Fоtо: Shutterstock

"Pašlaik Latvijā notiek liela revolūcija bērnu tiesību aizstāvības jautājumos. Arvien vairāk cilvēku vēlas kļūt par adoptētājiem, aizbildņiem, audžuģimenēm, viesģimenēm vai mentoriem. Arī mūsu ģimenei bija pusgadu ilgs posms, kurā mērķtiecīgi gatavojāmies audžuģimenes statusa iegūšanai. Ieguvām. Tomēr teorija un prakse – divas dažādas lietas. Kas mūs pārsteidza šajā ceļojumā, un kam mēs nebijām gatavi?" to savā blogā "Manasdebesis" atklāj divu audžubērnu un savas meitas mamma Elīna Bataraga, kura savā pieredzē gatava dalīties arī ar "Cālis" lasītājiem.

Saņemt piedāvājumu – nenozīmē tikt pie bērna

"Pašlaik ir ļoti daudz informācijas par to, ka bērni izmisīgi gaida audžuģimenes. Kad audžuģimenes iegūst statusu, ir domas – kā lai tagad kārtīgi izsver lielo piedāvājuma klāstu! Un nekā – neviens nesteigsies jūsu ģimenē ievietot bērnu. Var paiet mēnesis, divi, trīs. Vai pat – četri! Kādēļ tik ilgi? Vispirms tādēļ, ka audžuģimenēm tiek piedāvāti bērni, kuri nupat ir izņemti no ģimenēm. Bērnu namā mītošos reti kad bāriņtiesas "aiztiek". Īpaši tos, kuri tur atrodas ilgstoši.

Tādēļ jāgaida, kad kāds bērns tiks izņemts no ģimenes. Tad, kad tiek saņemts zvans un piedāvāts kāds konkrēts bērns, arī tad nevar būt pārliecības, ka viņu varēsiet uzņemt. Reizēm bāriņtiesas laicīgi meklē audžuģimeni. Tas ir – vēl pirms bērns tiek izņemts no bioloģiskās ģimenes, mātei esot vēl stāvoklī, un citos gadījumos.

Reizēm ģimenes gaida, bet nesagaida, jo bērni netiek izņemti no esošās situācijas. Zinu audžuģimeni, kurai tika piedāvāti divi bērniņi vēl apmācību laikā. Ģimene tikās ar šiem bērniem, bet rezultātā tika izlemts šos bērnus nodot citiem. Zinu gadījumu, kad tika piedāvāts zīdainītis, kuru plānoja atņemt klaiņojošai mātei. Māte pazuda ar visu bērnu uz vairākām nedēļām, bet audžuģimene gaidīja. Un rezultātā bērns tika nodots citai ģimenei. Zinu gadījumu, kad audžuģimene apsvēra iespēju uzņemt konkrētu bērnu, bet bāriņtiesa pa to laiku to nodeva jau citai ģimenei. Tātad – kamēr bērns nav jūsu rokās, nekas nav skaidri zināms.

Slimību pārpilnība

Fоtо: Shutterstock

Kad saņēmām piedāvājumu uzņemt ģimenē audžudēlu, mums tika teikts, ka viņš ir pilnīgi vesels. Kā izrādījās, tas nozīmēja, ka viņam nav nopietnu saslimšanu. Tas nozīmēja arī to, ka piecus mēnešus, kamēr uzturējies bērnu namā, pusi laika viņš pavadīja slimnīcā. Tas nozīmēja arī to, ka divu mēnešu laikā nebija ne miņas no visām saslimšanām, kas tika minētas veselības aprakstā.

Audžumeitas slimības vēsture mums bija zināma. Mēs skaidri zinājām, ka slimību sarakstam nav ne gala, ne malas. Mēs sākumā nobijāmies, jo kurš gan vēlas apgrūtināt savu komfortablo, lielisko, ērto dzīvi? Tomēr sirdsapziņa ir tāda lieta – ja tā ir, tad no tās nav miera! Pašlaik varu teikt droši – viņas fiziskās un garīgās slimības ir mazākais, kas mūs apgrūtina. Grūtākais ir pieņemt viņu kā bērnu, kurš ilgstoši centies izdzīvot esošajā vidē, un izmanto šīs izdzīvošanas metodes mūsu ģimenē. Grūtākais ir viņai likt saprast – izdzīvošanas skola ir beigusies! Godam absolvēta, bet tagad jāaizmirst viss tur apgūtais!

Slimības ir vien atspulgs videi, kurā bērns atrodas. Un ilgstoši arī audžuģimene bērnam nav ērta vide. Viena iemesla dēļ – ja tu esi runājis visu mūžu latviešu valodā, ķīniešu valodu nemaz tik ātri neapgūsi. Bērnu namu bērniem ģimenes dzīve ir kā dzīve uz citas planētas...

Tomēr ir vēl daudzas un dažādas slimības un problēmas, ar kurām saskaras audžuģimenes, aizbildņi un adoptētāji. Par šīm slimībām var rakstīt ilgi un plaši, bet mans ieteikums jums – apsveriet katru diagnozi individuāli un sazinieties ar speciālistiem, lai uzzinātu par ārstniecību un riskiem. Piemēram – HIV/AIDS "nelīp" tā, kā sabiedrībā tiek uzskatīts. Starp mums ir daudz cilvēku, kuri slimo ar šo imūndeficīta sindromu, bet viņi ne vien neapdraud nevienu, bet arī atrod sev dzīves partnerus (kuri nepārņem šo slimību), gan rada bērnus (kuri ir pilnīgi veseli!). Ir svarīgi atcerēties, ka bērni ar kustību traucējumiem ir pelnījuši smaidīt un izdzīvot savu bērnību pilnvērtīgi. Ir svarīgi atcerēties, ka bērni ar garīgām saslimšanām var dzīvot ierastu cilvēka dzīvi, bet, iespējams, nekad neiegūt augstāko izglītību. Patiesībā – pavērojiet! Cilvēki ar garīgo atpalicību ir visapkārt! Reizēm mēs par to pat nenojaušam. Un tas nav sarkastisks joks par mūsu sabiedrības slimo uztveri...

Tātad – pirms noraidiet, parunājiet ar apkārtējiem!

Pliks un nabags!

Fоtо: Shutterstock

Kad bērns tiek uzņemts kādā no uzņemošajām ģimenēm, viņš ir pliks un nabags. Kad pie mums ieradās audžudēls, līdzi tika dots maisiņš ar vecmammas atvestajām mantām, un uz ķermeņa esošā apģērba kārta. Audžumeitai tika iedoti divi maisi ar drēbēm un apaviem. Liela daļa uzreiz tika izmesta ārā kvalitātes dēļ, bet vismaz tik daudz... Kādai audžumammai, uzņemot bērnu, tika noteikts, ka līdzi jāņem apģērbs, kuru vilkt uzreiz, izņemot bērnu no bērnu nama. Bērnu namā tajā dienā strādāja darbinieks, kuram nebija žēl bērnu nodot ģimenei apģērbtu. Tātad – dažādi bērnu nami, dažāda attieksme. Kaut kur bērnu nodos pliku, bet citur – līdzi iedos ēdienu, apģērbu un citas privātās mantas.

Kad bērns ienāk ģimenē, pabalsti tiek saņemti tikai pēc kāda laika. Reizēm jāgaida pat mēnesis. Ja tas ir mazs bērns, tad vecākiem ir jāiegādājas autokrēsliņš, rati, gultiņa utt. Piemēram, kāda audžumamma, uzņemot divus teju pusaudžu gadus sasniegušus bērnus, pirmajā mēnesī nezināja, kā "savilkt galus". Nupat sākās rudens un bija jāiegādājas visas drēbes, starpsezonu apavi, virsdrēbes. Tam klāt – mēnesi jābaro bērni, no kuriem viens ēda liela vīra porcijas. Šī audžumamma bija lielā stresā, jo nezināja, kā izdzīvot līdz pirmajam pabalstam – ar viņas algu apģērbt un pabarot divus bērnus nevarēja.

Apkārtējo attieksme

Ļoti daudz tiek runāts par to, ka apkārtējie negatīvi uztver "sistēmas bērnus" un audžuģimenes. Sabiedrībā kultivētie nostāsti "man vienai paziņai bērni iznīcināja māju" un "manai paziņai ir zināma audžuģimene, kura tikai pelna naudu uz bērnu rēķina" ir pamatīgi iedragājusi bērnu iespējas iegūt ģimeni un mājas. Šie "viena tante teica" nostāsti, kuriem, protams, kaut kur ir sakne, pamazām tomēr sāk izplēnēt. Kad izlēmām iegūt audžuģimenes statusu, apkārtējo attieksme nebija no tām atbalstošākajām. Tomēr laiks iet un acis nemāna. Tas, ko cilvēki redz, ir daudz vērtīgāk par "viena tante teica". Tam ir lielāks svars.

Uzņemot ģimenē audžumeitu, es gatavojos cīņai, bet mediji ir paveikuši varenu darbu! Cilvēki ir atbalstoši un pieņemoši. Apmeklējot daudzus speciālistus, mēs esam guvuši tādu atbalstu un tādu procesu paātrināšanu, par kādu pat nevarējām sapņot. Es pat nevarēju sapņot par to, ka Jēkabpilī esošs ārsts sazvanīs labākos sev zināmos speciālistus, lai steidzamā kārtā mēs varētu saņemt kvalitatīvu un ātru konsultāciju. Un tādi ir visi speciālisti, kurus esam sastapuši šajā ceļā – atbalstoši, pozitīvi un iedrošinoši!

Citas uzņemošās ģimenes – lielākais atbalsts

Fоtо: Shutterstock

Tas ir kaut kas, ko nevar manīt sociālajos tīklos, publiskajā vidē. Tas ir kaut kas, ko zina tikai tie, kas ienāk šajā kustībā. Audžuģimeņu, aizbildņu, adoptētāju lielākais atbalsts ir sev līdzīgie. Audžuvecāki zina, ka neviens viņus nesapratīs labāk, kā tie, kuri ir tam gājuši cauri. Skatītāji no malas visu vērtē citādāk – no sava skatpunkta. Bet, ja tajās kurpēs nav staigāts...

Iespējams, viens no iemesliem, kādēļ uzņemt audžumeitu savā ģimenē ir vieglāk, ir tās audžuģimenes un adoptētāji, kurus esmu iepazinusi pēdējo mēnešu laikā. Tieši viņu pieredze, uzmundrinājumi, skaidrojumi un atbalsts ir sniedzis lielāko drošības sajūtu. Ir lieliski sarunāties ar cilvēkiem, kuri zina – mēs bieži vien jūtamies slikti, esam dusmīgi, vīlušies, "sistēmas" nokaitināti. Bieži vien mums vajag pačīkstēt un izraudāties uz kāda pleca, lai kļūtu daudz vieglāk.

Ja reiz esi iesācis šo ceļu – nekautrējies zvanīt, rakstīt citām uzņemošajām ģimenēm! Kopā var atrisināt un izprast daudz vairāk! Lai vai kas tas būtu – neizpratne, vilšanās, dusmas vai likumdošanas nepārzināšana! Es vienmēr esmu saņēmusi ļoti vērtīgus padomus! Paldies par tiem!

Starp uzņemošajām ģimenēm – labi daudz varoņu

Fоtо: Shutterstock

Esmu iepazinusi ļoti daudzus audžuvecākus, adoptētājus un aizbildņus. Bet ko tādu es pat necerēju redzēt! Es reizēm noskatos uz vecāka gadagājuma audžuvecākiem un domāju – kā viņi var to paveikt?! Tas taču nav iespējams! Tie ir vecāki, kuri no visas sirds sevi atdod šiem bērniem. Tie ir vecāki, kuri noskatās uz mirstošiem bērniem. Tie ir vecāki, kuri saskaras ar benzīnu ostošiem jauniešiem, tos ārstē un panāk negaidītus rezultātus. Tie ir vecāki, kuri var audzināt vairākus bērnus, visiem nodrošināt veselīgu un laimīgu vidi, nodrošināt interešu realizāciju un izaugsmi, izārstēšanos un komunikāciju ar bioloģiskajiem vecākiem. Tās ir ģimenes, kuras aizkadrā cīnās par bērnu tiesībām Latvijā. Tās ir ģimenes, kuras nekad neatteiks atbalstu citām ģimenēm! Starp uzņemošajām ģimenēm ir tādas, kuras paveic simtiem reižu vairāk nekā, piemēram, mūsu ģimene. Latvija ir lielisku cilvēku pilna!

Un nē – tas nav stāsts par visiem. Un vienmēr "viena tante teica" stāstam ir sakne. Vienmēr būs audžuģimenes, kuru prioritāte būs finanses. Vienmēr būs ģimenes, kuras būs sliktas arī citās izpausmēs. Visus vienā maisā neieliksi!

Pieņemt svešu bērnu – tikai teorētiski viegls process

Fоtо: Shutterstock

Kad sākotnēji lasījām visu pieejamo literatūru, kad skatījāmies visas pieejamās filmas, es cītīgi raudāju vairākas nedēļas no vietas, bijām gatavāki par gataviem uzņemt savā ģimenē bērnu! Galvenais, ko sev noteicu – neieslīgt šajā sajūtā un necensties izglābt visu pasauli.

Kad ģimenē ienāca audžudēls... Tas bija dīvaini. Pirmās dienas bija lieliskas – jo mums patīk bērni, un kad pie mums ciemojas draugu bērni, tas ir ļoti baudāms pasākums. Tomēr kādā brīdī nāk īstā izpratne – viņš te paliks, viņš te būs ilgi un tev ilgi nāksies griezt viņam nagus, mazgāt dibenu, rēķināties ar ierobežojumiem savā ikdienā. Protams, mēs to zinājām, bet patiesā apziņa nāk vēlāk...

Pierašanas process mums bija sarežģīts. Jo tas ir process, kura galvenais varonis ir šis bērns. Viņš ienāk jūsu ģimenē, kurā jau ir sava kārtība, sava ikdiena. Tas ir bērns, kuram ir pilnīgi cita enerģija. To nevar fiziski sataustīt. To var izjust. Mēs jutām, ka mājās kaut kas ir mainījies. Kaut kas ir citādāk. Es ļoti labi jūtu cilvēku enerģiju. Tas ir kas smalks, kam bieži vien nav nekāda sakara ar cilvēka ārējo izskatu un uzvedību. Tā bija arī mūsu audžudēla gadījumā – ārēji ļoti mierīgs, smaidīgs un nosvērts bērns. Bet enerģija... Ja ieskaties bērna acīs, kas it kā smaida, tu redzi tādu "bagāžu", tādu stresu, tādu sāpi, kādu reti var redzēt pieaugušo acīs.

Mūsu audžumeitai ir pilnīgi cita enerģija. Tā ir vieglāk izprotama, vieglāk "sataustāma". Viss ir "kā uz šķīvja". Iespējams, tādēļ sākums ar viņu bija vieglāks. Vispirms – mēs bijām gatavi, ka kaut kas mainīsies. Mēs bijām gatavi tam, ka sveša, cita, sāpīga sajūta ienāks mūsu mājās. Tieši tā arī notika. Par laimi mūsu audžumeita ir ļoti atvērta. Viņa ļoti daudz runā, stāsta, atceras. Iespējams, tādēļ viņas enerģija, uzvedība mainījās samērā ātri. Viņa sāka pieņemt jauno situāciju ātrāk nekā mūsu audžudēls. Bet – viņa vēl joprojām nav pieņēmusi pārmaiņas, nav pieņēmusi mūs, nav pieņēmusi jaunos noteikumus.

Mīlestība būs?

Fоtо: Shutterstock

Šis ir jautājums, kas uztrauc visas uzņemošās ģimenes. Pirmkārt – vai es viņu mīlēšu kā savu bērnu? Otrkārt – kā es viņu nodošu adopcijai vai atgriezīšu bioloģiskajiem vecākiem? Man šādu jautājumu nebija, jo es zināju, ka iemīlēšu visus audžubērnus kā savus, bet nodošu citai ģimenei lielas mīlestības vadīta un rūpējoties par bērnu, nevis savām egoistiskajām sajūtām. Kļūdījos.

Vispirms – es neesmu iemīlējusi mūsu audžubērnus kā, piemēram, mūsu bioloģisko meitu Hannu. Vai tas maz ir iespējams? Tas nav kaut kas, ko var ieplānot. Tas vienkārši vai nu notiek, vai nu nenotiek. Esmu savulaik par to jutusies vainīga. Vairs nē. Jā, man mūsu audžubērni ir daudz īpašāki nekā citi bērni. Tomēr mīlestība pret bioloģisko bērnu un audžubērnu manā gadījumā krasi atšķiras. Mīlestība ir emocijas, kas reizēm rodas ar laiku, reizēm uzreiz, bet reizēm – nemaz nerodas. Tomēr es jūtu ko citu – cieņu un siltumu pret šiem bērniem. Jā, arī mīlu, bet citādāk.

Tomēr mīlestībai nav vienādojuma zīmes ar cieņu, atzinību, atbalstīšu un stimulēšanu. Un tas ir tas, ko mēs varam sniegt kā ģimene. Tas ir tas, ko mēs varam dot šiem bērniem, neuztraucoties par savām egoistiskajām jūtām. Jo šiem bērniem daudz lielāka vēlme ir just cieņu un atbalstu, nevis palikt tur – starp četrām sienām un mainīgām pieaugušo sejām ik dienas. Iespējams, šie bērni gana labi var dzīvot ar tādu mīlestības daudzumu, kādu mēs dodam? Jo viss tiek vērtēts salīdzinot... Mēs nezinām, kā ir pareizi. Mēs nezinām, kā ir labi. Mēs varam darīt tikai tik, cik spējam.

Vilšanās sevī

Fоtо: Shutterstock

Tā man ir nemitīgi. Kad man raksta mūsu ģimenei adresētus labus un slavinošus vārdus, es nespēju tos iekšēji pieņemt. Nespēju, jo es esmu citādāka audžumamma, un mans vīrs ir citādāks audžutēvs, nekā mēs plānojām kļūt. Mūsu pacietība nav tik bezgalīga, nekā domājām. Mūsu iespējas ir mazākas, nekā šķita iepriekš. Mūsu iecietība, mīlestība ir mazāka, nekā domājām. Mēs neesam tādi audžuvecāki, kādi vēlamies būt! Tādēļ iekšēji ir liela vilšanās sevī. Jā – mēs zinām, kā vajag. Mēs esam pietiekami gudri, lai saprastu, kā šī "ķēdīte" strādā. Bet pavisam kas cits ir to ieviest ģimenē un realizēt.

Es bieži domāju par to, cik gan štruntīga mamma esmu saviem bērniem. Reiz es šajā procesā iegāju ar ļoti naivām, tīrām un pozitīvām domām, bet daudzas no tām nav realizējušās. Ieteikums jums – neceliet sapņu pilis! Tās gaidāmas tikai kaut kad noslēgumā. Iespējams.

Dusmas uz sistēmu

Fоtо: Shutterstock

Kad kļuvu par audžumammu, iztēlojos, ka esmu nokļuvusi vietā, kur viss ir gaišs, vieglos pasteļa toņos un pie katra kritiena sagaidāms kāds mīksts un pufīgs spilvens. Un nokļuvu atkritumu urnā. Šī, iespējams, ir netīrākā, pretīgākā, šausminošākā joma, kurai esmu pietuvojusies. Pa šo laiku es esmu tik daudz nervu patērējusi, domājot par bērniem tur – tajās izremontētajās telpās un bez individuālas mīlestības. Es esmu dusmojusies tā, kā nekad savā dzīvē. Es esmu izjutusi milzu vilšanos. Milzu naidu. Un tas ir liels darbs – nomierināties. Ieelpot un izelpot. Un koncentrēties uz labo, jauko, silto.

Blogs man ir ļāvis piekļūt tādai informācijai, kas palēnām tiek publiskota medijos. Katru reizi, kad medijos kaut kas tiek atklāts, es gavilēju, kamēr citi raud. Tie ir uzvaras saucieni – jeiiii, beidzot! Ir lieliski būt te un tagad, jo agrāk audžuvecāki, adoptētāji, aizbildņi ar šo informāciju dzīvoja nost savas ikdienas. Šīs ģimenes centās saglabāt mieru, jo daži atsevišķi centieni izteikties un atklāt, ir beigušies ar pazemojumiem, vardarbību un apmelošanu. Tādēļ ir lieliski būt te un tagad! Ir lieliski gavilēt, jo paliek arvien labāk!

Redzēt sāpes katru dienu

Mūsu audžumeita ir lielisks paraugs tam, ko "sistēma" nodara citādākiem bērniem. Ja agrāk es dusmojos, tikai lasot rakstus, tad tagad viens milzu "raksts" ir manā priekšā ik dienu! Es katru dienu redzu, kāda ir sistēma. Es katru dienu redzu sekas. Es katru dienu redzu sāpes mūsu audžumeitas acīs, jo sistēma ir to visu viņai nodarījusi.

Es redzu sāpes, kad masēju audžumeitas slimās kājas. Es redzu sāpes, kad viņa mazgājas un jūtas slikti ūdenī. Es redzu sāpes, kad viņai stāstu par noteikumiem, kurus viņa absolūti neizprot. Es redzu sāpes, kad viņai "nesanāk", bet es lieku darīt.

Man ir ļoti, ļoti, ļoti jāstrādā ar sevi, lai nedusmotos. Audžumeita nav vainīga pie tā, ka higiēnas jautājumi viņai ir sveši. Viņa nav vainīga pie tā, ka viņa nemāk pie spoguļa saķemmēt matus. Viņa nav vainīga pie tā, ka viņas mutē daļa zobu ir sabiruši, jo neviens nav pamanījis kariesu. Viņa nav vainīga pie tā, ka viņa slikti redz un viņai ir nepareizi norīkota briļļu lietošana. Viņa nav vainīga pie tā, ka viņa ar kājām var paiet vien 10 minūtes, jo viņas slimība ir gadiem ignorēta. Viņa nav vainīga, ka nemāk vilkt taisnas svītriņas. Viņa nav vainīga pie tā, ka nepazīst daudzus augļus, dzīvniekus, krāsas.

Viņa nav vainīga pie tā, ka nezina, kas ir ģimene. Viņa nav vainīga pie tā, ka nezina – aprunāt, apmelot, melot, slēpt – nedrīkst! Viņa nezina, ko nozīmē cieņa pret apkārtējiem. Viņa nezina, ko nozīmē rūpes par apkārtējiem. Viņa nezina terminus – karsts un auksts. Un tā tālāk. Es varētu ilgi un dikti turpināt. Bet šis viss manī uzdzen milzu dusmas. Un reizēm tiek arī audžumeitai. Reizēm viņa cieš, jo viņa ir atņemta ģimenei, kura nevarēja par viņu parūpēties un ielikta iestādē, kura nevarēja viņu sagatavot dzīvei mūsu sabiedrībā.

Un šajā visā – ir jāsaglabā miers! Tas ir milzu darbs ar sevi ik dienas. Jo šie bērni te ir uz palikšanu. Viņiem nav neviena cita – tikai mēs! Ir jāsaņemas kā nekad un jākoncentrējas nevis uz to, kas nav paveikts, bet gan uz to, ko varam paveikt. Jākoncentrējas uz tiem lieliskajiem panākumiem, kas ir mazi solīši viņas garajā atlabšanas ceļā.

Darbs ar sevi

Es vienmēr esmu zinājusi, ka nevis mums jāaudzina bērni, bet gan pašiem sevi. Tikai caur sevi varam nodot bērniem visu svarīgo un vērtīgo. Tieši tas pats attiecas uz audžubērniem, bet viņi prasa veikt vēl lielāku un nopietnāku darbu sevis attīstībai. Ir jāizdara ļoti, ļoti daudz, lai varētu ieskatīties savā iekšējā spogulī un teikt – ir labi! Es esmu labs! Viss notiek uz labu!

Uzņemot ģimenē citu vecāku bērnu, ir jautājums par to, vai tiešām mēs esam tik "labi", kā uzskatījām agrāk. Vai vēl arvien mēs varam ieskatīties sevī un teikt, ka visu darām labi un maksimāli pareizi. Jūs savā spogulī manīsiet noslēptos un sen aizmirstos kompleksus. Jūs tur saskatīsiet šaubas un bailes. Jūs ieraudzīsiet, ka esat vāji un nevarīgi. Un tas ir normāli. Tas nav slikti. Slikti ir neko ar to visu neiesākt un neko no tā neuzlabot! Slikti ir dzīvot ilūzijā, ka viss izdodas perfekti!

Skatīties uz pozitīvo!

Panākuma atslēga šajā procesā ir šāda: meklēt attīstības iespējas sevī, pieņemt atbalstu, būt atklātiem un redzeslokā paturēt pozitīvus un iedvesmojošus cilvēkus!"

Red. – fotogrāfijām ir tikai ilustratīvs raksturs.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !