiāņu mitoloģija un reliģija, kā rezultātā par trim spēkiem - tres poderosos vai tres potencias - kopā ar viņu pašu tiek uzskatīts spāņu nogalinātais indiāņu virsaitis Guaikaipuro un tāpat kolonizatoru nogalinātais melnais vergs Negro Felipe. Bez viņiem Marijas Lionzas Visumā ir vesela kohorta gan mitoloģisku, gan visnotaļ vēsturisku personāžu - no Simona Bolivara (jā, jā, El Libertador ir atdzimis arī šādā veidā), viņa auklītes, labi zināmiem ārstiem un noziedzniekiem līdz pat vikingiem, literātiem un katoļu svētajiem. Pietiek visiem.

Šis ir fragments no šajās dienās klajā nākušās Lato Lapsas ceļojumu grāmatas "Trīspadsmit Amerikas", kas stāsta par pieredzēto un piedzīvoto Argentīnā, Belizā, Čīlē, Ekvadorā, Gvatemalā, Hondurasā, Kolumbijā, Kostarikā, Nikaragvā, Panamā, Peru, Salvadorā un Venecuēlā.