Uz Nīderlandi esmu ceļojusi ļoti daudz. Pirmo reizi tur nokļuvu 13 gadu vecumā, jo vēlējos apciemot mammu, kura tur dzīvo. Iemīlējos Nīderlandē no pirmā acu skatiena. Nu jau pagājuši deviņi gadi, kad pie katras iespējas un izdevības dodos taisnā ceļā uz šo zemi. Esmu tur bijusi gan kā tūriste, gan kā iedzīvotāja un šo valsti saucu par savām otrajām mājām.

Diemžēl man bieži nākas secināt, ka Nīderlande cilvēkiem asociējas tik vien, kā ar legālu marihuānu un meitenēm, kuras stāv skatlogos Sarkano lukturu kvartāla ieliņās. Bet tas nav viss, ko šī valsts var piedāvāt. Tāpēc pastāstīšu par savu pieredzi ar Nīderlandi – ar ko rēķināties, ko sagaidīt, ko apskatīt un kur doties.

Nīderlande vai Holande?

Kāds šo valsti sauc par Holandi un cits par Nīderlandi, bet tieši pēdējais variants būs pareizāks, ja runājam par mūsdienās pastāvošo valsti. Vēsturiskā Holande ģeogrāfiski atrodas tikai Nīderlandes rietumos, ietverot trīs lielākās un ietekmīgākās pilsētas – Amsterdamu, Roterdamu un Hāgu.

Mūsdienās Holandi iedala divās provincēs – Ziemeļholande un Dienvidholande. Abas provinces atrodas Nīderlandes valstī. Lai gan oficiāli ir pieņemti abi valsts nosaukumi, tomēr daudzi cilvēki, kuri nedzīvo Holandē, bet Nīderlandē, var ņemt pie sirds, ja visu valsti sauc par Holandi.

Kā nokļūt

Foto: Shutterstock

Uz Nīderlandi esmu ceļojusi trīs dažādos veidos – ar autobusu, lidmašīnu un mašīnu.
Ar autobusu doties uz Nīderlandi nav ne ērtākais, ne lētākais variants, tāpēc šo pārvietošanās veidu neiesaku izvēlēties. Biļetes cena šobrīd ir virs simts eiro, pirms vairākiem gadiem biļete maksāja kādus 70 latus.

Internetā ir ļoti daudz sludinājumu, kuros cilvēki piedāvā pasažieru un kravu pārvadājumus uz dažādām Eiropas Savienības valstīm – vispopulārākie galamērķi ir Vācija, Holande un Anglija. Šāds variants ir diezgan izdevīgs, it sevišķi tādā gadījumā, ja ir daudz mantu, ko pārvest uz vienu vai otru galu (visbiežāk jau, braucot atpakaļ uz Latviju, jo ceļojuma laikā sapirkti visādi labumi). Ērtību ziņā var gadīties visādi. Esmu kā karaliene izstiepusies pa trīs sēdvietām, bet ir nācies arī sēdēt saspiestai no visām pusēm 2000 kilometru garumā. Cenas arī ir ļoti dažādas un bieži tiek noteiktas pēc vienošanās ar šoferi. Bet agrāk, kad vēl pārvietojos ar šiem busiņu pārvadātājiem, tad aptuvenā cena bija 60–80 latu. Turklāt vēl viens bonuss, kas gan ir kā laimes spēle, bet tomēr – ja palaimējas nokļūt foršā kompānijā, tad tie pāris tūkstoši kilometri ir tīrais nieks.

Brauciens ar personīgo auto un sev tuviem/pazīstamiem cilvēkiem ir labākais variants, ja ir vēlme pārvietoties uz četriem riteņiem. Jo tas ir jautrs pasākums, un garais ceļš nav tik apnicīgs.
Ieteikums: jau laikus noskatiet pa ceļam kādas kafejnīcas, kur var piestāt un ieturēt siltu maltīti, jo no maizītēm un benzīntankos nopērkamās pārtikas un uzkodām ilgi paēdis nebūsi. Šādas pārvietošanās izmaksas ir atkarīgas no katra auto degvielas patēriņa.

