Foto: Publicitātes foto
Doties ceļā ar vilcienu, lai astoņas stundas izzinātu Šrilanku, un neplānoti apstāties pie tējas lauka, lai mestos palīdzēt lasīt pasaulē slavenās Ceilonas tējas lapiņas vietējiem, – kāpēc ne?! Tieši tādos piedzīvojumos metās Roberts Poliņš ar draudzeni Vinetu, iepazīstot vienu no pasaulē vecākajām valstīm.

Roberts ceļo daudz un saka, ka šī Āzijas daļa bija ilgi plānots galamērķis un sens sapnis. Viņš gribējis iepazīt Indijas kultūru, pieredzēt iedzīvotāju ikdienu, taču, kā tagad atzīst, "uzreiz Indijas trakumā mesties iekšā negribējās, sākumā gribējās apskatīt viņu dzīvi no malas", tādēļ tika pieņemts lēmums braukt uz Šrilanku, kas atrodas tikai mazliet vairāk nekā 30 kilometrus no Indijas dienvidu krasta. Viņš stāsta, ka lielākoties ceļo divatā ar Vinetu, bet reizi vai divas gadā dodas grupu ceļojumos, jo, kā pats saka, "bariņā ir jautrāk". Arī uz Šrilanku Roberts nolēma organizēt braucienu vairākiem latviešiem, jo bija daudz interesentu, kas vēlējās viņiem pievienoties, un arī finansiāli tas bija izdevīgāk. Ceļojums uz Šrilanku notika maijā un ilga divas nedēļas.

Dzīvnieku kompānijā un bez elektrības

Pirmo dienu Roberts pavadīja salas galvaspilsētā Kolombo. "Sapratu, kas tas nav tas, ko vēlos. Tur bija milzīga Indijai raksturīgā burzma, cilvēks pie cilvēka, tādēļ ātrāk gribējās doties uz vietu, kur justos labāk un brīvāk. Āziju izvēlējāmies lielā mērā tieši tādēļ, lai justu to brīvību, ko nevar sajust Eiropā, kurā visi nemitīgi skrien pēc kaut kā. Āzijā nevienu neinteresē, kā tu izskaties, ko ģērb un ēd. Šī iemesla dēļ mēs atkal un atkal atgriežamies šeit, esam apskatījuši gandrīz visu Āziju.

Šrilanka šķita perfekts ceļojuma galamērķis – sala ir maza, bet tajā ir liela dažādība. Esi pilsētā, pabrauc pusotru stundu – un tevi no visām pusēm ieskauj kalni, tālāk – neticami skaistas pludmales, kuras drīz nomaina džungļi. Te nav tā, ka stundām ilgi jābraukā un jāmeklē kaut kas foršs un apskates vērts, jo viss ir vienuviet vai netālu viens no otra. Esot Šrilankā, pat nav nekas jāplāno, vienkārši turi acis vaļā un jūsminies par redzamo, jo te viss ir neaprakstāmi skaists. Arī tam, ka viss ir neticami lēts un var paēst par kapeikām, bija nozīme, jo gribējām padzīvot kā "kungi", lai nav jāskaita nauda un jārēķina, ko varam atļauties, bet varam ņemt visu, ko kārojam, un cik daudz vien vēlamies. Te tu samaksā divus eiro – un galds noklāts pilns ar ēdienu."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!