a) debesis ir svina pelēkas, un no gaisa krīt kaut kas pa vidu starp lietu un snieg;
b)nekas neliecina, ka siltais, saulainais pavasaris drīz būs klāt;
c) cilvēki, kas kaut nedaudz ir draugos ar veselo saprātu, tik drīz pie braukšanas ar moci netiks;
d) vispār šādā drūmā marta sestdienā dzīve neko jautru nesola, un tādēļ jāiedzer vēl kāds alus (vai daži ali).

Ar šo vērtīgo domu mēs arī pavadītu atlikušo dienas daļu, ja vien pēkšņi kāds nebūtu izmetis frāzi, ka kaut kur dzirdējis, kaut kur lasījis par “Rolling Stones” koncertu jūlijā, Helsinkos. Ideja atrada dzirdīgas ausis, un jau pēc minūtes mēs bijām vienojušies, ka braucam un ka pārējais jau ir sīkumi. Proti, “sīkumi” bija – saorganizēties, izstrādāt maršrutu un aizsūtīt parlamentārieti uz Somiju pēc biļetēm. Tā kā aprīļa beigās Somijā notika pasaules čempionāts hokejā ar Latvijas izlases līdzdalību. Daži domubiedri šo braucienu jau bija ieplānojuši, tāpēc mēs “palūdzām” viņus neaizmirst iebraukt pēc biļetēm Helsinku Olimpiskā stadiona kasēs, un biļešu jautājums tika uzskatīts par atrisinātu.

Variants par braucienu līdz Tallinai, tālāk pārcelšanos ar prāmi uz Helsinkiem, koncerta apmeklējumu un tūlītēju atgriešanos, tika nešaubīgi noraidīts. Pirmkārt, tādēļ, ka koncerts bija paredzēts trešdienā, kas nozīmē, ka tāpat nekāda sakarīga darba nedēļa nesanāks, jeb, latviskojot populāro krievu teicienu – ja pastaigāties, tad ar mūziku. Otrkārt, iespēja izbraukt ar moci Somiju šķita pietiekami kārdinoša, īpaši, ņemot vērā, ka daudzi motociklisti par šo zemi izteikušies kā par sevišķi jauku moču ceļojumiem. Treškārt, Rīgas – Tallinas šoseja daudziem ir tik ļoti apnikusi, ka tika nolemts braukt uz Liepāju, tur uzkāpt uz kuģa, kas ved uz Zviedrijas pilsētiņu Karlshamn, tad ar močiem doties uz Stokholmu, no kurienes ar kuģi pārbraukt uz Turku. Tālāk tika plānots ar pamatīgiem līkumiem braukt uz Helsinkiem, kur 16.jūlijā notiktu “Rolling Stones” koncerts. Pēc koncerta bija domāts vēl pāris dienas paklaiņot uz močiem pa 1000 ezeru novadu, un caur Tallinu (neko darīt…) doties mājup. Pēc daudzām Internetā pavadītām stundām un ar jaukās meitenes Jūlijas no “Scandinavian Tours” atbalstu tika izstrādāts daudzmaz detalizēts maršruts un uzmests apskatāmo vietu saraksts, kā arī sastādīts budžets un veiktas attiecīgās rezervācijas.

Jāpiebilst, ka uzreiz tika nolemts sevišķu uzmanību neveltīt muzejiem, izstāžu zālēm, citiem vēstures un kultūras pieminekļiem, bet gan kārtīgi izbraukāties ar moci pa labiem ceļiem, iespēju robežās braucot, kur deguns rāda, un uzmest aci kādam apskates objektam, ja vien tāds trāpās pa ceļam.

Svētdiena. Starts Jelgavā, Jēkaba laukumā.

Kā teikts kādas bankas reklāmā, "labas idejas piepildās vienmēr". Bankai izrādījās taisnība, un trīsarpus mēnešus vēlāk, svētdienā, 13.jūlijā mēs stāvējām Jēkaba laukumā Jelgavas centrā ar nopietnu apņēmību tuvākās nedēļas laikā veikt ar močiem vairāk nekā divarpus tūkstošus kilometru. Piepūtām vaigus, sēdāmies uz saviem braucamajiem, un moču kavalkāde devās uz Liepāju.

