Fоtо: Privātais arhīvs
Nils Aleksis ir 23 gadus vecs ceļotājs, kuram piedzīvojumi ir svarīgāki par komfortu. Jau ilgus gadus viņa lielākais sapnis bija doties uz Aļasku, kur meklējams maģiskais busiņš jeb “Magic Bus 142”. Ik gadu šo busiņu cenšas apmeklēt ekstrēmo galamērķu cienītāji, bet tikai daļai no visiem tas arī izdodas. Nils bija viens no neatlaidīgajiem, kam savu sapni izdevās piepildīt. Tomēr arī pēc šī piedzīvojuma viņš nav apstājies. Pērn ceļojot pavadīti septiņi mēneši, bet šobrīd tiek kaldināti grandiozi plāni par Āfrikas apceļošanu.

Savu dzīvi ar ceļošanu Nils saistījis jau agrā bērnībā, kad ceļojis kopā ar vecākiem, taču pusaudžu gados kopā ar draugiem, proti, brāļiem Matīsu un Dāvidu, šī vēlme atgriezusies pavisam citā līmenī. Visi trīs sapņojuši uzmeklēt Aļaskas maģisko busiņu, kas zināms no rakstnieka Džona Krakauera grāmatas un filmas "Into the Wild" ("Savvaļā"). Tas ir biogrāfisks stāsts par kādu jaunieti Kristoferu, kurš deviņdesmitajos gados izvēlējās dzīvot vienkāršāku dzīvi, apmetoties Aļaskas biezoknī kādā pamestā busiņā. Lai ari Kristofers gāja bojā, busiņš tur stāv joprojām, vilinot ļaudis no visas pasaules to apmeklēt. Kamēr lielais sapnis šķitis nedaudz nereāls, kopā ar draugiem Nils vispirms apceļojis Latvijas skaistākās vietas, bet vēlāk paplašinājis savas robežas, ļaujoties jauniem piedzīvojumiem un zemēm. Tika ceļots gan kopā ar draugiem, gan vienatnē. Šajā laikā krustu šķērsu tika izbraukāta Eiropa, dažās valstīs pavadot pat mēnesi.

Lai arī kompānijā ceļot ir jautri, ar laiku izkristalizējās vērtības, intereses un arī mainījās apstākļi. "Brīdī, kad sāku ceļot viens, es sapratu – arī tajā ir sava burvība. Es varēju braukt ceļojumā ar kompāniju, bet es varēju braukt arī viens pats. Tagad es vairs nezinu, vai ilgāk par mēnesi es ar kādu vēlētos braukt kaut kur kopā," stāsta Nils, piebilstot, ka viņš tagad ir pieradis rēķināties tikai ar sevi un ar nevienu citu savus plānus nesaskaņot. Kas interesanti, brīdī, kad Nils sāka mesties piedzīvojumos viens pats, viņa angļu valodas prasmes nebija tās labākās, tomēr tas jaunieti neatturēja un viņš bija pilnībā gatavs pierādīt, ka tas viņam ir pa spēkam.

Fоtо: Privātais arhīvs

Agrāk gan Nils ceļojis citādi – tikai sev. Viņš izvairījies no sociālajiem tīkliem, izvēlējies podziņtelefonu, izticis bez fotokameras un līdzi nēsājis vien portatīvo datoru, kam nav bijis baterijas, bet kas darbojies, tikai pieslēgts elektrībai. "Kādam kaut ko rādīt, informēt citus par savām gaitām – tad man tas nebija svarīgi. Bet ar laiku, kad cilvēki sāka interesēties, es sapratu – varbūt ir vērts fiksēt atmiņas," teic Nils, kurš piebilst, ka tieši tāpēc savus piedzīvojumus šobrīd publicē "Facebook" un "Instagram" kontos "Alternative Traveller".