Un tad es pārvarēju savas bailes un pirmo reizi iesēdos lidmašīnā. Sākumā izvēlējos lidot tikai un vienīgi ar "airBaltic", jo lētajām kompānijām nebiju gatava uzticēt savu dzīvību. Mūsu vietējā aviokompānija nav īpaši lēta, tāpēc, kad ar lidošanu bija aprasts, sāku izmantot arī citu avio kompāniju pakalpojumus. Konkrētāk, ar "Wizzair" lidojot uz Eindhovenu, un tālāk ar sabiedrisko transportu. Tas ir ātri un ērti, ja iegādājies biļetes laicīgi, tad sanāk arī ļoti izdevīgi.

Esmu darījusi arī tā, ka pati lidoju uz Latviju ar lidmašīnu bez bagāžas, un savas mantas atsūtu ar busiņu/kravas pārvadātājiem. Tas ir izdevīgi, jo cena par bagāžas nogādāšanu ir lētāka nekā lidojot.

Amsterdama

Amsterdama ir Nīderlandes galvaspilsēta, un to neoficiāli mēdz dēvēt par "mazo Venēciju" tajā esošo kanālu dēļ, kuru, starp citu, Amsterdamā ir vairāk nekā pašā Venēcijā. Pasakainā arhitektūra un daudzie kanāli, kam pāri ved tilti, pilsētas ainavu padara ļoti gleznainu.

Ne tikai galvaspilsētā, bet pilnīgi visā valstī ir ļoti daudz kanālu. Tie ir nepieciešami, jo gandrīz puse no valsts teritorijas atrodas zem jūras līmeņa un Nīderlandei ir nepārtraukti draudi nogrimt.
Lieta, kas tur noteikti jāizbauda, ir izbrauciens ar ūdens transportu – kuģīšiem, laivām, motorlaivām vai jeb ko citu. Interesantākās ir ūdens mājas un baržas, kas novietotas kanālu malās. Cilvēki tiešām dzīvo uz ūdens!

Ceļotājiem bez aizspriedumiem un citām fobijām varētu būt interesanti apmeklēt Amsterdamas geju un lesbiešu kanālu praidu – gājienu. Tas nav parasts gājiens, kurā cilvēki dodas, lai aizstāvētu savas tiesības. Tas jau no 1996. gada ir festivāls, kurā svin brīvību un dažādību! To var iet apskatīt ikviens, kurš nav agresīvi noskaņots. Katru gadu šim braucienam pa kanālu piesakās ļoti daudz cilvēku – izrotātās laivās, paši sapucējušies un sakrāsojušies kā karnevālā. Interesanti ir tas, ka šajā laivu braucienā piedalās ne tikai "parasti" cilvēki, bet nokomplektētas laivas ar policistiem, dažādu uzņēmumu un organizāciju pārstāvjiem. Simtiem tūkstoši cilvēku stāv gar kanālu vairāku kilometru garumā un uzgavilē Amsterdamas praida dalībniekiem. Šis festivāls parasti notiek augusta pirmajā nedēļā.

Tātad kā pirmo apskates objektu noteikti iesaku pašu galvaspilsētu. Kā zināms, Nīderlandē lielākā daļa cilvēku pārvietojas ar velosipēdu un tas arī ir ērtākais veids, kā apskatīt un izbaudīt krāšņo Amsterdamu. Atzīšos, ka sākumā man bija ļoti bail pārvietoties ar riteni pa lielo pilsētu, bet visur ir ļoti sakārtota transporta kustība un nav vietas, kur droši nevarētu nokļūt pa riteņbraucējiem paredzēto ceļu. Riteņus Nīderlandē var noīrēt uz katra stūra. Sākot no 15 eiro dienā līdz 70 eiro nedēļā.

Foto: Shutterstock

Visvairāk mani fascinē šķībās un greizās mājiņas, kas, šķiet, atbalstās viena pret otru. Interesanti, ka gandrīz katras mājas augšpusē pie jumta kores atrodas milzīgs āķis. Kādreiz (un es pieļauju, ka arī mūsdienās) šajā āķī ievēra troses, virves, striķus, tad pie tiem piestiprināja mēbeles un vilka augšā, lai caur logu, dabūtu mājoklī. Nebija fiziski iespējams tās uznest pa trepēm, jo kāpņu telpas un durvis šajās vecajās mājās ir pārāk šauras. Vietējie stāsta, ka tieši šīs mēbeļu loģistikas dēļ arī mājas sašķiebušās.

