Foto: DELFI

Tā kā īsākais lidojums no Eiropas uz ASV ziemeļiem ir no Islandes, bet turp no Rīgas var nokļūt relatīvi lēti gan ar "airBaltic", gan "Wizz Air" lidmašīnām, tad izvēlējos šo pārsēšanās punktu, turklāt ieplānojot arī vienu dienu pavadīt uz neparastās salas, lai kopumā ceļš būtu interesants un ne tik nogurdinošs kā, gaidot reisu lidostās. Un tā bija pareiza izvēle, jo vienas dienas laikā, braucot ar mašīnu, var apskatīt daudzas neparastas vietas un labi atpūsties. Lūk, mans maršruts:

Pavēlā vasaras vakarā, izkāpjot no lidmašīnas, šķiet, ka ir dienas vidus – ir pavisam gaišs un tā būs līdz pat rudenim. Baltās naktis, vai zinies! Tikai auksts. Kādi 10 vai 12 grādi.

Foto: DELFI

Nomā turpat lidostā paņēmu nelielu auto un devos uz naktsmājām, ko "Airbnb" biju noīrējusi vien dažu kilometru attālumā. Ja neskaita sauli, kas spīdēja acīs, atrast tās nebija grūti.

Jau turpat pie lidostas, kas atrodas lauka vidū, pavērās pasakaini skati – plašums, ziedošu lupīnu lauki un pavisam netālu – okeāns ar savu brīnišķīgo smaržu un kaiju kliedzieniem. Pārpasaulīga vieta ārpus realitātes, tāds bija pirmais iespaids par Islandi. Otrais – viss ir ļoti dārgs. Tā kā iebraucu vēlu, veikals bija jau ciet, arī nekādu ēstuvju ciematā nebija, tāpēc nācās samierināties ar benzīntankā iegādāto, toties tā bija maltīte ar fantastisku skatu uz nelielu zvejas ostu un ūdens plašumiem.

Foto: DELFI

Nākamajā dienā lidojums uz Štatiem man bija paredzēts vien deviņos vakarā. Tā kā Islandē, salīdzinot ar Latviju, pulkstenis jāgriež trīs stundas atpakaļ, pēc vietējā laika pamodos agri un biju gatava ceļam.

Par pašu Reikjaviku nekādas satriecošās atsauksmes nebiju dzirdējusi, tāpēc izvēlējos braukt apskatīt dabu. Tā Islandē ir vārdos neaprakstāma. Plašums un iespaidīgi skati visapkārt, turklāt cilvēkus vari neredzēt pat kilometriem tālu.

Foto: DELFI

Pirmais objekts, kas atradās ne pārāk tālu, bija karstie avoti, bet, lai pie tiem nokļūtu, brauciens veda pa vulkānisko iežu klātiem pakalniem un laukiem, kur augšminētos iežus klāja sudrabaini ķērpji. Pašus avotus var redzēt pa gabalu – vēsajā gaisā to karstie garaiņi izplūst, atgādinot neesošu nometņotāju ugunskuru dūmus.

Foto: DELFI

Bet, kad izkāp no auto, arī deguns palīdzēs noteikt, kurp jāiet – tur ož pēc sēra. Pie Gunnuhveras avotiem izveidota labiekārtota stāvvieta un pastaigu taka, kā arī izvietotas norādes, ka bāzt pirkstus ūdenī nevajadzētu, ja negribi, lai tie uzvārās. Tomēr pastaiga pa laipām tāpat ir interesanta, jo visapkārt zeme it kā elpo (vai pīpē), augšup ik pa gabaliņam šaujas tvaiku mākonīši, bet ūdens ir dīvainās nokrāsās. Tālāk pļavās arī redzamas nelielas tvaika strūkliņas – tie ir mazāki un kartē neatzīmēti avotiņi – atliek vien palūkot, vai ūdens nav pārāk karsts, un, ja nē, noaut kājas un pabradāt...

Vēl citus karstos avotus, arī tādus, kur nopeldēties, atradīsiet šeit.

Tālāk, gar krastu, braucu uz ūdenskritumiem, bet pa ceļam šosejas malā piestāju zinātnes centrā "LAVA", kurā interaktīvā ekspozīcijā stāstīts par Islandes aktīvajiem vulkāniem. Lai to apskatītu, bija jāiet cauri tādiem kā improvizētiem, tumšiem tuneļiem – gluži kā ieejot vulkāna iekšienē.

