Latgales mājīgā pilsētiņa Preiļi vairāk nekā 500 gadus piederējusi senajai muižnieku Borhu dzimtai, kas ieceļoja šeit no Vācijas. Dzimta ar laiku pārpoļojusies un bijusi vieni no ietekmīgākajām un bagātākajām muižnieku dzimtām Latgalē. Šajā laikā te valdījušas kaislības, nežēlība, bet arī lielas idejas un varens vēriens, kas noveda pie vienas no skaistāko Latvijas piļu celtniecības un brīnišķīga parka izveides. Lūk, kāds ir leģendām apvītās Preiļu pils, kur spokojas ne viens vien nelaimīgā gars, stāsts.

Borhu īpašumā Preiļi minēti jau no 1382. gada. Sākotnēji Preiļos pēc leģendas atradusies Livonijas ordeņa pils. Tās celšanas gads un vieta gan nav zināma. Tā vēlāk karos nopostīta, bet vēlāk Preiļos pilis atjaunotas un celtas vēl vairākkārt, līdz 19. gadsimta vidū uzcelta pašlaik redzamā pils. Katrai muižai un pilij ar ēnainiem parkiem ir savi noslēpumi un leģendas, to netrūkst arī Preiļu muižai.

Viena no tām vēsta par bagātībām, kas noslēptas parkā. Tās glabājoties apraktas no Napoleona kara laikiem. Grāfam Borham tad nācies slēpties, un viņš uzticējis vecākajam sulainim ar trim palīgiem norakt pils dārgumus. Palīgi pēc padarītā darba nonāvēti, bet vecais sulainis, nesagaidot kungus no bēgļu gaitām, nomiris, un tā arī šī manta zemē palikusi.

Viens no vēlākajiem muižas īpašniekiem šo stāstu uzskatījis par pamatotu un organizējis apslēptās mantas meklēšanu. Patiesi, netālu no jaunās pils četrkantīgā torņa atrasta dzelzs kaste, tomēr tā izrādījās tukša. Tā arī neviens nezinot, kurš pie tām bagātībām ticis.

Vispār Borhi bijuši interesanti ļaudis, un cilvēcīgas kaislības viņiem nav bijušas svešas. Piemēram, veco muižas kungu māju uzcēla Polijas-Lietuvas lielkanclers Johans fon der Borhs 18. gadsimta vidū. Viņam piederējušas vairākas citas muižas poļu Inflantijā. Pats viņš kopā ar sievu un bērniem uzturējās Varšavā, Polijā. Bez politiskās karjeras veidošanas galmā viņš bieži manīts ballēs ar jaunām baleta dejotājām, savukārt viņa sieva Ludviga bija augstāko aprindu intrigante un Polijas karaļa Staņislava II Augusta Poņatovska mīļākā, kuras portrets stāvēja karaļa kabineta redzamākajā vietā.

Viens no pils lepnumiem bijis un vēl joprojām ir brīnišķīgais parks. Tas savu veidolu ieguvis 19. gadsimta vidū, un pašreiz ir viens no ievērojamākajiem ainavu parkiem Latvijā. Jau tad parku apjozis dekoratīvs nocietinājums un četrrindu liepu alejas. Bet tā vidū, appludinot Preiļupīti, radīta romantiska dīķu un kanālu sistēma ar daudzām salām un pussalām. Klajumos jeb laucēs izveidotas gleznainas lapenes – liepu vai svešzemju koku, krūmu grupas.

Parks veidots 60 gadus (1806 – 1865), un tajā aug ap 25 dažādu koku un krūmu sugu, to vidū arī vairāki dižkoki. Tas ir izteikts klasicisma perioda ainavu parks ar ieloču ceļiem, ar lieliem masīviem un stādījumiem, bet ūdeņi aizņem 13 hektārus no tā platības. Tiek uzskatīts, ka parku plānojis Borhu ģimenes draugs, itāļu arhitekts Vinčento Macotti.

