Foto: Privātais arhīvs
Dalmācija ir vēsturisks reģions Horvātijā, pašā Adrijas jūras austrumu krastā. Veidojies jau divus tūkstošus gadus pirms mūsu ēras, taču pirmo reizi kā konkrēts reģions minēts tikai ceturtajā gadsimtā, kad to iekaroja Romas impērija. Reģiona kopējā platība ir 12 158 kvadrātkilometri un tā lielākā pilsēta ir Splita, kura ir otrā lielāka pilsēta visā Horvātijā. Dalmācijas reģions ir ārkārtīgi populārs sezonas laikā, kura šeit sākas jau pat no marta un ilgst līdz vēlam oktobrim. Taču šoreiz šo burvīgo Horvātijas daļu sanāca apmeklēt novembrī – nesezonā.

Mēs lidojām ar pārsēšanos Minhenē. Pēc vairāku stundu lidojuma Splitas lidostā jau jūtams, ka esam kādā siltā pasaules nostūrī. Gaiss patīkams, mitrs un silts, taču, neskatoties uz faktu, ka ir novembra vidus un Splitā ir vidēji +17 grādi pēc Celsija, ir mazliet vēss un rudens mēteli diži likt somā negribas. Nesezonas laiks Horvātijā ir lietains, vējains, taču vietējiem tas šķiet silts – tie, ietērpušies plānā apģērbā, raidīja uzkrītošus skatienus uz mūsu mēteļiem, ar kuriem, acīmredzot, esam sevi nodevuši un likuši visiem zināt, ka esam tūristi.

Ko man izdevās apskatīt?

Splita un Diokletiāna pils

Foto: Privātais arhīvs

Viens no maniem gaidītākajiem apskates objektiem bija Diokletiāna pils, kura celta jau 4. gadsimtā pēc Romas impērijas imperatora Diokletiāna pavēles. Par pili pirms braukšanas biju jau gana interesējusies, pētījusi un izzinājusi svarīgus faktus, tādēļ ļoti to gaidīju.
Pils, kura ir arī UNESCO sarakstā, patiešām ir grandioza un varena. Aizraujas elpa aizdomājoties, cik sena tā ir. Tā arī ir gana plaša – vairāk nekā 40 tūkstoši kvadrātmetru. Pilij ir četri vārti, katri uz savām debespusēm – metāla vārti, sudraba vārti, msiņa vārti, kā arī greznie zelta vārti. Izejot pa zelta vārtiem, pretī augšup veras Gregorija no Ninas statuja. Tā horvātiem ir īpaša, jo Gregorijs, tāpat kā mums Ernests Gliks, iztulkoja bībeli vietējo, proti, horvātu valodā. Ir paraža paberzēt Gregorija īkšķi veiksmei, tādēļ arī statujas lielais īkšķis jau sen ir zaudējis savu oriģinālo toni.

Nocietinājumi gadsimtu gaitā ir saauguši kopā ar pilsētu – ir grūti pamanīt, kur beidzas pilsēta un sākas pils. Pils patiesi ir varena un grezna – iekšpusē tai ir nebeidzami daudz mazu ieliņu ar kafejnīcām, veikaliņiem, kā arī dzīvojamajām platībām, kuras tagad ir zelta vērtībā un tiek nodotas no paaudzes paaudzei. Pati centrālā ieliņa, kura atrodas iekšpus pilij, ir veltīta dažādām suvenīru bodītēm, kurās neiztikt bez lavandām, magnētiņiem, ziloņkaula rotām, mazām rakijas (stipra alkoholiska dzēriena) pudelītēm, kā arī nebeidzamai seriāla "Troņu spēles" atribūtikai.

Ņemot vērā faktu, ka slaveno pili apmeklējām ārpus sezonas, tajā tāpat bija gana daudz tūristu, it sevišķi japāņu un vācu pensionāru tūristu grupas. Pilī ik pa laiciņam varēja manīt jauniešus, kuri ietērpušies Romas impērijas tērpos – tūristi mudžēja kā bites ap stropu vēlmē uzņemt kopīgu fotogrāfiju. Kas mani pārsteidza – tas bija bez maksas.

Pati pilsēta Splita ir tipisks vasaras tūrisma galamērķis. Perfekta vieta – tieši jūras līcī. Krastā daudz dažādu laivu, jahtu, kuteru. Visa promenāde gar krastu ir kā nosēta ar bāriem, kafejnīcām, suvenīru veikaliem un dažādām citām tūristu piesaistēm. Salīdzinot ar pili, tās gan bija diezgan vientuļas un pamestas, gaidot jauno sezonu.

Troņu spēļu pilsētiņa – Klis ciemats

Foto: Privātais arhīvs

Klis ir mazs ciemats tikai deviņu kilometru attālumā no Splitas, kurš veidojies apkārt cietoksnim. Kalpojis kā vieta, no kuras aizsargāt Splitu no iekarošanas.


