Vecmāmiņa Tartu joprojām (atkal) sprauna!  (19)

Paldies, Gustav II Ādolf!

Par ko? Par Tartu Universitāti, ko šis Zviedrijas karalis nodibinājis 1632. gadā. Kaut gan toreiz Tartu vārds vēl nebija laists apritē – pilsētu Igaunijas dienvidos senākos laikos sauca par Dorpatu, Tērbatu un pat par Jurjevu. Vārdi kopā ar pilsētas saimniekiem sen jau nomainīti, bet Universitāte plaukst un zeļ. Pēc senas tradīcijas, turp dodas mācīties arī latviešu studenti, tāpēc uz ielas vēlams nevienu skaļi latviski neaprunāt. Kaut gan šis aizrādījums laikam ir lieks, jo tas tagad attiecas uz visu Eiropu un pat pasauli.

Tartu Universitāte nosaka visu pilsētas dzīves ritmu, un pateicoties apmēram 19 000 studentu, tas patiesi ir jūtami jauneklīgs.

Jāņa baznīcas terekots

Baznīca atrodas gandrīz līdzās Universitātei. Tāda tā izskatījusies 14. gs., tāda arī šodien. Pa vidu gan bija nejauks pārtraukums: Otrā pasaules kara laikā baznīcu sagrāva, un neatjaunota tā biedēja ļaudis līdz pat 20. gs. beigām. Lai skats būtu vēl atbaidošāks, tieši blakus baznīcai uzcelta balto ķieģeļu daudzdzīvokļu māja – grūti iedomāties vēl neatbilstošāku kaimiņieni krāšņajai baznīcai!

Otrā dzīve Jāņa baznīcai sākās 2005. gadā. Viss gandrīz kā senāk, tikai no 2000 terakotas figūriņām, kas rotāja baznīcu 14. gs., pāri palikusi vairs tikai puse (oriģināli atrodas baznīcas iekšpusē, kopijas – ārpusē). Izrādās, apdedzinātā māla figūrām ir garš mūžs ne tikai Ķīnā (atcerieties Terakotas armiju!), bet arī Igaunijā. Pats neparastākais: nav divu vienādu figūru, katrai ir sava seja un forma!

Domakalns ar diviem tiltiem un Bučukalniņu

Arī tam garām paiet nevar. Galvenais orientieris ir Doma baznīcas drupas. Reiz tā bijusi lielākā katedrāle visā Livonijā. Tagad atjaunots tikai viens katedrāles spārns, kurā atrodas vēstures muzejs un skatu tornis, no kura Tartu labi pārskatāma.

Blakus Domam viens pēc otra atrodas divi tilti. Eņģeļu tilts celts 1838. gadā, bet Velna tilts 1913. gadā par godu Krievijas caru Romanovu dzimtas jubilejai. Romanovu sen vairs nav, bet betona tiltiņš joprojām ir viens no Tartu lepnumiem.

Doma kalna parks veidots angļu stilā. Kaut kur parka dziļumos, ziemeļu pusē atrodoties Bučukalniņš. Ja Universitātē izveidojas kāds jauns pārītis, tam pēc tradīcijas vajagot doties uz Bučukalniņu skūpstīties, citādi tā neskaitās īsta savienība. Kalniņu neatradu. Nebija arī vērts pūlēties, jo todien nebija ar ko bučoties...

Tartu Pizas tornis

Tas ir Tartu mākslas muzejs – trīsstāvu ēka Rātslaukuma ziemeļu stūrī, kuras augšgals acīmredzami sašķiebies uz vienu pusi. Tā esot 18. gs. celtnieku vaina: mājas viena puse balstās uz vecā pilsētas mūra, otra daļa uz koka pāļiem, kurus laika gaitā piemeklējis vecu koku liktenis. Māja sasvērusies uz vieniem sāniem un tagad kļuvusi par tūristu pievilkšanas vietu.

Nu gluži kā Pizas tornis Itālijā! Kas gan būtu Piza bez sava torņa?! Parasta mazpilsētiņa jūras krastā! Kas būtu Tartu bez savas šķībās mājas? Nu, nav tik traki, pat Rātslaukumā vien ir gana daudz apskates vērtu objektu.

Uz pulverkrogu!

Precīzāk – uz senu pulverpagrabu jeb šaujampulvera noliktavu, kurā tagad ierīkots krogs. Tas jāmeklē Observatorijas kalniņā, kur savulaik atradies igauņu cietoksnis – tieši vecajā pilsētas valnī. Noliktava te ierīkota jau 1767. gadā. Šķiet, igauņi par to labi rūpējušies, jo cietokšņa valnis ne reizi nav uzsperts gaisā. Par restorānu noliktava pārtaisīta tikai 20. gs. beigās.

Ar šo krogu Tartu lepojas visi. Tur esot garšīgākais alus Igaunijā, turklāt krogs pat ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā – kā krogs ar pasaulē visaugstākajiem griestiem. No zemes līdz pat augšai te esot veseli 11 metri!

Godīgi atzīšos, ka es tajā tikai iebāzu degunu (un fotoaparātu), jo omulīga sēdēšana uz koka soliem bez atzveltnēm var rasties tikai pēc labi daudz izdzerta alus, un tāds nebija mūsu tā vakara nodoms.

Taču arī citu jauku krodziņu Tartu netrūkst, kā jau jauniešu pilsētā.