Izmirstošs rūpals? Dairai un Paulim vitrāžas un krāsainais stikls nes peļņu

Paulis stāsta, ka viss sācies brīdī, kad viņš apciemojis stikla darbnīcu, kur radītas vitrāžas "Tiffany" tehnikā: "Izdomāju, ka man vajag sākt tādas taisīt. Pirmos darbiņus es uztaisīju bez nekādiem instrumentiem – vienkārši ar knaiblēm lauzu stikliņus." Viņš atklāj, ka Daira uzzīmējusi pirmos zīmējumus, kurus pašmācības ceļā viņš arī veidojis: "Visu laiku mēģinu kādus jaunus darbus uztaisīt, realizēt idejas. Vienkārši visu laiku sēžu darbnīcā un ņemos. Sākumā tas tiešām bija kā hobijs, un tad izdomājām, ka uztaisīsim "redīsu" un jau sāksim kaut ko tirgot."

Savukārt ideja par nosaukumu radusies netīšām. Paulis stāsta, ka bieži mājās atkārtojusies standarta situācija – sieviete nevar laikus sapucēties un iziet no mājas: "Čalis stāv pie durvīm un gaida, meitene taisās. Es visu laiku teicu: "Are you redīss?" (apspēlēts angļu "are you ready" – aut.) Tad es viņu saucu par redīsu. Tā mēs izdomājām nosaukt par redīsu." Abi sapratuši, ka nosaukumu atpazīs Latvijā, bet ne ārzemēs, tāpēc spēlējušies ar redīsa vārdu, līdz radies "Redis glass factory".

"Pasaulē ir mazāk nekā 10 rūpnīcas, kurās ražo stiklu. Tas viss ir nedaudz panīcis. Saprotams – katrā pasaules malā ražo rūpniecisko stiklu, ko izmanto logos, bet tieši krāsaino stiklu, piemēram, vitrāžām, – tas ir rets pasākums," norāda Paulis. Savukārt Daira atklāj dzirdēto viedokli par vitrāžu vēstures faktiem: "Tās izmantoja tāpēc, ka stiklu nevarēja tādos apjomos radīt un izgriezt lielā izmērā, teiksim, baznīcā. Tā arī aizsākās stikla vitrāžas, no maziem gabaliem veidojot, piemēram, baznīcā logu." Viņa piebilst, ka vitrāžas, visticamāk, bijušas arī greznuma un bagātības simbols, ko ne kurš katrs varējis atļauties.

Pāris stāsta, ka mūsdienās vajadzība pēc vitrāžām nav tik liela. "Mūsu mērķis bija veidot šādas stikla vitrāžas, atdzīvināt, lai tās būtu noderīgas ikdienā, – vai tā būtu stikla broša, svečturis vai bļoda," stāsta Daira.

"Pirmais ir ideja, skices, zīmējumi, tad zīmējums ir jāpārtaisa, lai to vispār varētu izgriezt. Mēs tagad ieguldām līdzekļus jaunās iekārtās, lai varētu dažādas detaļas griezt," atklāj Paulis. Tāpat zīmējums ir jāpārtaisa, lai to fiziski no stikla varētu izgriezt. "Katrs gabaliņš ir jāslīpē, jāpiemēra, jāpaskatās, vai der, piemēram, puķīti savienot – tur jānoslīpē katrs stikliņš, lai saietu kopā, lai nav asu maliņu un stūrīšu. Pēc tam to visu apvelk riņķī ar kaparu – un tad lodē kopā," stāsta stikla darbiņu radītājs.

Var šķist, ka stikls ir vienveidīgs un ne ar ko neatšķiras, bet tā nebūt nav – kāds ir vairāk viļņveidīgs, citam redzami burbulīši. Paulis stāsta, ka iespēju patiešām ir daudz un katrs veikums ir unikāls. Savukārt gada laikā pāra lolotais uzņēmums izpleties, to arī vairāk pazīst. Turklāt sāk arī veidoties stikla darbu kolekcijas, piemēram, ziedu, zvēru un kukaiņu. Pāris izceļ pirmo kolekciju, kas bijusi Latvijas karoga sarkanbaltsarkanajās krāsās, piemēram, auseklīši, saules zīmes, tautumeitas. "Viss, kas saistīts ar Latviju, tāds tradicionāls. Tad nākamā bija putni ¬– tie, kas karināmi logos, – zīlītes, sīļi, dūjas. Tikai tad parādījās piespraudes un brošas, kuras latviešiem laikam visvairāk arī patīk," atklāj Daira.

Abi pamanījuši interesantu sakarību – no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) tiek pasūtītas dažādas stikla lietas, kas veidotas sarkanbaltsarkanos toņos. "Mēs paši nobrīnījāmies – trīs auseklīši, kuri turklāt ir latviešu karoga krāsās. Uz Ameriku visvairāk iet latviskā tematika, savukārt Angliju – svečturi," atklāj Paulis. Tomēr savu darbību uzņēmēji vēlas attīstīs tieši stikla vitrāžu veidošanā, kas būtībā mūsdienās ir izmirusi.

Lai izveidotu vienu stikla lietu, Paulim ir jāiegulda vairākas stundas darba. "Vitrāžām pat nav kādas ierīces, lai kaut ko mehanizētu. Protams, ir tehnika, kas sākumā jāiemācās, lai varētu nogriezt. Pirmie darbiņi jau plīst, nekas skaists nesanāk. Bet pēc tam, kad piešaujas, iegriez to stikliņu, mazliet pasit pa to, – veidojas plaisa. Tālāk vienkārši seko un lauz to gabaliņu, kamēr izlūst, un tad slīpē, lai nav ass un neduras," atklāj Paulis. Dažas lielākas vitrāžas arī ir taisītas, piemēram, priekšnamiem un durvīm starp istabām.

