Vēdiskā astroloģe Tīlija Klusa savā blogā dalās ar informatīviem materiāliem, kā arī savām pārdomām par un ap vēdisko dzīvesveidu un astroloģiju jau dažus gadus, taču, kā pati atzīst, šobrīd savā darbībā ievieš pārmaiņas. Septembrī Tīliju būs iespējams satikt klātienē piecās Latvijas pilsētās, kur viņa stāstīs par pirmajiem soļiem laimes meklēšanā, dzīves mainīšanā un garīgā izaugsmē. Par to, kā viņa ir tikusi no vēdu popularizēšanas līdz oriģinālsatura izveidei, un to, par ko būs šis seminārs, – šajā intervijā.
– Tīlij, no blogeres par izaugsmes treneri – tas ir visai nopietns lēciens...
Seminārs "Pirmie soļi personīgajā izaugsmē un garīgajā attīstībā", tā radīšana un prezentēšana citiem cilvēkiem priekš manis ir ļoti svarīgs notikums – ar to sākas jauns posms manā dzīvē.
Kad apjautu, ka blogoju par vēdiskām zināšanām un savu pieredzi ar tām jau vairāk nekā divus gadus, es sapratu, ka vienā vietā stāvu priekš sevis jau nepieklājīgi ilgi. Ir jau labi, bet šis ir tas mirklis, kad man ir jāsāk kustēties. Taču kustēties kustēšanās pēc, manuprāt, ir diezgan muļķīgi – lai kaut kur virzītos, vajag vīziju – vajag saprast, uz kurieni vēlos doties. Godīgi sakot, šis jautājums mani nomocīja jau ilgāku laika sprīdi, bet es nepavisam nesteidzos atbildēt sev uz to. Un, iespējams, tas bija tādēļ, ka tas, ko vēlējos patiesībā sev teikt, mani ļoti biedēja…
– Vispār tu nešķieti no bailīgajiem... Kādi bija varianti?
Bija iespējami divi potenciāli attīstības scenāriji. Šobrīd es mācu to, ko zinu par vēdisko astroloģiju, citiem, un tādēļ viens no attīstības variantiem priekš manis būtu šīs te savas zināšanas nostiprināt ar papīru un taisīt savu "Veduvieda" skolu. Lai īstenotu šo ieceri, man vajadzētu doties uz Indiju, lai mācītos institūtā pie Rao. Savos gados es jau saprotu, ka man neder mācīties kaut kur tik papīra dēļ vien – ja mācīties, tad vislabākajā vietā. Taču tas ir Indijā, bet visa mana dzīve ir šeit…
Jā, būtu jau forši apbruņoties ar teorētiskās zināšanām, iegūt Izglītību ar lielo I un papīru, aiz kura var paslēpties kā aiz vairoga… Bet, pat neņemot vērā faktu, ka es atrodos Latvijā, bet mana sapņu mācību iestāde – Indijā, saprotu, ka šīs attīstības scenārijs nav gluži komfortablākais priekš manis kaut vai tādēļ, ka neesmu no tiem cilvēkiem, kam labi izdodas atreferēt iegūtās zināšanas. Neesmu "merkūrīga". Man nepadodas virspusēji iet cauri lieliem informācijas apjomiem – es labprātāk informāciju uzņemu pa bišķiņam un tad ilgi ilgi gremoju.
Bet tās visas ir atrunas. Attaisnojumi.
– Reāli, ja paskatās no otras puses, šis variants ir ļoti labs, jo ir drošs un nesāpīgs.
Drošs tas ir tādēļ, ka vēdiskās zināšanas nu jau ir kā šlāgeris. Cilvēki izdzird, ka runa būs par vēdām, un ir gatavi vērst uz to savu uzmanību, un viņiem ir gluži vienalga, kas to izpilda. Arī par pirmavotu vienalga. Lai tik tā Mežrozīte skan, foršs gabals – lustīgs. Daudziem nu jau vēdu filozofija nav jauna, tie kaut ko par to ir dzirdējuši. Tie nevar vaļā rakstu vai neslēdz iekšā video, lai uzzinātu kaut ko revolucionāri jaunu, – viņi pārsvarā vēlas, tāpat kā šlāgeru gadījumā, lai skan vai attiecīgi ir rakstīts tas, kam viņi jau zina vārdus. Lai var māt ar galvu, uzsist sev uz pleca, varbūt nosodīt kādu citu. Jo manā pieredzē internetā tiek šērots (share – dalīties) tas, kas satur sevī kā minimums pasīvo agresiju. Bet man tādu saturu radīt ne pārāk interesē.