Svētdiena. Liepāja.

Lai dzīve neliktos tik salda, es nolēmu savus kolēģus nedaudz paspīdzināt un Lejaskurzemes Tūrisma informācijas birojā sarunāju iespēju piedalīties pasākumā “Aiz restēm” (http://www.liepaja.lv/lv/liepaja/turisms/Aiz_restem.html). Tā ir viena no pēdējā laika populārākajām Liepājas Karaostas atrakcijām, kur ekskursantus ne tikai izvadā pa reālu Liepājas garnizona virssardzes cietumu un pastāsta dažas vēstures epizodes, bet arī ļauj (ha, piespiež!) iejusties arestanta ādā. Jaunizceptais arestants tiek pasautēts reālā kamerā, tad nopratināts, nofotografēts ar visiem roku dzelžiem un arestanta numuru, piemīlīga māsiņa veic “medicīnisko pārbaudi”, pēc īsas maršēšanas pa cietuma gaiteņiem arestantu uzcienā ar kandžu un atlaiž brīvībā. Vienīgi pa nierēm neviens nesit.

Pēc cietuma mēs aizrūcām uz 1.rokkafejnīcu iekraut māgā kādu steiku (paldies kroga īpašniekiem brāļiem Mediņiem par sapratni un operatīvo apkalpošanu bez liekas gaidīšanas!) , braucām atpakaļ uz ostu iečekoties, un jau septiņos vakarā mēs bijām uz kuģa “St.Petersburg”, kas 12 vēja baudītājus un viņu 7 dzelzs zirgus līgani aizvizināja prom no Latvijas krastiem.

Starp citu, “St.Petersburg” ļoti patīkami pārsteidza gan ar nepierasti plašajām kajītēm (uz “Tallink” vai “Silja Line” kuģiem par tādām var pat nesapņot), gan ar vakariņām un brokastīm, par kurām nav papildus jāmaksā, gan ar reti saprātīgo alus cenu (10 SEK jeb 70 santīmi par kausu!). Tika piedāvāta pirts par 26 SEK jeb 1,8 Ls no cilvēka – arī nekas graujošs. Tomēr no pirts atteicāmies un tā vietā aizņēmāmies no “reception” meitenes kārtis, nedaudz uzsitām zoli, vēlreiz izpētījām nākamās dienas maršrutu un – gulēt.

Pirmdiena. Zviedrija, Karlshamn – Stockholm.

Pavisam neilgi pirms brauciena mēs konstatējām “sīku” kļūdu, proti, tabula internetā, pēc kuras mēs sākotnēji piemetām attālumus starp pilsētām, bija nevis kilometros, bet gan jūdzēs, un mūsu izcilie konsultanti no “Scandinavian Tours” tādus “sīkumus” nedz pamanīja, nedz arī ieteica kādus maršruta labojumus. Rezultātā mūs sākotnējo 320 kilometru vietā gaidīja vairāk nekā 500 kilometru garš pārbrauciens, kurš jāveic 10 stundu laikā. Pretējā gadījumā kuģis no Stokholmas uz Turku atietu bez latvju bāleliņiem un viņu močiem.

Tas nozīmē, ka nejaušiem remontiem laika neatlika. Bez tam neviens no mums Stokholmā neorientējās tikpat droši kā Jelgavā, un tādēļ mēs nolēmām rezervēt laiku arī maldīšanās procesam… To visu saskaitot, nolēmām sevišķi daudz ar apstāšanos un vietu baudīšanu neaizrauties, bet gan braukt ar moci "pa īstam". Un tā, 9 no rīta mēs nokāpām no kuģa mazā, saulainā ziedru pilsētiņā Karlshamn. Draudzīgi noskaņoti zviedru robežsargi iesita pasēs savus zīmodziņus, pa to laiku mēs gandrīz sagāzām močus, iemūžinājām bildē “Zemgaļu Leģiona” pirmos kolektīvos metrus ārpus Latvijas un griezām uz Stokholmas pusi.