Otra lieta, kas man ļoti patīk Amsterdamā, ir vienotais pilsētas arhitektūras stils. Šķiet, ka Amsterdamas ieliņās ir saglabājušās pilnīgi visas vecās mājās, nav nekāda modernisma piesārņojuma. Protams, ka ir arī jaunas ēkas un industriālie rajoni, bet atrodoties centrā, pārņem sajūta, ka neatrodies 21. gadsimtā. Un tā ir ļoti laba sajūta. Šauras sarkanu ķieģeļu mājiņas ar spiciem jumtiņiem, šauras ieliņas, bruģis, koka tilti – burvīgi!

Runājot par šaurajām ieliņām, diviem cilvēkiem paiet vienam otram garām dažviet ir pat diezgan problemātiski, bet, ja ceļš krustojas ar nīderlandieti, vari būt pārliecināts, ka viņš tev uzsmaidīs un pasveicinās, iespējams, pat apjautāsies, kā iet. Tas ir tāpēc, ka spraukties garām pilnīgi svešam cilvēkam ir neērti gan fiziski, gan morāli. Tā nu jau no seniem laikiem šī sasveicināšanās "salauzusi ledu" svešinieku starpā.

Pilsētas centrā noteikti vajadzētu doties uz Dambja (Dam) laukumu, kur atrodas arī Karaļa pils un piemineklis, kas veltīts Otrā pasaules kara kritušajiem kareivjiem. Šis laukums ir klasisks tūristu apskates objekts, un no tā iziet ieliņas uz visām debess pusēm. Katrā no tām var atrast sev interesējošo un tālāk nonākt līdz galvenajai stacijai, ko arī ir vērts apskatīt. Stacijas ēka ir ļoti veca un to jau vairākus gadus restaurē.

Izvēloties blakus šķērsielu, šopaholiķi nonāks paradīzē – garas jo garas rindas ar veikaliem. Bet, no Dambja laukuma dodoties pretējā virzienā, nonāksiet kulinārijas varā – lielākas un mazākas kafejnīcas, restorāni, kafijas, tējas un konditorejas namiņi – Amsterdamā ir sastopamas dažādas pasaules virtuves. Iestājoties siltam laikam, Dambja laukumā uzstāda karuseļus, panorāmas ratu un dažādas atrakcijas.

Dambja laukumā atrodas arī pasaulslavenais Tiso kundzes vaska figūru muzejs. Esmu tajā bijusi trīs reizes un katru reizi kaut kas mainījies – kāda vaska figūra ir nākusi klāt, pārkārtotas telpas. Nezinu, vai tā ir visos Tiso kundzes muzejos, vai tikai tajā, kas atrodas Amsterdamā, bet, pirms nokļūstiet līdz vaska figūrām, iziesiet cauri šausmu koridoriem un kambariem, kas ir attiecīgi noformēti un kur biedē ne tikai silikona briesmoņi, skaņas efekti un gaismu spēles, bet arī īsti cilvēki ar nogrimētām sejām. Asu izjūtu, adrenalīna un baiļu sajūtu cienītājiem patiks!

Pašā muzejā var iepazīties ar Nīderlandes karalisko ģimeni, turpat sēž arī Anna Franka un raksta savu slaveno dienasgrāmatu. Starp citu, Amsterdamā atrodas arī Annas Frankas muzejs, kas izveidots tieši tajā mājā, kur slēpās meitene un viņas piederīgie. Ejot no telpas uz telpu, ir grūti noticēt, cik līdzīgas īstajām slavenībām ir vaska figūras. Vislielākais pārsteigums man bija, ka daudzas no slavenībām ir daudz īsākas augumā, nekā tas šķitis fotogrāfijās vai filmās.

Ap stūri no Tiso kundzes muzeja atrodas arī "Amsterdamas pazemes cietumi" (The Amsterdam Dungeons). Arī šī vieta nav domāta cilvēkiem ar vājiem nerviem, bet tā arī izglīto par Amsterdamas vēsturi, sodiem, spīdzināšanas metodēm un dažādiem notikumiem, kas gadsimtiem tālā pagātnē ir norisinājušies šajā pilsētā. Bet cauri kambariem ved un vēstures faktus stāsta nogrimēti un atbilstošos tērpos ģērbti gidi. Nobeigumā vēl izvizina pa amerikāņu kalniņiem.