Kad pēc kāda lielāka ceļojuma Nils atgriezās Latvijā, viņš uzsāka studijas, iekārtojās labi apmaksātā darbā, bet aizvien vēl sapņoja savu lielo sapni – doties uz Aļasku un sasniegt šo maģisko galamērķi. Tomēr tolaik ceļojumi tika nedaudz atlikti. "Kad tev parādās vairāk līdzekļu, nekā jebkad mūžā ir bijis, tu kaut kādā veidā pazūdi. Es pārvērtos par materiālistu. Vajadzēja foršu mašīnu, izremontētu dzīvokli, ballītes. Īsāk – es kļuvu par to, par ko es nevēlējos kļūt. Taču es to sāku apzināties. Sapratu – ja nekur neaizbraukšu, es pazudīšu."

Tā Nils izprasījis divu mēnešu atvaļinājumu un ar stopiem aizbraucis līdz Nīderlandei. "Atgriezos ar labiem iespaidiem. Atkal tieši tas pats, kas parasti, – satikti jauni cilvēki, iegūtas jaunas atziņas, piedzīvojumi – viss atkal bija sakustināts. Tad es sev pateicu – pēc šīs reizes es tiešām aizbraukšu uz Aļasku."

Gatavošanās, mantu nozaudēšana un ceļa uzsākšana

Fоtо: Privātais arhīvs

Sacīts, darīts. Nils sācis nopietni gatavoties. Viņš iekrājis līdzekļus, izpētījis informāciju, vaicājis padomus cilvēkiem, kas tur bijuši. Kāpēc šis maršruts daudziem nav pa spēkam? Pirmkārt, tas ir vairāku dienu gājiens, kas var būt gan fiziski, gan emocionāli grūts. Otrkārt, lai tiktu līdz busiņam, jātiek pāri divām upēm, no kurām otrā ir visai neparedzama un ik gadu vairākus simtus ceļotāju pārsteidz nesagatavotus, ļaujot izķepuroties vien ar glābēju palīdzību. Treškārt, meža zvēri. "Tad, kad es braucu, noteikti nav tas labākais laiks. Tas pat ir viens no bīstamākajiem – kūst ledāji, kā arī ir aktīva lāču sezona, bet tad es par to nedomāju, man vajadzēja turp braukt. Iekšējā balss man teica – vecīt, tu taču to vari."

Drīz vien pienākusi arī 2017. gada vasara, kad tika mērots ceļš līdz Igaunijai. Tālāk viņš veicis posmu Tallina–Stambula–Ņujorka, bet pēc tam jau viņu sagaidījusi arī Aļaska. "Es jutos fenomenāli. Es atkal sapratu, ka šis ir mans dzīvesveids un ka es nedrīkstu arī turpmāk atkāpties no savām vēlmēm."

Kāpēc cilvēki vispār dodas uz šo vietu? Kāds Kristofera stāstu saista ar savējo, cits – vienkārši iedvesmojies no filmas. Arī Nils, kā teic pats, zemapziņā, iespējams, ir saskatījis līdzību starp savu un Kristofera dzīvi, tāpēc šis gājiens viņam bija tik nozīmīgs.

Lai arī kopumā Nila ceļojums bija aptuveni mēnesi garš un visai reibinošiem notikumiem bagāts, tieši ekspedīcija līdz busiņam bija pati iespaidīgākā. Tā sākusies pie zīmes "Stampede road". Lai arī katram šis veicamais ceļš var atšķirties, Nilam nokļūšana galamērķī prasīja divas neaizmirstamas dienas.

Protams, kā jau īstā piedzīvojumā, uzsākot gājienu, Nilam līdzi nebija nedz telts, nedz guļammaisa, nedz arī karšu, kas bija sagatavotas, lai atvieglotu gājienu un palīdzētu orientēties, – tas viss bija garajā ceļā līdz šī maršruta sākumpunktam pazaudēts. Tā kā šajā apvidū gluži ierasti ir sastapt arī lāčus, bieži vien ceļotāji ņem īpašus aizsargāšanās rīkus, taču Nilam līdzi bija tikai duncītis. Apbruņojies ar aptuveni 25 kilogramus smagu somu, kurā bija pārtika un maiņas drēbes, viņš devās ceļā.