Daira un Paulis ir pāris ne tikai privātajā dzīvē, bet arī veido komandu "Redis glass factory", kur Paulis veido stikla lietas, bet Daira atbild par mārketinga aktivitātēm, zīmola popularizēšanu un klientu piesaisti. Abi smejas, ka gada laikā, kopš darbojas ar "redīsiņu", neatliek vairs brīdis atpūtai. "Parasti ir tā – atbrauc no darba un uzreiz uz darbnīcu," pauž jaunais vīrietis. Viņš atklāj, ka sava biznesa uzsākšanu nevar nosaukt par grūtu, bet arī par vieglu ne: "Tas tāds uzdrīkstēšanās jautājums – bailes par to, ka tu tērē līdzekļus kaut kam, kas varbūt ies, varbūt neies." Savukārt Daira norāda, ka tas atkarīgs arī no tā, cik cilvēks gatavs ziedoties.

Abi priecājas un atceras brīdi, kad uzsākuši savu darbību. Daira stāsta: "Bija tā, ka saņēmām vienu pasūtījumu nedēļā un likās: "Ārprāts, kādam patīk!" Kāds padalījās ar bildi: "Ārprāts, cik forši!" Tagad ir pagājis nepilns gads, nu jau vērojama cilvēku aktivitāte – paši sāk jautāt un interesēties." Nupat abi atgriezušies no tirdziņa, kur cilvēki norādījuši, ka viņus pazīst. "Mēs ceram, ka ar katru gadu, ar katru mēnesi būs arvien labāk un labāk. Varbūt vienā brīdī mēs sāksim ne tikai ieguldīt, bet arī kaut ko nopelnīt," piebilst Paulis.

"Tā arī ir, ka mums ir komandas darbs, jo no tā, ka es sēžu darbnīcā un to visu taisu, nav nekādas jēgas, ja nav Dairas, kas to popularizē," atklāj stikla lietu darinātājs. Viņam piekrīt arī Daira – bez Pauļa arī nebūtu, ko popularizēt. Pāris atceras savu pirmo lielo tirdziņu, kas noticis vasarā, Dziesmu svētku laikā. Tas bijis liels piedzīvojums – ne tikai pārbaudīt, kāda būs cilvēku reakcija, bet arī pašiem – cik spējīgi abi ir.

Taujāts par to, cik Latvijā ir šāda veida meistaru, Paulis atzīst: "Stiklinieku nav daudz. To, kas ar vitrāžām nodarbojas, nav daudz. Stikla virpošana vai slīpēšana ir kaut kas tamlīdzīgs. Mēs ar to nenodarbojamies, nav arī plānā kaut ko tādu darīt. Ir citādi plāni – mēs gribam nopirkt krāsnis, kausēt un varbūt ražot paši savu stiklu."

Paralēli brošām, interjera priekšmetiem, svečturiem, automašīnas piekariņiem uzņēmums piedāvā arī bērnu zīmējumus pārtaisīt stiklā. "Mēs paņēmām Dairas krustmeitas zīmējumu. Viņai ir septiņi gadi, ar ūdenskrāsām meitene uzzīmējusi princesi. Tad, kad pārvērt to stiklā, paskaties – bērns laikam ir labāks mākslinieks," smejas Paulis.

Pāris atzīst, ka šobrīd viss attīstās pietiekami labi, lai kādā brīdī bizness varētu kļūt par pamata nodarbošanos. "Beidzot sākam ieraudzīt darba augļus. Nākamgad kāpsim iekšā ar lielāku sparu, jo sākumā bija tā – ieguldi un nezini, vai vispār ir kāda jēga no tā, vai būs kāda interese. Tagad, pēc gada, saproti, ka nav slikti. Vienkārši vajag vairāk veltīt tam visam – strādāt pie jaunām idejām, darbiņiem. Un tad 2019. gadā šaus vaļā pa riktīgo!" cerību pilns ir Paulis.

"Parasti jau tā saka, ka grūtākais ir nevis pieņemt lēmumu, bet gaidīt rezultātu, kad lēmumu jau esi pieņēmis. Manuprāt, tas ir arī par mums. Nebija grūti pieņemt lēmumu uztaisīt uzņēmumu, bet, kad tas bija noticis, sākās stress un iekšējais pārdzīvojums," stāsta Daira. Savukārt Paulis piebalso, ka padoties nedrīkst: "Ja padodies, beigās pats sevi pievil – neesi redzējis, cik tālu varēji aiziet."

Šobrīd uzņēmums spēj nopelnīt tik daudz, lai samaksātu visus rēķinus un ieguldītu attīstībā. "Mums vairs nav no savas kabatas jāmaksā. Tas laikam ir foršākais. Esam palikuši atpazīstami, cilvēki par mums runā, pasūta no ārzemēm. Arī daudz ārzemnieku ir sekotāji," norāda Paulis. Viņš atzīst, ka gribētos iekarot arī ārzemju tirgu. Tuvākos un tālākos plānos pārim ir došanās uz tirdziņiem Eiropā, piemēram, Vācijā, Lielbritānijā vai Itālijā.

Sarunas laikā Dairas un Pauļa entuziasms tā vien sprēgā. Viņu no stikla darinātos karodziņus automašīnām un brošiņas spārītes izskatā zina daudzi. "Patīkamāk ir valkāt kaut ko, kas ir radīts Latvijā ar rokām, nevis pirkts vairumā Ķīnā," piebilst Daira.