Ceļš lielisks. Viens no močiem - “Honda Gold Wing” - ir aprīkots ne tikai ar CD mainītāju, kondicionieri, sēdekļu un rokturu apsildītāju, automātisko veļasmašīnu un kafijas automātu (joks…), bet arī ar termometru (tas gan), un termometra rādījums nepielūdzami tuvojās 30 grādu atzīmei. Taču vējš ir motociklista draugs, un tas glābj arī Zviedrijas 30 grādu karstumā.

Pēc aptuveni divām stundām un 150 km mēs iebraucam nelielā pilsētiņā Kalmar. Vienu brīdi svārstāmies, vai vajadzētu braukt uz tuvumā esošo salu Oland, kuru ar kontinentu savieno tieši pāri jūrai uzbūvēts tilts, taču vēlme tomēr nonākt uz kuģa, kas ved uz Turku, tomēr aicina rūkt tālāk.

Ceļi Zviedrijā ir patiesi lieliski. Lielākā daļa no autoceļiem ir trīsjoslu, turklāt trešā josla sadalīta godīgi abu virzienu braucējiem: pusotru kilometru vienā virzienā ved divas joslas, bet pretējā virzienā – viena, un tad otrādi. Tas dod iespēju mierīgi apdzīt visus kravas auto un zviedru atpūtniekus ar treileriem (sasodīts! To ir daudz, tie ir lēni un bezgala apnicīgi), un mierīgi turpināt ceļu izvēlētajā ātrumā. Lai gan ar moci par apdzīšanas iespējām būtu grēks sūdzēties, īpaši civilizētās zemēs.

Vēl pēc 140 km nonākam Vastervikā - liela zviedru saliņu arhipelāga administratīvajā centrā, kas ir skaista kūrorta pilsētiņa ar neskaitāmiem krodziņiem un izklaides iespējām. Iedzērām kafiju un pielējām močus ar benzīnu, kurš maksā apmēram 10 SEK litrā (Vairāk nekā 70 santīmu! Sasodīts! Negribu stāties ES!). Kamēr dzērām kafiju, benzīntankā iebrauca spilgti dzeltena "fūre" un itin meistarīgi sāka apgriešanās manevru. Puiši nekavējoties uzsāka diskusiju, vai " fūrei" manevrs izdosies vai nē, jo vietas nebija daudz, taču milzu auto izkliedēja šaubas dažās sekundēs, precīzi nostājoties tur, kur tas vēlējās. Atsprāga šofera durtiņas, no vadītāja kabīnes izlēca...APBUROŠA BLONDĪNE, uzmeta nevērīgu skatu bez valodas palikušajiem motociklistiem un devās savās gaitās. Acīmredzot meitenes Zviedrijā nav ar pliku roku ņemamas. Aiz Norrkoping mēs nogriezāmies no maģistrāles, nedaudz pakaifojām, braucot pa maziem celiņiem gar nelielu, bet skaistu ezeru un apstājāmies pie gleznainas viesnīciņas “Stafsjo Wardshus” iedzert kafiju un drusku ieturēties. Joprojām diezgan grūti pierast pie cenu līmeņa (divas kafijas un pāris maizītes - ap 12 Ls…), taču mierinājām sevi ar filosofiskiem prātojumiem, ka dzīvojam visticamāk tikai vienu reizi, un ceļojumos ieguldītais nav ne nozogams, ne ar varu atņemams.

Palēnām manī brieda apņemšanās atgriezties šeit vēlreiz, nesteidzīgi izpētīt visas šīs jaukās pilsētiņas un kārtīgi izbraukāt Oland salu. Šī apņemšanās kļuva vēl spēcīgāka, pabraucot garām pagriezienam uz Vimmerby – Astridas Lindgrēnes pilsētiņu. Ja nu pēkšņi atrastos kāds iemesls šeit ceļot vēlreiz (piemēram, U2 Eiropas tūre… sasapņojos, ne?), es ļoti labprāt pavadītu 4-5 dienas… bet tas jau ir cits stāsts.