Ja man jāmirst, es miršu

Fоtо: Privātais arhīvs

Pēc vairāku stundu gājiena Nils attapies purva vidū, kur apkārt nebija nekā. "Tajā brīdī es sabruku. Domāju – ja man ir jāmirst, es miršu. Arī tādas domas man bija. Es nometu somu un skaļi kliedzu: "Nāc un paņem mani, lai arī kas tu būtu!" Tā es tur nostāvēju kā muļķis piecas minūtes, un neviens mani nepaņēma. Neko darīt! Paņēmu somu un nodomāju – atpakaļ es varu vienmēr iet. Ejam dziļāk! Ēdiens man bija, izdzīvot es varēju kādas pāris dienas. Un tā nu es gāju!"

Nils pa šo nekurieni mērojis ceļu vēl apmēram divas stundas. Liels bija viņa pārsteigums, kad viņš ieraudzīja tuvojamies kādu visai liela auguma cilvēku – melns mētelis, gari mati. "Es nodomāju – kāda iespēja satikt šeit cilvēkus? Vai tiešām te var būt vēl kāds trakais?" savu izbrīnu atminas Nils. Pretimnācējs bija Tomass no Austrijas. Izrādījās, viņam šis piedzīvojums nav bijis pa spēkam, jo otrā upe, kuru nepieciešams šķērsot, lai sasniegtu busiņu, ir bijusi nepārvarama – un viņš nav vēlējies būt viens no tiem cilvēkiem, kuriem šis piedzīvojums beidzies gaužām bēdīgi. Nils bija šokēts, tomēr pierunāja Tomasu pievienoties viņam un kopīgi veikt ceļu līdz busiņam.

Fоtо: Privātais arhīvs

Priekšā atkal bija vairāku stundu gājiens, abi tika līdz pirmajai upei, ko mierīgi pārvarēja, un pēc vēl dažām stundām – līdz otrajai. Tobrīd Nils sāka šaubīties, jo ūdens līmenis upē bija visai augsts, gultne – interesanta, bet straume – spēcīga. Viņš mēģinājis doties gan bez palīglīdzekļiem, gan ar atbalstu, bet plānoto nekādi nav bijis iespējams paveikt. "Es esmu traks čalis, bet tas bija pirmais moments, kad tiešām nodomāju – bet ja nu man nesanāk?" Nils atminas uzdodam sev šo jautājumu.

Tā kā bijis jau vakars, abi nolēmuši vairs neriskēt, atpūsties, pavakariņot un iesākto turpināt rīt. Uztaisījuši naktsmītni vietā, kur to darījuši neskaitāmi daudz cilvēku jau kopš 1993. gada. Tur bija arī trauks ar dažādām piezīmēm, padomiem, uzmundrinājumiem un solījumiem sev. Lielākoties gan šie vārdi pauda sekojošo – mums neizdevās šķērsot upi un nokļūt līdz galamērķim. Nils tobrīd nodomājis – viņš nebūs viens no viņiem – un devies pie miera.

Fоtо: Privātais arhīvs

"Tā kā iepriekšējā vakarā bija līņājis, no rīta piecēlāmies un secinājām – ūdens līmenis upē ir vēl augstāks, bet straume – vēl spēcīgāka," atminas Nils, piebilstot, ka tas nav atturējis abus mēģināt šķērsot upi atkal un atkal. Tomēr nekas nemainījās. Centieni bija nesekmīgi.