Jā, es apbrīnoju tos cilvēkus, kas rada tieši to, kas tautai ir vajadzīgs. Kas var radīt pēc pasūtījuma – tēmu par godu kādiem svētkiem, stilu un formu tādu, kas citiem patiks, jo cilvēks jau ir paredzams – ir noteikta formula, pēc kuras var radīt bloga ierakstu, kas uzrunās cilvēkus. No sākuma vajag aktivizēt empātiju, vajag, lai lasītājs sajūt, ka ir tā domājis, tā jutis, tādā situācijā ir bijis. Tad iztirzājums, taču ne pārāk garš, jo ir svarīgi, lai lasītājs tiktu līdz nobeigumam, kas ir kā deserts. Beigās izrādās, ka visus šķēršļus var pārvarēt un ka mūs gaida fantastiska nākotne.
– Ar tādiem rakstiem cilvēki dalās...
Jā, taču man vienmēr ir šķitis nepareizi ekspluatēt cilvēku paredzamību. Man tas šķiet lēti. Tieši tāpat kā biedēt cilvēkus, lai viņiem kaut pārdotu – spekulēt uz pamata bailēm.
Rakstot par vēdām, pēdējā laikā es vairs nejutu piepildījumu, jo tomēr dziļi sirdī esmu vienmēr bijusi rokmūzikas žanra cienītāja, tādēļ izjūtu kaut kādu aizspriedumu pret komercializēšanos un ar savu radīšanu vēlos nevis iekļauties, bet kaut ko mainīt sistēmā.
Godīgi sakot, es vienmēr esmu bijusi šlāgeru meitene. 12. klasē es mācījos skolā ar mūzikas novirzienu, un mēs izveidojām skolas ansambli, kas atskaņoja populārās latviešu un ārzemju dziesmas. Mēs uzspēlējām dažos izlaidumos, ballēs, paspēlējām vietās, kur cilvēki ēd un iedzer kādu dzērienu. Par to varēja nopelnīt 20 latus. Katram! Par dažām stundām! Tādās vietās vienmēr bija patīkama atmosfēra – cilvēki dejoja, dziedāja līdzi… Vairums cilvēku ir priecīgi maksāt par to, ko viņi jau zina.
Varbūt tāpēc es nekad neesmu varējusi līdz galam saprast tos instrumentspēles entuziastus, kas spēlē mūziku par brīvu. Kas rada savu mūziku, kas, iespējams, nevienam nebūs vajadzīga. Kas tērē laiku un naudu mēģinājumiem un tad koncertos iegūst vien pusstundu slavas.
– Cilvēkam var būt tāds hobijs...
Bet, zini, es vienkārši nekad neesmu sapratusi vārdu "hobijs". Esmu tik nopietna, ka visus savus hobijus, visu, kas man jebkad ir patiešām paticis, dažos gados pārvēršu savā iztikas avotā, kā rezultātā vairs negūstu no tā baudījumu. Jebko, ko daru, varu racionāli izskaidrot, pamatot. Tā vien šķiet, ka mēģinu attaisnoties, it kā kāds man neļautu vienkārši kaut ko gribēt tāpat vien, vienkārši kaut ko darīt, vienkārši būt…
– Nu, labi, pieņemsim. Un kāds bija otrs attīstības scenārija variants?
Otrais variants bija padarīt Veduviedas blogu un savu darbību kopumā personīgāku – vairāk runāt par savu viedokli un dalīties ar stāstiem no savas dzīves. Radīt! Radīt kaut ko savu un neslēpties aiz tā, ka to saka kāds avots, kāds konkrēts skolotājs, bet atbildēt par saviem vārdiem – likt starp "Veduvieda" un "Tīlija Klusa" vienādības zīmi.