Kādēļ vēl pat tagad cietoksnis ir slavens? Atbilde ir pavisam vienkārša – tajā filmēja pasaulslaveno seriālu "Game of Thrones" jeb "Troņu spēles". Katru dienu šajā pilsētiņā gida vadībā tiek rīkotas ekskursijas. Atsaucība ir liela – pat nesezonas laikā par tūristu trūkumu neviens nesūdzas.

Krkas nacionālais parks

Foto: Privātais arhīvs

Krkas nacionālais parks dibināts jau 1985. gadā. Tajā atrodas 17 ūdenskritumi, augstākajam sasniedzot 50 metrus. Tā kā parku apmeklējām rudenī, bijām ieguvēji – šajā laika posmā ūdenskritumi un pati upe mutuļo un šņāc, cik vien tai jaudas. Vasaras sezonā tā ir mierīga un tajā pat drīkst peldēties, taču mēs ieraudzījām tās slēpto dabu, kas patiešām aizrāva elpu.

Parka taka, pateicoties koka laipām, vijas pāri upei uz tās otru krastu, palīdzot izjust ūdens spēku pašiem zem savām kājām. Vietām ūdens šļācās pat pāri taciņai un nācās labi pacensties, lai neiekāptu ūdens peļķēs. Ūdens atspīdēja saulē zilganzaļos toņos un apkārt esošā fauna lika justies kā paradīzē. Un kā jau paradīzē – bez čūskām neiztikt. Informācijas stendos brīdināja par dažādām čūsku sugām, ar kurām var nākties sastapties, taču bijām veiksmīgi, jo nevienai neuzdūrāmies.

Apkārt esošie skati bija fantastiski un ūdens patīkamā skaņa nomierināja, neskatoties uz faktu, ka ūdens mutuļoja diezgan ņipri. Ejot pāri pēdējai laipai, skats bija tiešām grandiozs – pats lielākais ūdenskritums šļācās un putojās tik balts, ka nevarēja saskatīt pat tā aprises. Ūdens nekaunoties šļakstījās sejā tā, ka pārejot pāri laipai, bija sajūta, it kā tikko būtu iznācis no dušas. Brīnišķīga vietai, lai justos dzīvības pilns.

Iespaidi

Foto: Privātais arhīvs

Brīžiem mulsināja fakts, ka pilsēta un tās mazie reģioni ir tik vienmuļi un, varētu teikt, mazliet pat atpalikuši no pārējās Eiropas. Kad vakarā nācās iet uz veikalu, šķita dīvaini, ka nevienā veikalā 10 kilometru rādiusā nepārdod preces, kas šķiet tik pašsaprotamas pat Latvijas mazākajos veikalos. Turklāt galvu ļoti jauca arī fakts, ka horvātiem vēl joprojām ir viņu pašu valūta – kunas. Viens eiro atbilst aptuveni septiņām kunām, tādēļ nācās nepārtraukti kustināt pelēkās šūnas, lai saprastu, cik tad īsti tā prece maksā. Taču no otras puses tas ir apsveicami – horvāti vēl saglabā savu mīļo valūtu.

Šķita fantastiski, ka gar ielām aug mandarīnu, apelsīnu un granātābolu koki, tāpat arī vijas vīnogulāji – novembrī! Mandarīni šeit patiesi garšo krietni labāk, taču tie arī ātrāk bojājas – kā nekā dabīga, vietējā prece.

Bija vakars, kad sanāca izbraukt ar taksi. Braucot virzienā turp, gadījās ļoti runātīgs vīrietis ar tekošu angļu valodu, kurš visu savu dzīvi ir pavadījis Splitā. Taksists stāstīja, cik ļoti mīl savu pilsētu, un, neskatoties uz to, ka citreiz ir grūti "savilkt galus", viņš nevēlas pamest savu dzimto vietu. Šāda mīlestība un patriotisms patiesi aizkustināja, jo kunga acīs vīdēja dzirksts, kas liecināja par viņa vārdu patiesumu. Kad minēju, ka esmu no Latvijas, viņš nekrita izbrīnā un tūlītēji saprata, no kurienes nāku. Minēja, ka esot lasījis par mūsu valsti un ka apbrīnojot mūsu tradīcijas un spēju pēc padomju gadiem atkal uzplaukt, jo, pēc viņa domām, horvātiem pēc Dienvidslāvijas laikiem tas nākas grūtāk. Atpakaļceļā gan trāpījās taksists, kurš mācēja vien sasveicināties un labprāt uzgrieza skaļāk vietējo radio. Tas tā – balansam.

Manuprāt, Horvātija ir tā vērta arī nesezonas laikā. Galvenais ir apbruņoties ar lietusmēteļiem, lietussargiem, ūdens necaurlaidīgiem apaviem un degsmi iepazīt jaunus horizontus.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!