Pēc nepilnām divām stundām bijām Stokholmā, bruņoti ar kartēm un pārliecību, ka mēs saprotam kur atrodamies. Pie krustojuma veči iestūma neveiksmīgi noslāpušo vienīgo leģiona sporta baiku, kuram, kā vēlāk izrādījās, akumulators bija pilnīgi izžuvis. Vēlāk konstatējām, ka arī gāzēts minerālūdens bezizejas situācijā ir gana labs elektrolīts. Pie cita krustojuma panācām somu tūristus, kuri uz jautājumu, vai viņi nojauš par "Silja" termināla atrašanās vietu, pārliecinoši apgalvoja "yes, we know!". Taču somi aizbrauca vienā virzienā, karte rādīja citu ceļu, un mēs uzticējāmies kartei. Kā vēlāk izrādījās, mēs uzrādījām apmēram par pusstundu labāku laiku, nekā Stokholmu zinošie somi.

Ap pieciem vakarā jau bijām pie “Silja” termināla, kur gaidījām kuģi “Silja Festival”, lai dotos tālāk uz Turku.

Kā rādīja spidometri, pa Zviedrijas ceļiem nobraukti 585 km, un tas veikts astoņarpus stundās, ieskaitot visas kafijas pauzes un moču pildīšanu.

Starp citu, “Silja Line” prāmis “Festival” tuvumā izskatās patiesi iespaidīgi...

Pietauvojām močus, aizņēmām kajītes un devāmies izvēdināt no galvām pirmās dienas motoru dārdoņu. Atšķirībā no “St.Petersburg” šeit mūs gaidīja normālas zviedru-somu cenas (alus 4-5 EUR par puslitra plastmasas glāzi…), vakariņas, protams, par papildus samaksu, plašs tax free, disko, karaoke… viss, kā pienākas. “Zemgaļu leģions” gan lielāko vakara daļu nostāvēja uz vaļējā klāja un nebeidza priecāties par mazajām saliņām, kuras izkaisītas jūrā bezgalīgā daudzumā, veidojot milzīgu arhipelāgu starp Stokholmu un Turku un radot sajūtu, ka kuģis nekādi nespēj tikt laukā no ostas atklātā jūrā.

Tā kā 1995.gadā līdz ar ceturto Eiropas Savienības paplašināšanās kārtu arī Somija un Zviedrija nonāca Eiropā (tiesa, zviedri joprojām nesteidz atteikties no kronām), tad ceļojums no Stokholmas uz Turku ir ES iekšējais reiss un “Tax Free” veikaliem nebūtu jādarbojas. Taču somi attapīgi atrisinājuši šo “problēmu”, un faktiski visi “Silja” prāmji uz 15 minūtēm piestāj Ālandu salās. Tā kā Ālandu salas ir autonoms reģions ar savu parlamentu un savu karogu, tad tiek uzskatīts, ka kuģis ir izbraucis no ES, un “Tax Free” var darboties ar pilnu sparu. Vērojot, kā somu džentlmeņi pamet kuģi, burtiski apkrauti ar alus kastēm, kā arī nopietni papildinājuši stiprā alkohola krājumus, var saprast, ka minētās problēmas risinājums somu nācijai bija vitāli nepieciešams.

Ap diviem iestājās piķa melna nakts, izklaides pasākumi pieklusa, romantiķi uz ārējiem klājiem bija gana nosaluši. Motoru trokšņi bija no galvām laukā, un divpadsmit latviešu motociklu cienītāji varēja mierīgi doties pie miera.

Turpinājums sekos…

Atpūta

Ar motociklu pa Zviedriju un Somiju: Jelgava-Liepāja-Karlshamn