Tomass esot bijis tik vīlies, ka jau nonācis pie lēmuma doties atpakaļ, bet tieši tobrīd abi pamanījuši tuvojamies četrus cilvēkus ar bisēm lāču aizgaiņāšanai. Tie bijuši amerikāņi, kuriem arī bijis tāds pats mērķis. Visi sapazinušies, mēģinājuši šķērsot upi kopā, taču arī šoreiz tas nevienam nebija pa spēkam. Kamēr amerikāņu grupa aptuveni trīs stundas mēģinājusi tikt pāri, Nils ar Tomasu pļāpājuši pie ugunskura par dzīvi un turpmākajiem plāniem. Tā viņi sarunājušies līdz brīdim, kad secinājuši – šaipus upei palikuši vien trīs amerikāņi, bet ceturtais, turklāt īsākais no viņiem, jau atrodas upes vidū un kliedz, ka tas ir viņa pēdējais mēģinājums. Visa kompānija pielēkusi kājās un devusies uz upes krastu atbalstīt drošsirdīgo ceļotāju, kurš arī pārvarēja upi un kļuva par pierādījumu tam, ka tas ir iespējams. Dodoties pa to pašu vietu, arī pārējie šķērsoja mežonīgo upi.

Vaicāts, vai šāds solis tomēr nebija pārdrošs, Nils atbild: "Labāk, jā, pirms dari, divreiz apdomā, bet es gribu riskēt, es gribu dzīvot dzīvi! Tas ir tas moments, kas man liek justies dzīvam. Es negribu neko nožēlot."

Galamērķa sasniegšana un nakšņošana maģiskajā busiņā

Fоtо: Privātais arhīvs

Tomēr ar upes šķērsošanu nekas nebija galā – priekšā bija vēl aptuveni astoņu stundu gājiens, kas nebūt nebija vieglāks. Lai arī dzīvībai ne tik bīstams, tālākais ceļš bija morāli grūts, jo garš, turklāt arī pamatne visai kalnaina. To, cik bīstams var izrādīties šāds pārgājiens, apliecināja arī ceļa malā saceltās teltis, pie kurām bija piestiprinātas zīmītes ar vēsti, ka gadījumā, ja šīs teltis redzat vēl konkrētā datumā, ziņojiet glābšanas dienestiem par trim pazudušiem cilvēkiem.

Lai arī jau pašos pirmsākumos Nils šo maršrutu gribēja veikt vienatnē un paša spēkiem, dzīve visu sakārtoja citādi, tāpēc vismaz pēdējo stundiņu viņš vēlējies ceļu mērot viens, tomēr arī atzīst – iespējams, ja nebūtu saticis savus ceļabiedrus, viņa vairs nebūtu šeit. "Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Viņi aizgāja, es paliku. Pasēdēju un padomāju. Aizdomājos par dzīvi – kas manā dzīvē ir noticis tāds, par ko es nevarētu pateikties? Esmu pieņēmis daudz un dažādus lēmumus, kas ir ietekmējuši manas tālākās gaitas, kļūdījies. Bet visam, kas noticis, tā arī vajadzēja būt," par savām pārdomām pirms galamērķa sasniegšanas stāsta Nils, kurš drīz vien piecēlies un veicis pēdējos soļus līdz busiņam.

Tikmēr jau amerikāņu grupiņa bija pavadījusi kādu laiciņu tur un nolēmusi doties atpakaļ, bet Nils ar Tomasu bija izlēmuši pavadīt nakti šajā īpašajā vietā, turklāt Nils par savu guļamvietu izvēlējās Kristofera gultu. Piecēlušies ap trijiem naktī, viņi sākuši mērot ceļu, lai jau pēc 15 stundām būtu atpakaļ civilizācijā. Nils stāsta, ka būtu palicis šajā vietā ilgāku laiku, tomēr dalījis ēdienu ar Tomasu, kurš jau bija iztērējis savas ēdiena rezerves, tāpēc bija spiests atgriezties visai ātri. Ikvienam, kas nolēmis mērot šo ceļu, Nils iesaka rēķināties ar piecām dienām, lai spētu visu izbaudīt.

Fоtо: Privātais arhīvs

"Tas ir mans maģiskais ceļojums – aizbraukt uz Aļasku, aiziet uz pilnīgākās bezcivilizācijas punktu un satikt savu iekšējo "es". Maģiskais busiņš, maģiskas emocijas!"