Esot Amsterdamā, noteikti jāaiziet uz kādu no parkiem. Tie ir milzīgi un vienkārši burvīgi! Trīs mani mīļākie parki ir Vondela parks, kas nosaukts par godu flāmu dzejniekam Jostam van den Vondelam, Amstelas (Amstel) parks un Amsterdas mežs (šis gan ir kaut kas starp mežu un parku). Nīderlandē vispār mežu praktiski nav, bet nīderlandieši ir parūpējušies par to, lai cilvēkiem būtu zaļās zonas, kur atpūsties, pastaigāties, sauļoties, pusdienot, sportot un darīt visu ko citu. Amsterdamas meža teritorija ir ļoti plaša, ar taciņām pastaigām un izbraucieniem ar riteņiem, atsevišķu teritoriju un ceļiem izjādēm ar zirgiem. Tajā pat ir savvaļas govis un kazu ferma.

Kultūras cienītājiem noteikti jādodas uz Nīderlandes nacionālo mākslas muzeju jeb "Rijksmuseum", kas atrodas Muzeju laukumā. Šis muzejs ir lielākais mākslas muzejs visā valstī. Tajā apskatāma izcila flāmu mākslas kolekcija. Iepretī muzejam atrodas milzīgs laukums ar zālienu, kur visu laiku tiek izstādīti dažādi interesanti un radoši mākslas eksponāti. Tuvumā atrodas arī slavenā mākslinieka Vincenta van Goga muzejs.

Nīderlande skaista ir visos gadalaikos, bet ziedu mīļotājiem pavasaris būs īstais laiks, kad doties ceļojumā uz šo tulpju paradīzi. Pirmkārt, Amsterdamā ir milzīgs ziedu tirgus, kur var iegādāties telpaugus, jau uzziedējušus ziedus un arī puķu sīpolus. Bet, iegādājoties puķu sīpolus ar domu tos atvest uz mājām un iestādīt mazdārziņā vai puķu podā, ko likt uz palodzes, ir jārēķinās ar pāris lietām:

1) Piemēram, ja iegādājaties it kā dzeltenu tulpju sīpolus, neesiet pārsteigti, ja uzziedēs sarkanas tulpes. Respektīvi, krāsas un šķirnes var atšķirties no gaidītā, bet tas nepadara tās mazāk skaistas, vienkārši jāpriecājas, ka tās vispār ir uzziedējušas;

2) Visbiežāk ziedi būs viengadīgi, jo mūsu laika apstākļi tiem tomēr nav piemēroti.

Un, otrkārt, pavasarī obligāti ir jāapmeklē ziedu parādes un izstādes. Visvairāk man patīk skats, braucot pa šosejām gar milzīgiem laukiem vai arī ar lidmašīnu nolaižoties. Noteikti visi zina milzīgās rapšu, labības vai kartupeļu lauku plantācijas Latvijā. Tās arī ir skaistas, bet iedomājieties šādas plantācijas ar krāsainām tulpēm! To nevar aprakstīt, tas ir jāredz!

Ja jau esat nonākuši valstī, kur ir atļauta prostitūcija, es iesaku doties apskatīt arī slaveno Sarkano lukturu rajonu. To atpazīt ir ļoti vienkārši – visās malās tiešām būs sarkani lukturi. Pirms to redzēju savām acīm, biju iedomājusies, ka meitenes, kuras strādā pasaules senākajā profesijā, vienkārši staigā pa sarkano lukturu ielām un tā ir vieta, kur viņām vienkārši ļauts atrasties, bet nē, viņām ir izveidoti milzīgi skatlogi, kur viņas stāv, grozās un reklamē sevi, sēž skaistā apakšveļā, kas izšūta ar mežģīnēm un dažādām rotām, kāda, pavērusi durvis, smēķē, kāda ikdienišķi sēž un runā pa telefonu, citas aktīvi flirtē un mēģina pievilināt tūristus, miedzot tiem ar aci, koķeti smaidot un virpinot pērļu virtenes savās rokās. Tikai jāatceras, ka šīs ieliņas un meitenes ir aizliegts fotografēt, to neievērojot, var ''iebraukt'' lielās nepatikšanās.

