Mazliet gan meloju. Mazliet es tomēr plānoju. Tikai tik, lai nokļūtu no lidostas uz pilsētas centru ar vilcienu. Aizbraucu līdz galvenajai stacijai un tālāk gan devos tur, kur izskatās vislabāk. Protams, galvenais virziens neizbēgami ir jūra. Pludmale. Bet, nu, tai garām tāpat nepaiesi.
Mazās Nicas vecpilsētas ieliņas ir pārpildītas ar tūristiem, mopēdiem, maziem automobilīšīem, skaļiem trokšņiem un spēcīgām smaržām. Vietām puķu, kafejnīcu un beķereju smaržas aizstāj "otrā rīta tūristu" smakas no dažādiem pagalmiem un vārtrūmēm. Karstās saules atraisītās ožas un citu maņu kokteilis uz mirkli atsauc atmiņā Ņujorku. Laikam jau visas tūristu apsēstās pilsētas vasarās ož līdzīgi.
Mazo ieliņu labirinta maršrutu mazliet traucē bezgalīgie ielu remonti. Arī tā ir neizbēgama pilsētu sastāvdaļa. Skaļi pīkstoši pašizgāzēji, iedegušo strādnieku balsis un svilpieni un vienmēr neiztrūkstošais, asfaltu grauzošais pneimatiskais āmurs. Pārsteidzoši maz suņu un to atstāto "pārsteigumu", ar ko vienmēr asociējas franču pilsētas. Saule svilina nežēlīgi un no tās ir teju neiespējami izvairīties. Tā ir tieši virs galvas, un tikai retajā ieliņā var atrast ēnu.
"Laipojot" no viena stūra uz otru, nonāku plašā gājēju ielā, kas nepārprotami ir tūristu meka. Suvenīru bodes, skaļas balsis un restorāni ar simtiem galdiņu. Garām paiet senioru pāris ar saldējumu rokās, un arī es krītu kārdinājumā pēc tā. Tālu nav jāmeklē, tepat blakus ir klasiskā saldējuma bode, kur par trim eiro es tieku pie saldas veldzes.
Tad jau klāt ir arī pludmale, kas mazliet pārsteidza. Biju jau aizmirsis, ka šeit nav smilšu un cilvēki vienkārši guļ uz akmeņiem. Jūra ir zila un dzidra, un tā vien gribas tajā iekrist.
Pludmale tieši tāda kā filmās. Pārīši zem saulessargiem, volejbola laukumi, dāmas uz dvielīšiem un onkuļi, kas izliekas neskatāmies uz brūnajiem, spīdošajiem, visdažādāko formu augumiem. Pamanu, ka daži no tiem augumiem ir tikai līdz pusei ģērbti un, kā jau neveiklais latvietis, sajūtos neveikli.
Gar pludmali dodos tālāk uz molu. Arī tur ir "tūristu smakas", bet skats tomēr tās pārspēj. Blakus šūpojas un viļņos čīkst dažāda izmēra jahtas un laivas. Daža laba jahta vairāk gan atgādina kuģi vai prāmi, kādi mēdz piestāt Rīgas ostā, tomēr zīmīte pie trapa norāda, ka privātīpašums – lūdzu, uz klāja nekāpt!
Vēl mazliet pastaigas gar laivām un puse dienas jau ir pagājusi. Telefons ziņo par kādiem piecpadsmit nostaigātiem kilometriem. Dodos atpakaļ uz vilcienu, lai brauktu uz naktsmītni, bet izlemju tomēr aizbraukt vienu pieturu tālāk, lai būtu iemesls un attaisnojums noiet vēl dažus kilometrus gar jūru. Tie neliek vilties.
Brīnišķīgu punktu uz "i" šajā brīnišķīgajā dienā pieliek koši sarkans, milzīgs mēness, kas sveic līdz ar tumsas iestāšanos. Tikpat koši sarkanas nākamajā dienā būs arī manas iedegušās rokas. Noderīgs padoms – pretiedeguma krēms darbojas daudz labāk, ja to atceras uzklāt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