Preiļu muižas kapela un muižnieku galvaskausi uz sētas

Preiļu muižas kapelas celtniecību finansēja muižas īpašnieks Jozefs Heinrihs Borhs (1751-1835). Kapela celta vecās koka baznīcas un kapsētas vietā, pēc parka arhitekta projekta. Ēkas celtniecībai izmantoti laukakmeņi, un tā ir veidota rotondas formā, fasādi rotā Romas panteons ar četrām kolonām. Kapelas graciozo virszemes telpu izmantoja kā memoriālu un kapelu dievkalpojumiem, savukārt pazemē ierīkoja ģimenes kapenes.

Lai gan nav dokumentālu liecību, visticamāk, ka Preiļu kapelu arī projektējis itālis Vinčenco Macoti. Viņš cēlis muižas pili un kapelu arī Varakļānos. Preiļu kapela ir nepārprotams Varakļānu ēkas analogs.

1829. gada Preiļu muižas vizitācijas aprakstā minēts, ka kapelas galvenajai ieejai ir septiņi akmens pakāpieni. Frontonā virs kolonnām polihromi krāsots dieva gādības atveidojums – trijstūris ar Dieva aci vidū, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Kapelas jumts segts ar zaļi krāsotu skārdu. Uz jumta milzīga koka lode ar krustu. Kapelā bijis balkons dziedātājiem. Griesti no koka, ieklāti ar dēļiem. Grīda veidota kā ķieģeļu klons. Uz altāra bijušas sešas Parīzē izgatavotas fajansa vāzes ar mākslīgiem ziediem. Ieejas durvis krāsotas tumšā tonī. Abpus galvenajai ieejai ir nišas, bet nav zināms, vai tajās bijušas skulptūras. Zem kapelas ir kapenes grāfa ģimenes locekļiem. Pagraba telpai bijis arī viens lodziņš vēdināšanai. Ar šīm kapenēm saistās ne viens vien baiss spoku stāsts.

Piemēram, par ļauno grāfieni. Runā, ka grāfiene, kas bijusi ļoti nežēlīga, pat pēc savas nāves nav devusi ļaudīm miera. Sākusi baidīt pat savu atraitni vīru. Tā kādu reizi, kad muižas pilī bijis daudz ciemiņu, kā tas senāk notika, pusnaktī tā parādījusies kādā no pils kambariem, kur visi dancoja un jautri pavadīja laiku. Daži ķēruši zobenus, citi pistoles, sākuši šaut un dzīties tai pakaļ. Tādas parādības atkārtojušās. Tādēļ kungi nolēmuši attaisīt šķirstu un nocirst mirušajai grāfienei galvu, ar tādu pārliecību, ka tad gan viņa vairs nestaigāšot pa naktīm apkārt. Bet, kad gribējuši to izdarīt, lielmāte saķērusi cirtēju aiz rokas, kurš pakritis pusdzīvs. Baltās kurpes, kurās viņa bija guldīta šķirstā, bijušas dubļainas. Nu vairs nebija nekādu šaubu, kas īsti baidījis cilvēkus.

Preiļu muižas kapela ar kapenēm ir izcils Latgales 19. gadsimta vēlā klasicisma laika muižu apbūves paraugs, kas izteiksmīgi raksturo Latgales muižu mākslas un arhitektūras vēsturē nozīmīgas personības Vinčenco Macotti daiļradi. Muižas īpašnieku kapenes ir tipoloģiski retāks piemineklis un citu starpā to izceļ kultūrvēsturiski un stratigrāfiski bagātā informācija – kapenes zem kapenēm.

