Bērni kavē skolu, slikti mācās. Tērēs 40 miljonus problēmu risināšanai  (3)

- Vai ir bijušas sūdzības par to, ka pagājušajā mācību gadā kāds bērns nepamatoti atstāts uz otru gadu?

Jā, sūdzības ir bijušas. Uzskatu, ka bērnu atstāt uz otru gadu nav labākais variants, kā uzlabot viņa sekmes nākamajā gadā. Manuprāt, ja bērnam ir grūtības mācībās, ir svarīgi to konstatēt pēc iespējas ātrāk un nekavējoties sniegt bērnam nepieciešamo atbalstu. Ja mēs jau oktobrī, novembrī secinām, ka bērnam ir grūtības lasīšanā, tad nodrošinām bērnam individuālās nodarbības, konsultācijas, sadarbojamies ar vecākiem, ja nepieciešams, piesaistām psihologu.

Savulaik arī ministrijā pētījām, kas notiek ar bērniem, kas sākumskolā ir atstāti uz otru gadu, un rezultāti liecināja, ka pamatskolā, pārsvarā 6.–7. klasē, aptuveni trešā daļa no viņiem vēlreiz palikuši uz otru gadu. Tas nozīmē, ka atstāšana uz otru gadu jau pirmajā reizē absolūti nav devusi rezultātu.

- It kā arī vecākiem vajadzētu pamanīt, ka bērnam grūti sokas mācībās.

Protams. Ja vecāks neliekas ne zinis, skolotājs viens pats to nevar izdarīt. Tas ir sadarbības jautājums, lai bērnam palīdzētu.

- Vai ir bijušas sūdzības, ka bērni no skolas tiek izslēgti prettiesiski?

Nē, skolu direktori attiecīgās normas ievēro. No pamatizglītības posma vispār bērnu nav iespējams izslēgt, un tas arī tiek ievērots. Ir bijušas sūdzības par izslēgšanu no profesionālās un vispārējās vidējās izglītības iestādēm, un katru gadījumu mēs vērtējam atsevišķi. Ministru kabineta noteikumi nosaka, kādos gadījumos izslēgšana ir iespējama, piemēram, ja atkārtoti neievēro skolas iekšējās kārtības noteikumus. Protams, runa nav par gadījumiem, ja vienreiz nokavē stundu par 10 minūtēm.

Šis projekts risinās ļoti būtiskas problēmas izglītībā – sniegs atbalstu tiem bērniem, kuri atrodas uz riska robežas pamest izglītības iestādes. Lai saprastu mērķauditoriju, gan IKVD, gan citas iestādes ir veikušas pētījumus. Mēs esam konstatējuši, ka ir divi galvenie iemesli, kāpēc bērni nolemj pamest izglītības iestādes, un pirmais ir sociāli ekonomiskie apstākļi. Var runāt par bērniem, kuriem nav naudas, lai nopirktu piemērotu apģērbu vai apavus, lai ietu uz skolu, bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, bērniem, kuriem varbūt pietrūkst naudas pusdienām utt. Otra situācija ir, ja bērns ir apģērbts, paēdis un ticis līdz skolai, bet skolas vide nav motivējoša mācīties.

Mēs esam aptaujājuši bērnus par skolas kavēšanas iemesliem. Bērni kā iemeslus ir norādījuši, ka nepatīk mācīties, ir konflikts ar skolotāju vai vienaudžiem. Ja bērns nejūtas komfortabli izglītības iestādē, viņam ir konflikti, viņam ir nepatīkamas emocijas, protams, arvien pieaug risks, ka bērns varētu nenākt uz skolu.

- Par kādu vecuma kategoriju ir runa?

Par 5.–12. klases skolēniem un 1.–4. kursa profesionālās izglītības iestāžu audzēkņiem.

Plānojot aktivitātes, mēs īpašu uzmanību pievērsām tam, lai tiktu klāt katram bērnam. Mēs nevaram paredzēt vispārīgus pasākumus, kas darbosies uz visiem, jo iemesli, kādēļ bērns neapmeklē skolu, katram var būt citādāki.

Pieejamo finansējumu mēs gribam izlietot jēgpilni – individuālam atbalstam, individuālu mācību programmu izstrādei. Ja bērnam nepadodas matemātika, fizika, un tāpēc viņš nenāk uz skolu un basto šos priekšmetus, mēs viņam piedāvāsim individuālu programmu tādā līmenī, kāds viņam nepieciešams. Jāmēģina piesaistīt bērnu ar dažādām mācīšanas metodēm, varbūt nepieciešamas interesantas nodarbības tieši dabaszinātņu priekšmetu apgūšanai vairāk ar praktisko ievirzi.

- Kā tas individuālais atbalsts izpaudīsies? Būs klase ar 30 skolēniem, no kuriem vienam ir vēl savs papildus skolotājs?

Jā, tā var būt, jo mums ir paredzēti apmaksāti mentori. Var būt, ka stundā viņš ir kopā ar visiem, bet vēl tiek nodrošinātas papildus nodarbības, vai arī, ka nodarbības laikā viņam ir savs skolotājs, ar kuru viņš strādā atbilstoši viņa vajadzībām.

Kā jau teicu, paredzēts arī materiālais atbalsts izglītības pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai, tātad, ja ir slikta materiālā situācija, tiks sniegts atbalsts ceļa, ēdināšanas izdevumiem, kompensēti izdevumi par dienesta viesnīcu vai internātu, kā arī mācību materiālu iegādei.

- Kas būs šie speciālisti, kas sniegs konsultācijas?

Psihologi, sociālie pedagogi, arī mācību priekšmetu speciālisti, skolotāji.

- Psihologus un sociālos pedagogus jau šobrīd skolām ir ļoti grūti atrast.

Domāju, ka viņi ir sagatavoti pietiekamā skaitā, bet problēma ir tā, ka viņi nestrādā attiecīgajās vietās, jo tur tiek piedāvāts mazs atalgojums. Tāpēc šajā ziņā būtiski ir projekta ietvaros nodrošināt minētos pakalpojumus par adekvātu finansējumu.

Vēl viens jautājums ir institucionālie pasākumi, tiem ir paredzēta mazākā finansējuma daļa. To ietvaros tiks izstrādātas vienotas vadlīnijas un ieteikumi priekšlaicīgas mācību pamešanas risku mazināšanai pašvaldībām un izglītības iestādēm, pilnveidota datu apkopošana par riskam pakļautajiem jauniešiem, izveidota regulāras informācijas apmaiņas programma, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

- Kad šīs vadlīnijas varētu būt gatavas?

No septembra pie tā tiks uzsākts darbs, un tām ir jābūt gatavām nākamajā mācību gadā.

- Tātad pat bez vadlīnijām tiks meklēti bērni, kuri grasās pamest skolu, un projekts sāks darboties.

Jā. Visos gadījumos tiks iesaistītas pašvaldības, un tās varēs iesniegt projektus ar savām vēlmēm, vajadzībām, jo mēs arī nevaram pateikt, ka visā valstī ir nepieciešams viens un tas pats risinājums, piemēram, vienā pašvaldībā ir sociālie pedagogi, bet citā nav utt.

Jā, to varēs izdarīt caur izglītības iestādi, caur pašvaldību.

- Kādas ir aptuvenās aplēses, par cik bērniem varētu būt runa?

Projekta laikā ir paredzēts tieši atbalstīt 12 000 bērnu un jauniešu.

- Minēts, ka Latvijā priekšlaikus mācības pametušo skaits šobrīd sasniedz 8,4 procenti no visiem jauniešiem 18–24 gadu vecumā. Vai tas ir maz vai daudz, salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm?

Eiropas Savienības vidējais rādītājs ir 10 procenti no visiem jauniešiem, kas ir 18–24 gadu vecumā. Latvijā šādu jauniešu skaits gadu gaitā ir samazinājies – 2008. gadā bija 15,5 procenti, bet 2015. gadā 9,9 procenti. Bet arī tas ir daudz. Mums tomēr katrs bērns ir svarīgs.

- Kā dzīvē notiks bērnu uzrunāšana, palīdzības piedāvāšana? Bērns var nevēlēties neko darīt, mainīt.

Droši vien nav vienotas pieejas, kā tas notiks. Vadlīnijās un metodikā, kā strādāt ar šiem bērniem, tiks paredzēti vairāki varianti, kā notiks sadarbība skolas iekšienē, ar vecākiem, jo vecāki šajā projektā ir vieni no lielākajiem spēlētājiem. Ar vecāku iesaisti vai neiesaisti varam ļoti daudz iegūt vai zaudēt. Šie jautājumi vēl ir atklāti. Jāuzsver, ka mēs projektā sadarbosimies ar pašvaldībām. Katrai pašvaldībai būs jāizvērtē, cik tajā ir bērni ar risku priekšlaikus pamest skolu, kas šiem bērniem nepieciešams un jāizstrādā savs projekts, lai saņemtu finansējumu.

- Kā vispār vērtējama vecāku iesaiste bērnu izglītības procesā? Vecāki ir pretimnākoši un atzīst problēmas vai arī noliedz jebkādas problēmas?

Tie vecāki, kas raksta mums, noteikti ir aktīvie vecāki, kuri iesaistās un kuri tiešām pastāv par savu bērnu interesēm, protams, jautājums ir par to, vai tas ir pamatoti. Uz to varu arī atbildēt – ne vienmēr sūdzas pamatoti.

- Minējāt, ka būs individuālas mācību programmas un pat individuāli skolotāji. Taču šā brīža skolotāju algu un skolas reformas virzās uz to, ka būs lielākas skolas, lielākas klases. Kā tas varētu ietekmēt izglītības kvalitāti un individuālo pieeju skolēnam?

Individuālā pieeja ir ļoti nozīmīga. Esmu pārliecināta, ka individuālais darbs ar skolēnu sniedz labus rezultātus. Jautājums, cik lielā mērā varam to īstenot, piemēram, ja ir 30 bērnu klases. Esmu apmeklējusi vairākas valstis, un, piemēram, Singapūra, kurai ir vieni no augstākajiem rezultātiem OECD PISA pētījumos, klasē ir 40 bērnu un viens skolotājs. Savukārt Somijā, kurai arī ir ļoti augsti rezultāti, ir ļoti individualizēts darbs. Tas ir ļoti interesanti, ka abām valstīm rezultāti ir ļoti labi, taču izglītības sistēmas ir pilnīgi atšķirīgas.

Tik skaļu gadījumu vairs nav bijis.

Par 2015. gadu esam apkopojuši šādu statistiku – ar skolēnu drošību un vardarbību bija saistīti 20,5 procenti no kopējā iesniegumu skaita. 2014. gadā tie bija 14,4 procenti. No minētajiem 20,5 procentiem sūdzību 50,4 procenti bija saistīti ar drošību izglītības iestādēs un pasākumos – nav nožogojuma, sienās plaisas u.tml., bet 49,6 procenti tieši ar vardarbību. Un no šiem 49,6 procentiem sūdzību 69 procenti bijušas par vardarbību pret skolēniem no skolotāju puses, 29,3 procenti par vardarbību skolēnu starpā, un 1,7 procenti par vardarbību pret skolotājiem no skolēnu puses.

- Cik sūdzību par skolotāju vardarbību pret skolēniem ir bijušas pamatotas?

Apmēram puse. Taču nav tā, ka skolotāji sistu bērnus. Bija viens gadījums, kad skolotājs uz pieres bērnam bija uzrakstījis atzīmi. Skolotājs to uztvēra kā joku, bet bērns kā traumu. Lielākoties runa ir par emocionālo vardarbību, gadījumiem, kad bērni uzskata, ka viņiem tiek darīts pāri, taču lielā daļā gadījumu problēma ir savstarpējas komunikācijas trūkums. Izvērtējot šīs situācijas, mēs dodamies uz skolu, runājam ar visām iesaistītajām pusēm un, godīgi sakot, reizēm nesaprotam, kāpēc viņi nevar attiecīgo situāciju atrisināt bez mūsu iesaistes. Protams, reizēm ir vajadzīgs kāds no malas, kas strīda karstumā var objektīvi izvērtēt situāciju.

Arī pārējās sūdzību grupās pamatoto, nepamatoto sūdzību proporcija ir 50 pret 50 procentiem?

Jā. Kopumā gadā saņemam ap 700 sūdzību, un apmēram pusē gadījumu sūdzības iesniedzēja teiktais pierādās.