"Sekcijas rezultātā noskaidrojām, ka nāves cēlonis ir sekcija...” Daudzos romānos ir aprakstīts letarģiskais miegs, stāvoklis, kurā cilvēks var gulēt gadiem un gadu desmitiem. 19. gadsimtā apmēram 1/3 daļa apglabāto clvēku pēc tam zārkā ir grozījušies, bet vecajos Londonas morgos bija iekārtota speciāla zvaniņu sistēma, kas pievērsa uzmanību, ja šķietami mirušais sāka grozīties. Mūsdienās, kad plašu vērienu uzņem orgānu transplantācija, pēkšņi visa statistika par letarģiskā miega gadījumiem tiek pasludināta par rakstnieku izdomājumu.

Mēģināsim tikt skaidrībā, kas ir un kas nav taisnība stāstos par letarģisko miegu un ar ko tas atšķiras no komas.

Vispirms – lai cik ļoti saruktu fiziskā ķermeņa vajadzības letarģiskā miega laikā, reāli tas diezin vai spētu ilgt vairāk par gadu. (Lai gan ir atrodami rakstiskas liecības par cilvēkiem, kas letarģiskajā miegā pavadījuši pat 20 gadus, kuru laikā viņu pulss nokrities līdz 2–3 sitieniem minūtē). Jā, cilvēka fizioloģija līdz galam nav izzināta, bet, lai organisms spētu sevi saglabāt, kaut kādas vielas tam tomēr periodiski ir jāuzņem.

Nejauksim komu ar letarģisko miegu

Kur ir būtiskākās atšķirības starp komu un letarģisko miegu?

Komā cilvēks nonāk fiziskas traumas rezultātā, un dabīgi, ka viņa dzīvību šādā stāvoklī nāksies uzturēt ar mākslīgiem palīglīdzekļiem.

Letarģiskais miegs ir kaut kas mazliet cits – ārēji vesels cilvēks aizmieg un pārstāj izrādīt aktīvas dzīvības pazīmes. Elpošana un pulss "tiecas uz nulli", sirds funkcijas lielā mērā uzņemas aknas, kuras reizi 45 minūtēs dod "impulsu asinsritei".

Var iebilst – saskaņā ar elementāru anatomiju aknās nav, kam pulsēt, – tajās nav atbilstošu muskuļu. Jā, fiziskajā ķermenī atbilstošu muskuļu nav. Tie atrodas, kā to lai saka, "astrālajā plānā" – t.i., process notiek, bet saprast, kādā veidā, neņemot palīgā vai nu mistiku, vai nopietnus pētījumus (kuri vēl nav veikti), šo parādību izskaidrot būs grūti.

Kādi simptomi liecina par letarģiskā stāvokļa tuvošanos un iestāšanos?

Pirmā pazīme – tā sauktais hroniskā noguruma sindroms, pie kam smagākā formā tas pāriet katalepsijai līdzīgā stavoklī. Ja tā – tad šķiet loģiski, ka letarģiskajam miegam līdzīgu stāvokli var izsaukt ar ... hipnozes palīdzību. Līdzīgi kā katalepsijas gadījumā, letarģiskā miegā guļošajam āda kļūst bāli dzeltenīga, pulss palēninās, pazūd jutība uz sāpēm un spilgtu gaismu, pulss un elpa palēninās līdz līmenim, kad tos kļūst ļoti grūti konstatēt. Ķermenis pārstāj ražot izdalījumus.
Ilgstošā laika posmā ķermenis sāk zaudēt svaru. Tauku uzkrājumi reāli ir vienīgais ķermeņa enerģijas avots letarģiskā miega laikā. Atbilstoši pārkārtojas fizioloģija.

Vampīri – letarģijas upuri?

Iespējams, ka daļa no stāstiem par vampīriem balstās uz patiesiem notikumiem ar cilvēkiem letarģiskajā miegā. Tiesa – cilvēks šāda miega stāvoklī neskraidīs apkārt, asinis sūkdams, un arī uz ķiplokiem nereaģēs. Taču uzcelties no zārka pilnībā ir spējīgs.

Letarģiskais miegs varēja iestāties pēc spēcīgas histērijas lēkmes, hroniska uztraukuma vai organisma novājināšanās gadījumā. Viens no letarģiskā miega paveidiem ir "berserkera miegs" (bersekers – vikingu vilkača ekvivalents – viņš izdedzina visas savas enerģijas rezerves un pēc tam nokrīt kaujaslauka vidū un aizmieg, varbūt pat uz vairākām diennaktīm).

Daži mūsdienu mediķi izsaka hipotēzi par īpašu "letarģijas vīrusu", kas bijis izplatīts 19. gadsimtā Eiropā.

Vēl starp potenciālajiem letarģijas cēloņiem tiek minēti dažādi medicīniskie preperāti: noteikta veida antibiotikas, medikamenti, kurus izmanto psihiatrijā, un... letarģija var kļūt par blakusefektu, ja lieto narkotiskās vielas.

Pamēģināsim šāda miega cēloni aplūkot no ezotērikas vai šamanisma viedokļa.

Kataleptiskais stāvoklis liecina par to, ka saite starp fizisko un astrālo ķermeni ir pavājinājusies. Citiem vārdiem "dvēsele devusies klejojumos" un kaut kur aizkavējusies. Šādā gadījumā, kas šamanismā ir parasta prakse, šamanim nākas doties dvēselei pakaļ un palīdzēt tai atgriezties ķermenī. Starp citu, arī komas gadījumā šamaņi mēdz rīkoties līdzīgi.

Kurp šamanis dodas pakaļ dvēselei?

Lai doma būtu labāk uztverama, nāksies vēl nedaudz paskaidrot, kas ir astrālā pasaule.
Nosaukumu "astrāls" mūsdienu leksikā ieviesa Helēna Blavatska. Citi šīs telpa nosaukumi ir "ēteris" (tā pati vide, kurā izplatās gaisma un radioviļņi un kuras eksistenci noliedz Einšteins), "azots" un "telesmija".

Par telesmiju tiek apgalvots, ka tā ir visu domu avots (noosfēra?). Vēl šo terminu saista ar citu, fizikā plaši izmantotu terminu – "entropija". Telesmija ir aktivitāte astrālī/ēterā, kuru rada ārējā griba, citiem vārdiem – cilvēku domas. Tā ir telpa, kurā eksistē mūsu sapņi vai kurā klejo dvēseles miega laikā.

Pēc ezotēriķu uzskatiem, eksistē īpaši "astrāla valdnieki" vai "arhonti", kuri nosaka, kurš sapnis kļūs par realitāti un kurš paliks tikai kā potenciāla iespēja. Katrs no arhontiem pārvalda savu astrāla apgabalu. Lai sekmīgi pārvaldītu materiālo pasauli, arhontiem esot nepieciešami divi noteikumi – maksimālais cilvēku skaits (kuru viņi saņēma pēc rūpnieciskās revolūcijas) un maksimālais nepiepildāmo sapņu skaits, kuru garantē ekonomiskā nestabilitāte, lubu romāni un "meksikāņu seriāli".

Lūk, kāpēc vajadzība pēc kino industrijas, rakstniecības, rokenrola utt.! Nu, ko – šāds izskaidrojums ne ar ko nav sliktāks par to, ko mums piedāvā oficiālā zinātne...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!