20. gadsimts nesaudzēja arī Preiļu pili. 1919. gadā lielinieki kapelu un kapenes izdemolēja, meklējot dārgumus, bet vēlāk tur ierīkoja strādnieku klubu. Muižnieku kauli tika sieti klāt zirgam un staipīti pa miesta ielām, savukārt viņu galvaskausus boļšēviki uzsprauduši uz sarkano parka vārtu smailes, kā zīmi, kas atgādinātu vietējiem iedzīvotājiem, to, ka muižnieki simbolizēja ilgo kalpības laiku. Uz kapelas fasādes ar sarkanu krāsu bija uzrakstīts "Bļiže k svetu" jeb tuvāk gaismai, kas bija pirmā Latgales sarkano boļševiku kluba nosaukums. Kādu nakti šie dejojuši, un pēkšņi no kapelas kupola griestiem sākušas birt smiltis, un parādījušies zibeņi. Šie tā nobijušies, ka vairs turp negājuši.

20. gados kapelu atguva Preiļu Romas katoļu baznīca un tika atjaunots altāris, kapelā notika dievkalpojumi. Savukārt padomju vara atsavināja kapelu baznīcai. Ilgus gadus tā stāvēja nopostīta un pamesta.

1995. gadā Preiļu Romas katoļu baznīca atjaunoja īpašumtiesības uz kapelu. Interesanti, ka 2000. gadā notika arheoloģiskās uzraudzības izrakumi, kuru laikā pie kapelas tika atrasti 17. gadsimta 2. puses un 18. gadsimta apbedījumi.

Sešus gadus vēlāk kapelu pilnībā restaurēja. Sakrālajā celtnē izvietoja atsevišķu renesanses laika mākslinieku gleznu kopijas. Toronto dzīvojošais ārsts un sabiedriskais darbinieks Eduards Upenieks ziedoja savus līdzekļus, bet gleznu kopijas izgatavoja LMA studenti. Kapelā apskatāmas Itālijas (Leonardo da Vinči, Botičelli, Domenikino, Mikelandželo, Korredžo), Spānijas (Muriljo), Nīderlandes (Rembrants) renesanses laikmeta gleznotāju darbu reprodukcijas un Latvijas vecākās paaudzes tēlnieces Ēvī Upenieces ģipsī veidotās sieviešu skulptūras, kas uzrunā ar harmonisko formu un tām piemītošo emocionalitāti.

2007. - 2008. gados kapelā tika veikti arheoloģiskie izrakumi Antonijas Vilcānes vadībā, kuru laikā sapostītā apbedījumā tika uzietas grezna tērpa paliekas - ar brokāta diegiem izšūta Maltas ordeņa komandora mundiera priekšpuses detaļas, krāgas un kabatas fragmenti, kas piederējušas Jozefam Henriham Borham. Atradums ir nozīmīgs. Latvijas muzeju krātuvēs nav liecības par līdzīgu tērpu. Mundiera fragments ir restaurēts un apskatāms Preiļu muzejā.

Kā tūrisma objekts kapela ir atvērta vasaras sezonā. Citā laikā kapelas apmeklējumu var pieteikt, sazinoties ar Preiļu muzeju. Tur notiek arī koncerti.

Tukšais kambaris

Mundieris nav vienīgais interesantais atradums. Piemēram, 20. gados pilī atrasta noslēpumaina telpa. Daudzi tic, ka tā saistīta ar kādu spocīgu stāstu. Leģenda vēsta,ka Borha pusaugu dēls kādu dienu medīdams sastapis skaistu latviešu ganu meitu. Jauneklis neprātīgi iemīlējies, atvedis to sev līdzi uz muižu, kur viņa uzaugusi par brīnumjauku un ļoti glītu meiteni. Tēvs dēlam liedzis meiteni bildināt, bet, redzot nepiekāpību, izdomājis viltību. It kā piekritis precībām, licis, lai jauneklis brauc pēc rotaslietām. Kamēr dēls bijis prom, sulaiņiem licis meiteni iemūrēt muižas sienas nišā, dēlam pateicis, ka tā aizbēgusi nezināmā virzienā. Dēls meklējis, taujājis, bet nekā. Pēc ilgiem gadiem, kad tēvs jau bija miris, viņš iedomājies pārbīdīt kādu mēbeli tēva vecajā kabinetā. Skarot sienu, izgāzies apmetuma gabals, atklājusies niša un skelets. Viņam kļuvis skaidrs, ka tā ir viņa zudusī meitene. Savācis kaulus un licis aprakt.