Foto: DELFI

Interesantākā šķita laika josla, kurā atzīmēti Islandes vulkāni un gadi, kad tie izvirduši, kā arī iespēja apskatīt, cik ātri plūst lava vai kur un ar kādu spēku prognozēts nākamais izvirdums. Turpat blakus ir arī kinozāle, kur pakavēties pie iespaidīgiem kadriem, bet suvenīru veikaliņā var iegādāties arī lietas no vulkāniskiem iežiem.

Vēl pēc neilga brauciena nonācu pie Seljalandsfosa ūdenskrituma. To var redzēt jau pa lielu gabalu, jo ceļš ved pa līdzenumu, bet tad pēkšņi it kā no zemes izaug kalnu masīvs – tā uzreiz, bez "ievada" vai brīdinājumiem. Tā nu straujā upe gāžas lejā un veido iespaidīgu ūdenskritumu. Jāpiebilst, ka pie paša ūdenskrituma esošā stāvvieta ir par maksu, bet kādu gabaliņu iepriekš auto var novietot arī bez maksas, ko daudzi apmeklētāji izmantoja un atlikušo ceļu mēroja kājām. Pēc tukšajiem laukiem un ceļiem pārsteidza daudzie te sastaptie cilvēki, liela daļa bija diezgan skaļi amerikāņi, bet skaļāk par visu skanēja ūdenskrituma dārdi. Zem lielākā ūdenskrituma iespējams palīst apakšā, bet jārēķinās ar zināmu ūdens devu, tāpēc ieteicams uzvilkt kādu lietusmēteli un zābakus. Ja laiks atļauj, vērts paieieties arī pa taciņu tālāk, jo gar klints malu gāžas vēl vairāki mazi ūdenskritumi.

Foto: DELFI

Turpinot braukt pa to pašu ceļu gar jūru tālāk, arī ik pa brīdim redzami mazāki ūdenskritumi, bet zaļajās piekrastes pļavās ganās zirgi un govis. Pilnīgs miers. Te pēkšņi ceļa malā, piespiedušās klintij redzamas mazas, it kā rūķu mājeles, kuru saimnieki, šķiet, kaut kur aizgājuši. Piestāju malā un plakātā izlasīju, ka šādas klinšu mājeles, kas tālāk ved klintī, šajā reģionā ir daudz, un vietējie tās izmantojuši pārsvarā labumu, tostarp, siena glabāšanai, bet bijuši arī tādi, kas tur dzīvojuši. 41 šāda alumāja ir pasludināta par aizsargājamu objektu. Šo vietu islandiski sauc "Rutshellir" un par to klīstot daudz leģendu. Lielākā ala, ko te izrakuši cilvēki, ir pat 20 metrus gara, bet mazākā rakta perpendikulāri un ir astoņus metrus gara.

Foto: DELFI

Vēl pēc dažiem kilometriem ceļu šķērso okeānā ieplūstoša upe, kas no klints gāžas ar apdullinošu spēku, radot vēl vienu iespaidīgu ūdenskritumu – Skogafossu. Šeit autostāvvieta ir bez maksas un daudzi kemperi to izmanto, lai pārnakšņotu.

Foto: DELFI

Stāvlaukumā piestāj arī sabiedriskais autobuss, kas kursē uz Reikjaviku. Iepaidīgākais, šķiet, šajā vietā bija kāpiens gar ūdenskrituma sānu līdz pat klints virsotnei. Pie kājām pavērās melni zaļš klajums, ko ieskāva mierīgs ūdens klajs, kurā visa ainava it kā dublējās – sirreāli.

Foto: DELFI

Atceļā, tā kā laika pilnīgi pietika, izlaidu vēl cauri Reikjavikai.

Foto: DELFI

Islandes galvaspilsēta šķita tāda Jelgavas izmēra, sakopta un nedaudz vienmuļa, bet ūdens tuvums tai tomēr sniedz savu šarmu.

Vienvārdsakot, ja vari, lido caur (vai uz) Islandi, jo tur ir skaisti un ļoti citādi!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!