Tas būtu godīgāk, jo jāatzīst, ka vēdās esmu atradusi pamatojumu lietām, ko iekšēji vienmēr esmu zinājusi. Priekš manis pieņemt vēdisko skatījumu nebija askēze, tas nebija nekāds varoņdarbs. Es to saku tāpēc, ka dažiem šķiet, ka ir grūti atteikties no sava viedokļa par labu senos vai svētos rakstos esošajam. Bet man bija otrādi – tā teorētiskā bāze palīdzēja atgūt ticību sev un iedrošināja meklēt atbildes kaut kur dziļi iekšā. Jo visu dzīvi es to vien darīju, ka mēģināju iemācīties citu – pareizu un "prātīgu" viedokli. Tad nu aiz vēdām varēja paslēpties kā aiz platiem un stipriem pleciem: "Redziet, kā nu patiesībā ir! Tā vēdas saka!"
Šis seminārs ir atbilde uz manām ilgām pārdomām, kuru rezultātā esmu izvēlējusies iet ceļu numur divi. Varbūt vārds "izvēlējusies" nav korekts, jo līdz šim lēmumam mani aizveda apstākļi un informācija, kas nāca pie manis pēdējā laikā... Man īstenībā nemaz nebija citas izvēles.
Diskusijā par mārketingu pavisam nesen viens vīrietis man vaicāja: "Vai Veduvieda – tā esi tu? Tas ir kā pseidonīms? Kādēļ tādu vajag? Kāpēc nesauci savu lapu vienkārši savā vārdā?"
Tad nu es sāku domāt, un… Patiešām, kādēļ tā?
– Un kā tad īsti ir?
Nē, Veduvieda – tā neesmu es, tas ir mans projekts.
Bet, ja tas ir projekts nevis es, tad jau sanāk, ka tas varētu funkcionēt arī bez manis kaut kad nākotnē. Savukārt to savā nākotnes vīzijā es neredzu.
Tad sanāk, ka Veduvieda tomēr esmu es, bet, ja tā, tad kādēļ 70% satura ir bezpersoniski? Varbūt es vienkārši izmisīgi cenšos patikt cilvēkiem, un man ir ļoti bail, ka, ja teikšu, ka tā domāju es, nevis ka es tā domāju tādēļ, ka tā ir rakstīts senos tekstos, tad arī nepatikšu Es. Jo šobrīd viss ir ļoti vienkārši – ja kādam nepatīk tas, ko es daru, man par to ir pilnīgi vienalga, jo tās ir tikai vēdas, un, ja kādam nepatīk vēdas, tas ne obligāti nozīmē, ka vaina ir manī, ka es kaut kāda ne tāda esmu.
Sanāk tā, ka man visu šo laiku pietrūka drosmes atzīties, ka es, tāpat kā droši vien daudzi, meklēju pierādījumus, ka ar mani viss ir kārtībā un ka es neesmu viena tāda. Un tagad es droši zinu, ka neesmu – ka ir simtiem tādu, un visi saka vienu un to pašu. Tā ir tāda sajūta, ka esi saticis ģimeni un piesātinājies ar mīlestību un atbalstu, un esi gatavs doties tālāk. Tevi neviens nekur nedzen, bet tu jau esi stiprs, un tev ir savs ceļš, ko iet.
– Vai tas redzams kā aktualitāte tavā horoskopā?
No vēdiskās astroloģijas viedokļa man ir nesen nomainījies lielais periods. Ja nu kāds vēl nezina, tad vēdiskajā astroloģijā katram cilvēkam ir savs personīgs dzīves scenārijs, kas nav saistīts ar to, kas debesīs notiek šobrīd. Tātad nebūs tā, ka visiem Mežāžiem un Auniem vienā mēnesī viss būs līdzīgi. Tavs dzīves scenārijs ir īpašs un gandrīz unikāls, un tava (kā arī mana) dzīve sastāv no periodiem, kuri noteiktos brīžos nomainās un atnes jaunas vēsmas, jaunas vibrācijas, jaunas prioritātes.
Nu tad, lūk, par to, ka man drīz mainīsies periods es sāku uztraukties jau gadu pirms reāla notikuma, jo iepriekšējo reizi – pirms septiņiem gadiem – periods nomainījās ar blīkšķi. Iedomājies, par godu manam jaunajam periodam (tieši tajā dienā, kuru man pateica pusgadu pirms liktenīgā notikuma) Amerikā aizliedza online pokeru! Tas nav gluži tā, ka uz tevi kāds ne tā paskatījās un tad tu, zinot astrologa pareģojumu, piešķīri šim notikumam lielu nozīmi. Protams, arī šis notikums kādam varētu būt vien virsraksts ziņās, uz kuru nemaz nav intereses uzspiest, bet priekš manis toreiz tas bija liels notikums, jo tas tiešā veidā ietekmēja to, ar ko nodarbojos ikdienā, – un ikdienā es spēlēju online pokeru ar amerikāņiem. Un, atklāti sakot, bez amerikāņiem pie galdiem pokers kļuva krietni sarežģītāks.
– Periodi vienmēr nomainās ar blīkšķi?
Nē. Toreiz tas tā notika, acīmredzot, tādēļ, lai ar galiem mani iesūktu iekšā astroloģijā – lai izšķīdinātu manas šaubas. Pēc tā notikuma nebija nekādu izredžu, ka es varētu nemācīties vēdisko astroloģiju.
Par spīti manām bailēm, šoreiz jaunais periods atnāca mierīgi un bez konkrētiem notikumiem. Tas atnāca ar jaunām izjūtām un jaunām spējām. Bet – līdzīgi kā pirms septiņiem gadiem – šīs jaunās izjūtas bija tādas, kas jau atkal sabrucināja manus esošos priekšstatus un parādīja jaunu, vēl nezināmu ceļu, un atkal izšķīdināja manas šaubas. Ja kāds cits stāstītu par šīm izjūtām, es neticētu, jo pati ticu tikai tam, ko esmu piedzīvojusi.
Lūk, tieši par šīm sajūtām un atklāsmēs arī ir šis seminārs.
– Vari pastāstīt precīzāk?
Tiksimies, lai parunātu par pirmajiem soļiem laimes meklēšanā, dzīves mainīšanā un garīgajā izaugsmē. Par to, kā pats vari mainīt savu dzīvi, kļūstot efektīvāks savā ikdienā, jo tā vietā, lai dzīvotu pēc ieliktām programmām, mums ir iespēja uzņemties atbildību par savu dzīvi! Mēs esam nonākuši līdz tādam punktam savā ikdienas dzīvē, kad tik bieži dzirdēti vārdi, kā laime, prieks, mīlestība un Dievs, mūsos vairāk iedzen nesapratni nekā iedvesmu un piepildījumu. Kas ir laime? Kāpēc mēs to nesaprotam? Kādēļ to ir tik šķietami grūti noturēt? Kāpēc 21. gadsimta cilvēks tik ļoti grib to aizsniegt, bet klusībā nicina kā utopisku iedomu? Varbūt galvenā un pati svarīgāka atbilde laimes meklējumos slēpjas faktā, ka mēs laimes konceptu nemaz īsti nesaprotam, jo šīs zināšanas, kuras mums dabiski būtu jāiemanto caur mūsu senčiem, tautas tradīcijām un garīgo literatūru un praksi, gājušas mums secen. Neraugoties uz pārsātinājumu garīgajā sfērā, gan neskaitāmu mācību, gan literatūras veidā, cilvēks tāpat paliek nesapratnē, jo bieži vien starp zināšanām un praksi pastāv bezdibenis. Vēdisko zināšanu sistēma aptver visas dzīves jomas, un pirmām kārtām tā sniedz mums zināšanas par to, kā izprast sevi un atbrīvoties no tā, kas stāv starp mums un iespēju piedzīvot reālu laimes stāvokli savā ikdienas dzīvē.
– Tātad runāsi par praksē izmantojamām zināšanām?
Jā, arī par to, kāpēc censties izaudzināt laimīgus bērnus ir aplami, jo bērni laimes konceptu apgūst no vecākiem, kuri paši to izprot un izdzīvo. Aplūkosim čakru darbības principus, kāda ir to loma mūsu dzīvē, kāda saistība laimei ar mūsu fizisko un mentālo tīrību un kāpēc tieši grūtības mums ir tik ļoti nepieciešamas un svētīgas.
Pagaidām ieplānotas lekcijas Jelgavā, Rēzeknē, Liepājā, Talsos un Cēsīs, bet sīkāku informāciju vari uzzināt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