Cilvēki stāstīja, ka vecumdienās grāfam jaunā meitene rādījusies murgos, un viņš zaudējis saprātu. 1927. gadā strādnieki, veicot remontus, tiešām atraduši kādu aizmūrētu tukšu telpu.

Grāfs Mihaels Borhs (1807-1881) turpinājis tēva iesākto un veicis vērienīgus celtniecības darbus Preiļu muižā. Ap 1836. gadu uzsākta Preiļu pils celtniecība, jo vecā kungu māja kļuvusi par šauru. Ēku projektēja arhitekti Gustavs Šahts un A.Beļeckis. Preiļu pils un staļļi ir izcils Latgales 19. gadsimta historisma laika muižu arhitektūras paraugs. Pils arhitektūra izteiksmīgi raksturo romantisma periodu Latvijas muižu mākslas un sabiedriskajā dzīvē. Tā celta Tjūdoru neogotikas stilā, kreisajā pusē redzams apaļš tornis, uz kura tika pacelts karogs, kad Borhs uzturējies muižā, savukārt kvadrāta tornī labajā pils pusē ir atradusies liela bibliotēka, kurā Borhs glabājis retas grāmatas, rokrakstus un dažādus arheoloģiskos atradumus, kas vākti no apkārt esošajiem seno latgaļu pilskalniem. Šī vieta ir kā radīta ballēm un svētkiem, kas te svinēti daudz un bieži. Īpaši, kad grāfs Borhs atgriezies savā galvenajā rezidencē Preiļos no dienesta vietas Vitebskā, vai no kārtējā radu brauciena kopā ar savu ģimeni uz galvaspilsētu Sanktpēterburgu. Tad muižā notika biežas viesības, tāpēc pagrabos turēts viss muižnieku gaumei - maizes un ogu vīni, dažādi medījumi un citi produkti.

Mīlestības kalniņš, staļļi, bērzi un asiņainas leģendas

Foto: Publicitātes attēli

Aiz vecās kungu mājas pagrabiem ir redzams ozols, kas iestādīts 18. un 19. gadsimta mijā, par godu Jozefa Henriha Borha un viņa sievas Annas Bogomoļcas kāzām. Preiļu muiža bija ideāla ģimenes ligzda, pilna miera, jo tāla no lielajiem ceļiem. Te Borhiem piedzima četras meitas un ilgi gaidītais dēls Mihaels, kam par godu tika pieaicināts mākslinieks no Polijas, kurš uzgleznoja māti ar saviem bērniem, muižas terasē ar skatu uz parku un paviljonu tagadējā Mīlestības kalniņa vietā. Gleznas reprodukcija apskatāma Preiļu muzejā.

Virzoties tālāk pa parku uz pils pusi, ir apskatāma 19. gadsimta vidū neogotikas stilā celtā romantiskā zirgu pils jeb staļļi, kuru fasādi vēl no muižnieku laikiem rotā trīs koka zirga galvas. Zirgu staļļi tagad kļuvuši par iecienītu fotografēšanās vietu.

Parka leģendas

Arī par Mīlestības kalniņu saglabājusies leģenda. Reiz kungs gājis pastaigāties pa parku. Iegājis parka vidū un atsēdies pie atpūtas mājiņas. Viņu no dziļām pārdomām iztraucējis negaidīts mednieka šāviens. Kungs no liela uztraukuma ar sirdstrieku bijis uz vietas beigts. Viņa sieva bija sarūgtināta par vīra nāvi, likusi saviem kalpiem izrakt parka kanālus dažādos virzienos par godu savam vīram tā, lai kanālu virzieni attēlotu vīra iniciāļus. Mežsargu, kurš nobaidījis kungu, likusi aprakt dzīvu zemē un uzbērt virsū visu kanālu izrakto zemi - tā radies Mīlestības kalniņš jeb Mežsarga kalniņš. Uz tā, kā liecina nostāsts, bijusi tējnīca, kurp kungi pēc pieciem vakarā nākuši malkot šo dzērienu, bet lejā – trīs lapenes, kur paslēpties lietus laikā, ja tas pārsteidz pastaigā. Parkā ne zariņu nedrīkstēja nolauzt, par to draudēja bargs sods. Arī Mīlestības kalniņā spokojas. Vakaros ap kalniņu pulcējas tumši stāvi, dzirdamas sarunas un čuksti. Tieši pusnaktī debesīs sāk lidot ugunīgas lodes. Tā apkārtējo ciemu mednieki sarunājas ar savu draugu, nelaimīgo dzīvu aprakto.

Parka otrajā lielākajā dīķī atrodas Ādama un Ievas sala. Pēc nostāsta muižnieks tur braucis ar laivu, kopā ar vietējām miesta meičām izklaidēties, taču par to ir uzzinājusi viņa sieva. Tas viņu sadusmojis, un viņa izdomāja kā pārmācīt savu vīru. Kundze palūgusi savu kalpu purvā saķert odzi un izlaist to uz salas. Nākamreiz kad muižnieks devies uz salu, čūska tam iekodusi. Viņš nodomāja, ka tas ir Dieva sods, un vairs uz salas ar tādiem nolūkiem nav nācis. Muižnieks lika uz salas izvietot koka Ādama un Ievas statujas, no kurām Ādama seju atveidoja viņš pats, savukārt Ievu – kāda no vietējām latviešu daiļavām.

Vēl viens parka stāsts saistīts ar aizliegto mīlu. Šis nostāsts kā čuksti izplatījies ciemata ļaužu vidū. Pie jaunās pils aug trīs veci bērzi. Zem to saknēm apglabāts muižas mājskolotājs, kurš bija iemīlējies grāfa meitā un ieguvis pretmīlestību. Aizspriedumu dēļ viņš gan nevarējis apprecēties ar jauno grāfieni, tāpēc nošāvies pie šiem bērziem. Jaunā meitene neizturēja, bez sava iemīļotā un pēc kāda laika izdarījusi pašnāvību, pakaroties pils apaļajā tornī. Kopš tā brīža ap pusnakti no pils apaļā torņa iznāk parkā pastaigāties gaišs tēls, kas zināms kā Baltā dāma un pat ir fiksēts foto.

Interesanti, ka grāfs Mihaels Borhs savas dzīves laikā bija uzcēlis arī četrus kilometrus no Preiļiem esošo Anspoku medību pili. To ar Preiļu muižas pagrabiem savienojot pazemes eja. Pagaidām tā gan vēl neesot atrasta.

Neparasta ir arī paša parka apmeklēšanas vēsture. Borhu laikā parkā drīkstēja uzturēties tikai pēc muižnieka atļaujas. Tas, kurš nolauza kaut zariņu, tika bargi sodīts. Vēlāk, 19. gadsimta beigās, kad muižu iegādājās krievu diplomāts Guļķevičs, tika uzcelti sarkanie ziemeļu vārti ar smailloka arkām un vārtsarga namiņš, kas tagad veido galveno ieeju parkā no pilsētas puses. Jaunais muižnieks jebkuram parkā atļāva uzturēties pa dienu. Vakarā parku slēdza. Savukārt 20. gadu beigās pēc Preiļu lauksaimniecības skolas vadības lēmuma parkā tika ieviesta ieejas maksa, ar mērķi parku padarīt par pilsētas elites atpūtas vietu, kas izraisīja protestus pilsētas iedzīvotāju vidū. Šo gadījumu atspoguļoja vietējā prese, taču ar laiku pilsētas iedzīvotājiem izdevies pierunāt skolas vadību atcelt ieejas maksu.