Ko Nils ieteiktu citiem ceļotājiem, kas izvēlējušies veikt šo maršrutu? "Obligāti paņemt līdzi zvaniņu lāču aizbaidīšanai, bet, ja ir vairāk līdzekļu, es ieteiktu iebraukt ieroču veikalā un iegādāties bisi – ja nu gadījumā tas lācis nāk. Ir arī pūšamais līdzeklis, kas, ja nepieciešams, lāci neitralizē. Man bija tikai nazis, bet kaut kādu papildu drošību noteikti vajag. Ko vēl? 10 pārus zeķu, piemērotu apģērbu un apavus. Labu mietu, kuru izmantot, ejot pāri upei, jo tas palīdz. Nepieciešama telts, un iesaku arī termoveļu. Nepieciešams padomāt par barojošu maltīti, ko paņemt līdzi, kā arī vienmēr jāliek aiz auss – ja līdzi ir pārtika, apmetnes vietā tā jāiesien koka zarā, lai lācis netiek klāt, tā, lai tā atrastos kādus pārdesmit metrus no tevis. Pie sevis nekādā gadījumā nevienu ēdienu neatstāt – nekur, nekad! Arī nazītis, šķiltavas ir laba lieta, lai iekurinātu ugunskuru. Kā arī, protams, ērta soma. Un noteikti – karte un kompass, jo tur nav telefona zonas."

Ticība sev. Nila plāni ar busiņu izbraukāt Āfriku

Fоtо: Privātais arhīvs

Pēc šī garīgā piedzīvojuma, kā to sauc pats Nils, viņš vēl aptuveni nedēļu pavadīja Ankoridžā un attapās no piedzīvotā, pabaudīja vidi un centās iemācīties vairāk novērtēt visu, kas dots, – arī ikdienišķas lietas un skatus.

"Tas bija liels piedzīvojums. Tas ir lielākais, par ko es varēju aizdomāties, bet pēc Aļaskas es padomāju – varētu vēl Everestā uzkāpt," smej Nils, piebilstot, ka pusgadu pēc šī ceļojuma viņš pametis darbu, lai darītu to, kas sagādā prieku, un viņa nākamais lielais sapnis tomēr ir iepazīt Āfriku.

Runājot pavisam atklāti, Nils piebilst, ka nopietnākas darbības šī plāna realizēšanā jau ir sāktas. Viņš lūdza savu atbalstītāju palīdzību un iegādājās busiņu, ar ko šo kontinentu izbraukāt. Turklāt nosacīti ar viņu kopā brauks arī visi atbalstītāji, kam Nils izsaka lielu pateicību, jo busiņš tiks izgreznots ar ziedotāju vārdiem. Tiesa, Nils vēlējās šajā braucienā doties jau janvārī, tomēr pazudusi iespēja, kā ceļojuma laikā turpināt pelnīt. "Es ceru, ne ilgāk kā četri mēneši un es došos ceļā," atklāj Nils. Vaicāts, cik ilgi viņš plāno būt ceļā, Nils ar smaidu sejā parausta plecus – tad jau redzēs.

Tomēr, kamēr lielie plāni vēl ir realizēšanas procesā, Nils nebūt nav apstājies. Pagājušajā gadā, kā paskaitīja ceļotājs, viņš noceļojis septiņus mēnešus un apskatījis 13 valstis – gan lidojot, gan ar stopiem, gan ar mugursomu plecos un mērojot ceļu kājām.

"Galvenais ir pozitīvi domāt – lai arī cik smieklīgi tas neizklausītos un lai cik daudz reižu tas jau būtu pateikts. Ir jābūt harmonijā ar sevi. Tajā brīdī, kad tā būs, viss arī notiks. Ja tu uzskati, ka nav nekas neiespējams, tad tā arī ir. To es arī līdz šim savā dzīvē esmu pierādījis – gan ar saviem darbiem, gan ar piedzīvojumiem. Tā ir ticība sev."

Vaicāts, vai nekad nenogurst no piedzīvojumiem, Nils teic: "Tieši tas man ļauj būt dzīvam. Tas man neļauj nomirt! Es noteikti vienmēr centīšos savu dzīvi veidot interesantu."

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !