Latviešu valodā vārda "dzintars" izcelsme meklējama dažādos virzienos. Palūkosim izsekot trim versijām!

Joprojām Lielā dienā Kurzemē ir tradīcija "dzīt putnus", lai aizdzītu ļaunumu: ar skaļu klaigāšanu, gavilēšanu un dziedāšanu, ejot pāri klajumiem, tiek aizdzīts ziemas stingumā iekrātais ļaunums, slinkums, visi mošķi tiek iztramdīti. Dzintara vārds liecina, ka tā ir viņa daba – dzīt prom ļaunu. Nelaist ne tuvumā. Kad man prasa, vai dzintaru vajag mazgāt, vai vajag attīrīt no ļauna, es atbildu ar pretjautājumu – cik bieži tavs sargeņģelis mazgājas? Dzintara gabalu un rotu mazgāšana, mainot saimnieku, vairāk vajadzīga dzintara modināšanai, pieradināšanai, attiecību iedibināšanai.

Par dzintara uzdevumu liecina tā vārda saistība ar vārdu "dzimta". Tāpēc oma sargā savu brošu, ja citas nav. Jo dzintaram mājās ir jābūt, dzimtas dzintaram. Pat ja latvietis ir aizmirsis, kāpēc, kaut kur zemapziņa čukst, ka dzintaram jābūt. Dzimtas veļi seko dzintaram, tas ir kā bāka, kurp pulcēties, kur dzimtas spēks nepieciešams. Sevišķi svarīgi tas ir mūsdienās, kad cilvēks tik bieži maina dzīvesvietas un tik maz ko var saglabāt un līdzi paņemt. Velis nāk uz savām dzimtas mājām vai pie sava dzimtas dzintara, kas šīs mājas simbolizē. Varētu teikt, dzintars kā starpnieks starp laicīgo un mūžīgo, starp profāno un sakrālo ir kaut kas līdzīgs portālam un dod iespēju satikt savējos un smelties spēku ārpus konkrētā laika.

Dzidrs dzintars kā Saules meitas asara. Priežu asaras. Asaras ir spēcīgs simbols dziedināšanai, attīrīšanai. Pamazām dzintars atgriežas dziedniecībā, rituālos, latviskajā dzīvesziņā.

Viens no pirmajiem krustnešu likumiem 1260. gadā bija Dzintara likums, kas ekskluzīvas tiesības uz dzintaru piešķīra Ordenim. Kopš tā laika Baltijas krasta dzintars izkūpēja caur kristīgās baznīcas vīraka traukiem un pārtapa kristiešu greznumlietās.

Padomju vara latviešiem tik svarīgo spēka avotu centās atņemt citādi – dzintaru banalizējot un tā vārdu lietojot līdz absurdam, kā arī reducējot līdz materiālam, no kā taisīt rotājumus koka kausiem, bumbiņas krellēm.

Dzintars, kura 40–60 miljoni gadu ir ārpus cilvēka saprašanas un līdzvērtīgi mūžībai, ir kaut kas vairāk par smuku materiālu. Tas tiešām maina attiecības ar laiku, palīdz pacelties pāri ikdienas mērogiem. Tev ir kreņķis? Paņem un parunājies ar dzintaru. Pret 40 miljoniem gadu – kas gan būs tavs kreņķis jau pēc gada, diviem?

Budisti saka – dzintars ir jūras izauklēta koka dvēsele. Es jūtu, ka tā ir Dieviņa radītā, bet savas lielās mīlestības dēļ kritusī Saule – reizēm, lai būtu kopā ar mīļoto, ir jābūt gatavam uz pārdzimšanu. Kā rakstīja Imants Ziedonis – nesaki, ka saule riet. Saule neriet, saule iet.

Vairāk par dzintaru pasauli lasi šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!