Kopumā no visām reizēm, ko esmu pavadījusi Amsterdamā vairāku gadu laikā, man ir gadījies tikai viens nelāgs gadījums. Un es neteiktu, ka neiesaku cilvēkiem rīkoties, kā es to darīju, bet izstāstīšu, lai vienkārši sagatavotu sekām. Tātad – aizbraucu svinēt Jauno gadu uz Amsterdamu. Tā bija kļūda. Nonākot Dambja laukumā, no kura bija paredzēts vērot lielo salūtu, nokļuvām milzīgā cilvēku pūlī. Tas ir saprotams un bija jau gaidāms. Bet tad vairāki gudrinieki nolēma sākt šaut savas raķetes un pirotehniku, atrodoties saspiestiem milzīgā cilvēku masā. Un visas raķetes neuzlidoja gaisā, priecējot cilvēkus ar krāsainām dzirkstelītēm, daudzas sāka lidot horizontāli un sprāga cilvēkiem sejās. Troksnis, sprādzieni un dzirksteles bija ielenkuši no visām pusēm, apjukumā nezināju, kur likties. Protams, viss beidzās labi un piecpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem, beidzot varēju apsveikt jaunajā gadā savus līdzcilvēkus un iemalkot Rīgas dzirkstošo vīnu, ko atvedām no Latvijas.

Vēl kāds interesants fakts par Amsterdamu un vispār par visu Nīderlandi ir tas, ka uz ielām nekad nesastapsi noskrandušus bezpajumtniekus, kuri diedelē naudu. Valsts ekonomiski ir ļoti attīstīta un tajā ir stabila sistēma, kas parūpējas arī par šiem, bez pajumtes palikušajiem, cilvēkiem. Šī sistēma ne tikai atbalsta cilvēkus finansiāli, bet nodrošina arī ar pajumti, sniedz dažāda veida psiholoģisku atbalstu un kursus, kas palīdz nostāties uz kājām un atrast darbu. Piemēram, ja redzi pie pārtikas veikala durvīm personu, kas dala reklāmas bukletus, kas ir bez maksas, tad zini, ka tas ir bezpajumtnieks, kuram, ja ir vēlēšanās, vari iedot kādu naudiņu. Bet šie cilvēki ir ļoti sakopti un pēc skata nekad nepateiksi, ka tas ir bezpajumtnieks, ja salīdzina ar skatiem, ko var vērot Latvijā. Nīderlandē ir arī stingri likumi saistībā ar bezpajumtniekiem, un viens no tiem ir, ka ir aizliegts būt bezpajumtniekam nakts laikā. Protams, ka policisti šīs personas neved uz cietumu, bet nogādā kādā patversmē.

Miniatūrā Nīderlande Hāgā

Foto: Shutterstock

Kad Amsterdama apskatīta, varu ieteikt doties uz Hāgu, kur atrodas vieta ar nosaukumu Madurodama. Tur var apskatīt Amsterdamu un citus ievērojamus apskates objektus no cita skatu leņķa, proti, no augšas vai savā acu līmenī. Milzīgā platībā ir miniatūrā atveidotas dažādas vietas, kas ir jāapmeklē un jāredz, esot Nīderlandē – katra māja, lidosta ar lidmašīnām, kas brauc pa lidlauku, koki, tilti un kanāli, kur ir īsts ūdens, krāšņie tulpju lauki, baznīcas, transportlīdzekļi un pat cilvēki uz ielām, gluži, kā realitātē.

Hāga ir liela pilsēta un Nīderlandes politiskais centrs, kur atrodas valsts parlaments un valdība. Esot šajā pilsētā, ir vērts apmeklēt arī Miera pili, kurā atrodas starptautiskā tiesa un pastāvīgā šķīrējtiesa. Šī ēka ir fotografētākā Hāgā, un pilsēta simbolizē mieru un taisnību. Blakus ēkas ieejai arī deg "Mūžīgā miera liesma".

Savukārt muzejā, kur izstādīti Nīderlandes mākslinieka M.C. Escher darbi, apmānīs acis un prātu. Viņš pazīstams ar savu lielisko spēju uz papīra likt ūdenim tecēt uz augšu, pārvērst putnus par zivīm un daudz ko citu.

Šī ir pilsēta, kur dzīvo pats karalis, tāpēc sastapt viņu uz ielas nav nemaz tik neiespējami. Viņa rezidence nav atvērta tūristu ekskursijām, bet ir iespēja iekļūt pils dārzā.

