Vācijas vidienē ir daudz apskates objektu, ko veidojušas cilvēka rokas, jo šīs teritorijas apdzīvotas jau vairākus gadu tūkstošus, tomēr viens no pārsteidzošākajiem un iespaidīgākajiem šeit tomēr ir dabas objekts Eksteršteina (Extersteine) – neparastas klintis, kas saistījušas cilvēku uzmanību jau kopš pirmās to atklāšanas dienas.
Interesanti, ka, braucot uz šo objektu, pa gabalu nekas neliecina par tā eksistenci – visapkārt ir bieza meža klāti pakalni. Klintis atrodas dabas parkā, kur pārvietoties ar auto ir aizliegts, tāpēc mašīnu jāatstāj lielā maksas stāvvietā, bet tālāk var doties kājām vai uz velosipēda. Pie stāvvietas ir arī informācijas centrs ar izstāžu zālīti un restorāns.
Pēc nepilnu kilometru gara gājiena nonāksi pļaviņā, kuras tālākajā galā tad arī slejas 40 metrus augstais akmens veidojums – Eksteršteina, gar ko plūst Vīmbekes upīte. Vieta ir gleznaini iespaidīga, un to novērtējuši kā senie cilvēki, tā arī mūsdienās šurp plūstošie ķīniešu tūristi, kas steidz nobildēt vai ikkatru akmens izliekumu.
Eksteršteinas vēsture ir interesanta. Klintis atrodas Toitoburgas mežā, un jau renesanses laika vēsturnieks Hermanis Hamelmans izvirzīja teoriju, ka šī varētu būt bijusi sakšu pagānu svētvieta, tomēr arheoloģisku pierādījumu tam nav. Te gan atrastas liecības par paleolīta laika cilvēku apmetnēm. Savukārt tas, ka te jau pirms tūkstoš gadiem apmetušies kristiešu vientuļnieki-askēti, gan ir fakts. Te bijusi arī kristiešu kapela. Par smilšakmens veidojumu, ko mēdz dēvēt arī par Žagatu klintīm, apdzīvotību liecina arī klintī iecirstie gravējumi un nelielās telpas, ko tagad no apmeklētājiem šķir metāla režģis, bet kādreiz tajās mitinājušies cilvēki. Vēlāk šeit izveidota arī nocietināta apmetne, kas atradās baznīcas aizsardzībā. Savukārt laikā, kad Vācijā uzvaras gājienu svinēja Reformācija, arī šī vieta ieguva pavisam citu slavu – to sākuši apdzīvot bandīti un lielceļa laupītāji, liecina tūrisma informācijas centrā pieejamā informācija.
Īpaši populāra Eksteršteina kļuva 19. gadsimtā, kad uzplauka vācu romantisms un vēlme baudīt dabu. Šī kļuva par iecienītu atpūtas vietu, kur bijusi izveidota gan viesnīca ar alus dārzu, kurā atpūsties pēc pastaigām un pārgājieniem, gan arī soliņi un skatu laukumiņi romantiskai pasēdēšanai. Šajā laikā izveidots arī mākslīgais baseins, kas radīts, uzpludinot nelielo upīti klinšu pakājē. Jau kopš 1926. gada te izveidots dabas rezervāts.
Savukārt 20. gadsimtā Eksteršteina nokļuva nacistu režīma propagandas redzeslokā. Šajā laikā te veikti izrakumi, kas snieguši plašu ieskatu vietas vēsturē. Ap 20. gadsimta 20. gadu beigām šo vietu sāka dēvēt par vācu Stounhendžu, kas labi saskanēja ar nacistu attīstīto sakšu varenības leģendu. 1933. gadā tika dibināts Eksteršteinas fonds, kur prezidents bija Hitlera labā roka Heinrihs Himlers. Fonda paspārnē tika pētīta ģermāņu folklora un leģendas, izvēršot dažādas neticamas teorijas. Šajā laikā tika iznīcināta visa šeit izveidotā tūrisma infrastruktūra, un ar ieslodzīto darbaspēka palīdzību izveidota sava veida svētvieta.
Arī mūsdienās šī vieta savas neparastās vēstures un iespaidīgā izskata dēļ piesaista ne vien tūristus, bet ik pa laikam arī neopagānus un neonacistus.
Kopš 1950. gadiem tā nodota tūristiem, un šis ir ļoti populārs apskates objekts, ko ik gadu apmeklē aptuveni miljons interesentu. Kopumā šajā vietā ir apskatāmi 13 akmens veidojumi, bet populārākie un lielākie ir trīs, no kuriem pirmajā atrodas jau minētās cilvēku reiz apdzīvotās grotas, bet otrajā un trešajā ved kāpnes. Pirmo un otro pīlāru savieno neliels tiltiņš, kur visi apmeklētāji steidz nofotografēties.
Aiz Eksteršteinas klintīm sākas ceļš, pa kuru kājām vai ar riteni var aizbraukt uz apkaimes otru lielāko apskates objektu – Hermaņa pieminekli (Hermannsdenkmal). Turp ved arī autoceļš, ja kājām iet negribas. Ieteiktu apmeklēt abus objektus vienā reizē, jo to apskatei var iegādāties vienotu biļeti, kas būs lētāk (4,5 eiro).
Hermaņa piemineklis tapis 19. gadsimta vidū un ir kā simbols Vācijas tolaik dzimstošajai vienotībai un varenībai. Leģenda vēsta, ka šeit notikusi liela cīņa starp romiešiem un ģermāņiem. Armīnijs jeb vāciski Hermanis bija karavadonis ar ģermāņu un romiešu asinīm, tomēr viņš izvēlējies vadīt ģermāņu karapulku un sasitis lupatās romiešus šaurā kalnu ielejā šajā pašā mežā. Tā nu šim varonim pēc Ernsta fon Bandela projekta uzcelts iespaidīgs piemineklis kalna galā. Piemineklis ir 53, 44 metrus augsts, bet stāv tas 386 metrus augstā kalnā. Monumentā var ieiet iekšā un uzkāpt skatu platformā, no kuras paveras plašs skats uz apkārtni.
Tuvākā pilsētiņa ir Detmolda, kuras pievārtē atrodas arī brīvdabas muzejs, kurā iepazīt vācu dzīvesveidu gan pirms trīssimt gadiem, gan pagājušajā gadsimtā, jo tajā izvietotas gan zemnieku sētas, līdzīgi kā pie mums Juglas ezera krastā, gan, piemēram, pavisam īsts benzīntanks no 20. gadsimta 60. gadiem. Tā jau runā, ka drīz dīzeļdegvielai būs vieta muzejā, un šeit tas jau ir noticis!
Arī pašā Detmoldā ir vairākas jaukas apskates vietas, tostarp pils un vairāki kanāli ar ūdenskritumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