Šobrīd parks ir iecienīta vietējo iedzīvotāju un Preiļu viesu atpūtas vieta, kurā ir gan aktīvās atpūtas iespējas pludmalē un ziemas slēpošanas trasē, gan kultūras dzīves norises parka estrādē un kapelā.

Borhu noriets

Grāfam Mihaelam Borham bija trīs meitas, kas bija izdotas pie bagātiem vīriem, un viens dēls, kurš diemžēl nomira jaunībā un neatstāja mantinieku, tāpēc Preiļu Borhu atzars beidzās. Ap 1866. gadu grāfs Mihaels pārdevis Preiļu muižu. Šīs rīcības iemeslus varētu skaidrot ar to, ka viņam bija uzkrājušies parādi, jo bija nepieciešams sagatavot pienācīgu pūru savām meitām, pils celtniecība prasīja ieguldījumus, kā arī 1861. gadā notika dzimtbūšanas atcelšana Latgalē. Borhs nebija pārāk saimniecisks cilvēks, viņa lielākais sapnis bijis rakstīt grāmatas, taču tas nenesa lielus ienākumus. Grāfs Borhs atstājis savā īpašumā Preiļos tikai parka kapelu, jo tur apglabāti viņa radinieki. Pats viņš dzīves nogalē dzīvoja pie meitām un apglabāts Krāslavā, katoļu draudzes kapsētā.

Vēlāk Preiļu pils nonāk citu muižnieku rokās. Latvijas Republikas laikā pilī atvērta Lauksaimniecības skola, 2. pasaules kara laikā te darbojās armijas hospitālis, pēc kara līdz 1963. gadam pilī atradās Preiļu 1. vidusskola. Vēlāk ēku izmantojuši dažādi uzņēmumi. Tur atradies pat šūšanas cehs un Preiļu pionieru nams.

Vienā 1978. gada februāra naktī no vecas krāsns pilī izcēlās ugunsgrēks, kas nopostīja ēku. 80. gados bijušajai pils ēkai tika uzlikts jumts, taču līdz pat šodienai tā atradās diezgan bēdīgā stāvoklī.

Par laimi 2016. gadā ar Preiļu novada domes iniciatīvu uzsākta pils rekonstrukcija. Līdz 2018. gadam plānots atjaunot pils fasādes, jumtu un ielikt logus. ēkā pēc rekonstrukcijas plānots atvērt restorānu un muzeju.

Tūrisma sezonas piedāvājums Preiļu parkā

Līdz šī gada 21. oktobrim katru dienu no pulksten 10 līdz 18 apskatei atvērta Preiļu muižas kapela (Raiņa bulvāris 23).

Preiļu novada tūrisma informācijas centrā un Preiļu muzejā iespējams pieteikt ekskursiju latviešu, krievu vai angļu valodās.

Vasaras sezonā darbojas Preiļu pilsētas pludmale un āra kafejnīca "Pampūkas" Preiļu parkā pie zirgu staļļiem, kur var nogaršot īpašo Preiļu siera saldējumu.

Tūrisma vietnē un viedierīču aplikācijā Izi.travel ir pieejams audiogids ekskursijām angļu valodā pa Preiļu muižas parku. Stundu garā nesteidzīgā pastaigā varēs apmeklēt 12 parka objektus, noklausīties stāstus par muižniekiem Borhiem, uzzināt parka noslēpumus un leģendas, kas padarīs jūsu pastaigu interesantu.

Stāstu par muižnieku Borhu dzimtu papildina izstāde "Borhu dzimtas atspulgi" Preiļu muzejā, blakus parkam esošajā ēkā Raiņa bulvārī 28, kurā pirmo reizi Latvijā iespējams apskatīt grāfu Borhu dzimtas portretu reprodukcijas, kā arī unikālo grāfa J.H.Borha Maltas Ordeņa komandora mundiera fragmentu. Ieejas maksa 1 eiro pieaugušajiem un 0,50 eiro skolēniem.

Materiāls tapis sadarbībā ar Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciālistu Vadimu Maksimovs

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!