Jūra Nīderlandē

Foto: Shutterstock

Teorētiski Nīderlandi apskalo Ziemeļjūra, bet daļu tās krastu ieskauj Vatu jūra. Tā apskalo arī Dānijas un Vācijas krastus, un tā pat ir iekļuvusi UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Vatu jūra ir sekla un dubļaina, tajā ir dabasgāzes atradnes. Taču pludmalēs, kur esmu bijusi, ūdens nebija pārāk dubļains, un varēja arī aizstaigāt līdz vietai, kur ūdens sniedzas līdz viduklim. Dziļāk gan baidījos iet, jo jau tajā brīdī viļņi bija tik lieli, ka cēlās man pāri galvai. Ziemeļjūras ūdens ir tik sāļš, ka pēc peldes uz ādas un matos paliek balti sāls nosēdumi. Nu līdzīgi kā ziemā, kad Rīgas ielas nokaisa ar sāli un uz zābakiem paliek baltas sāls pēdas.

Vēl šajā jūrā vajadzētu uzmanīties no medūzām, kas ir gan izskalotas krastā, gan arī uzturas sēkļos – katrā ziņā maisās cilvēkiem pa kājām. Mani vienreiz sadzēla un tas tik tiešām nav patīkami.

Mazpilsētas

Šķiet, ka visvairāk laika esmu pavadījusi, krustu-šķērsu izbraukājot un dzīvojoties mazpilsētās. Bet tām ir savs šarms, un tajās ir ko redzēt.

Iesākumā gribu pastāstīt par to, kā viņi ceļ pilsētas vai izveido jaunus rajonus jau esošajām pilsētām. Tas ir skats, ko arī vajag redzēt, jo Latvijā un nevienā citā zemē ar kaut ko tādu nav nācies sastapties. Tas izskatās apmēram tā, it kā vienu dienu lieli vīri ir paņēmuši karti, ieraudzījuši zaļu pleķīti blakus kādai pilsētai vai starp pilsētām un izdomājuši tur uzcelt jaunu. Vispirms tiek uztaisīti ceļi un uzstādīti luksofori. Kad tas izdarīts, tad pamazām jau tiek celtas arī pašas dzīvojamās mājas un ierīkota infrastruktūra. Bet izskatās tiešām aizraujoši, jo nerunāju par trīs ceļiem un divām mājām, bet tiešām kilometriem lielu platību.

Mazpilsētās, kas eksistē jau ilgu laiku, vienmēr var atrast vecpilsētu ar senām celtnēm, baznīcu un citām celtnēm. Tā reiz, vienkārši braukājot pa Apeldornu ar riteni un apskatot pilsētu, pavisam nejauši atradu Nīderlandes karaliskās ģimenes pili (Nīderlandē ir vairākas karaliskajai ģimenei piederošas rezidences). Tā reizēm ir atvērta tūristiem, bet man toreiz nepalaimējās. Tomēr tiku pie iespējas izstaigāt pilij piederošo apkārtni un parku, apskatīt staļļus, kur bija izvietoti muzeja eksponāti ar karaliskās ģimenes apģērbu un transportlīdzekļiem – gan ratiem, gan retro mašīnām. Tās teritorijā cēli pastaigājās pāvi, kas laiku pa laikam ļāva papriecāties par to krāšņajām un kuplajām astēm. Bija arī iespēja iedzert kafiju un panašķoties ar karaliskām kūciņām.

Vienmēr, aizbraucot uz kādu jaunu mazpilsētu, pirmais, ko meklēju, ir parki. Tieši mazajās pilsētās esmu sastapusies ar putnu un dzīvnieku parkiem. Tajos atrodas aploki, lieli būri un norobežotas teritorijas, kur tur dzīvniekus, lai cilvēki var tos pabarot un papriecāties, skatoties uz tiem. Vienreiz sastapu stirnas un kaziņas, citā bija milzīgs būris ar kādiem 50 kanārijputniņiem, pāviem un papagaiļiem. Citā bija izveidota mākslīgā sala ar ūdeni un aploku, kur dzīvoja melnie un baltie gulbji, interesantas šķirnes pīles, zosis un citi ūdensputni.

Reiz bija tāds atgadījums, ka aizgāju uz parku pastaigāties, bija ļoti karsta diena, tāpēc nolēmu atgulties ēnā zem kokiem. Un pēkšņi man virs galvas sāka lidināties zaļi papagaiļi – domāju, ka man ir halucinācijas. Bet, nē, zaļi papagaiļi Nīderlandē ir normāla parādība, gandrīz kā pie mums baloži.

Nīderlandē ir ļoti izplatīta lauksaimniecība un saimniecības arī atrodas tuvāk mazpilsētām un pat tajās. Pilsētas centrā pat kaimiņš var izdomāt uztaisīt sev sētā vistu aploku. Tātad, kur ir lauki, tur ir lielāka iespēja atrast dažnedažādas dzirnavas, un tas ir viens no elementiem, kas raksturo Nīderlandi. Tās visbiežāk vairs neveic savu funkciju, bet joprojām tiek saglabātas. Reiz Amstelvēnas pilsētas vidū starp mājām, veikaliem un ielām atradu lielas dzirnavas. Izskatās, ka ap tām vienkārši ir sacelta pilsēta un bijis žēl tās nojaukt.

Latviešu biedrība

Nav nekāds noslēpums, ka latvieši masveidīgi izbrauc no Latvijas un meklē savu laimi citās zemēs, tāpēc arī Nīderlandē ir izveidojusies latviešu biedrība, kura rīko dažādus pasākumus un svin kopā latviešu svētkus, lai arī tālumā savējie kaut pa retam, bet būtu kopā. Zinu, ka daudziem šīs tikšanās reizes nozīmē daudz, kaut vai tāpēc, ka beidzot ir iespēja runāt latviski. Lai gan ilgākais laiks, ko esmu pavadījusi Nīderlandē, ir aptuveni trīs mēneši, tomēr arī es esmu bijusi uz tikšanās reizēm ar šo biedrību.

Vienu gadu Nīderlandes latvieši sapulcējās pie jūras un svinēja Jāņus. Cilvēki bija sarūpējuši cienastā pīrāgus, ķimeņu sieru, alu, gaļu un citus gardumus. Protams, ka neatņemama sastāvdaļa bija arī ziedu vainadziņi un tautasdziesmu dziedāšana.

Bet ja šos svētkus ir vēlēšanās svinēt mājās, pat uzkurinot sētā ugunskuru, tad labāk to saskaņot ar kaimiņiem, jo vispār nav pieņemts tā darīt, tomēr, izskaidrojot iemeslu, kāpēc tev tas ir svarīgi, nīderlandieši ir ļoti saprotoši un pretimnākoši. Pārsteidzoši ir tas, ka, lai uzpītu sev vainagu, nav īpaši lielu problēmu iegūt Jāņu zāles un ziedus. Tikai tie ir jāmeklē nevis pļavās, bet ceļmalās.

Valoda un cilvēki

Nīderlandē procentuāli ļoti daudz cilvēku sarunājas un saprot angļu valodu. Pat vecākā gada gājuma cilvēki to zina, tādēļ valodas barjerai un komunikācijas problēmām nevajadzētu rasties.

Man ļoti patīk, cik cilvēki Nīderlandē ir pozitīvi, laipni un atvērti. Nīderlandei piemīt pilnīgi cita aura, kas ir jūtama uzreiz, un vismaz mani, tikko kā pārkāpta Nīderlandes robeža, pārņem atvieglojuma sajūta un šķiet, ka iegūstu milzīgu pozitīvās enerģijas lādiņu.

Starp citu, 2013. gadā Nīderlande tika atzīta kā ceturtā laimīgākā valsts pasaulē.

Vairāk informācijas par Latviešu biedrību Nīderlandē: www.latvija.nl

Dažas piebildes, ar ko jārēķinās

Foto: Shutterstock

Laika apstākļi Nīderlandē ir ļoti mainīgi. No rīta spīd saule un šķiet, ka būs burvīga diena, bet jau pēc stundas ir par desmit grādiem aukstāks un līst lietus. Jā, tur bieži līst lietus. Un vējš ir praktiski visu laiku.

Nīderlandē sabiedriskais transports ir ļoti dārgs. Sevišķi to var teikt par vilciena biļetēm, kuru izmaksas ir dažādas, viss atkarīgs no tava galamērķa. Ja vēlies pārvietoties tikai Amsterdamas robežās, tad cena ir no 15 eiro, bet ja vēlies doties uz citu pilsētu, tad var nākties šķirties no 25 eiro vai pat vairāk. Cik esmu bijusi Nīderlandē, tur vienmēr labo sliedes un ir mūžīgas problēmas ar nokļūšanu no punkta A uz punktu B, var nākties pārsēsties uz citu vilcienu ne vienu reizi vien.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!