Фото: Shutterstock
Ar Ingu Siliņu un Gitu Dumpi tiekamies Lutriņos, Saldus novada pašvaldības aģentūras Sociālais dienests struktūrvienībā. Ik pa brīdim pa pavērtajām kabineta durvīm ar Ingu sasveicinās kāds klients un dodas tālāk pie sociālās palīdzības organizatora. Inga ir sociālā darbiniece darbā ar ģimenēm ar bērniem, kura tur rūpi par četru pagastu ģimenēm.

"Līdz 2020. gadam strādāju ar visām mērķa grupām vienā pagastā. Kopš 2020. gada esmu specializējusies sociālajā darbā ar ģimenēm ar bērniem. Šī mērķu grupa vienmēr, visos laikos man ir bijusi sirdij tuva. Šo gadu laikā esmu guvusi pietiekamu pieredzi, zināšanas, attīstījusi un pilnveidojusi savas kompetences, kuras man būtiski palīdz ikdienas darbā. Esmu pateicīga saviem klientiem, caur kuru dzīves stāstiem un pieredzēm esmu pilnveidojusies, meklējot labākās pieejas, resursus sadarbībai. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka viena neesmu nekas. Esmu komandas cilvēks. Novērtēju katra pakalpojuma svarīgumu kā resursu manā darba dzīvē. Esmu cilvēks, kuram sadarbībā ir svarīgi ievērot cieņu, caurspīdīgumu, empātiju, pieņemot otru tādu, kāds viņš ir. Manuprāt, šīs lietas veido pozitīvas attiecības ar klientu. Ja sākotnēji attiecības ar klientu ir izveidojušās pozitīvas, tad, manuprāt, ir pamats domāt, ka klients būs atvērtāks, atklātāks un jutīsies drošāks pret mani kā sociālo darbinieku. Taču pozitīvas attiecības ar klientu nevar "nopirkt", tās mums nākas iemantot. Man patīk, kā sacījis mācītājs Rubenis: "Nav grūti mīlēt labu cilvēku, grūti ir mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir"," tā par savu sociālā darbinieka pieredzi teic Inga.

Gita Dumpe sociālā darba jomā strādā kopš 2013. gada, kad uzsāka darbu dienas centrā. 2014. gadā Gita iesaistījās Saldus novada projektā "Inovatīvs pakalpojums – ģimenes asistents". Laika gaitā ieguva sociālā rehabilitētāja kvalifikāciju, un šobrīd pilda abas lomas, jo ir gan ģimenes asistents, gan sociālais rehabilitētājs.

"Darbs ar ģimenēm un bērniem man patīk, un ir tuvs sirdij. Katra ģimene sniedz citādu pieredzi šajā darba jomā. Man nav bijušas divas vienādas ģimenes. Katra ģimene ir īpaša, unikāla. Savu darbu veicu ar attieksmi – smaids, miers, pacietība."

Inga, ko tev kā sociālajam darbiniekam nozīmē ģimenes asistenta pakalpojums?

Ģimenes asistents ir manas acis un rokas. Es kā sociālais darbinieks nespēju būt klātesoša savām ģimenēm tik cik tas būtu vēlams. Ģimenes asistents ir acis, kuras redz ģimenes ikdienu, redz mazos progresus, redz, kurās jomās nepieciešams lielāks atbalsts. Tā mēs kopā to kuģi kūrējam. Uzskatu, ka ģimenes asistenta pakalpojums ir jāattīsta un jāvirza kā pamata pakalpojums, tas ir lielisks resurss darbā ar ģimeni. Es smeju, ka ģimenes asistents ir kā "mazais sociālais darbinieks".

Gita, esot ļoti klātesoša ģimenēm, kā Inga saka – acis, kuras redz ģimeni ikdienā, kā izdodas noturēt veselīgas profesionālās robežas ar ģimeni?

Sākot sadarbību, kopā ar sociālo darbinieci un ģimeni vienojamies par turpmāko sadarbības procesu, laiku, veidu, kādā komunicēsim. Izrunājam, kādas varētu būt krīzes situācijas, kad ģimene man var zvanīt vēlu vakaros un naktīs – tādu gan ir bijis maz. Piemēram, kad mamma ar vienu bērnu nonāk slimnīcā un pārējie bērni ir palikuši mājās vieni. Šādos gadījumos mamma ir zvanījusi naktī, un es pieslēdzos, lai risinātu to, kas paliks ar pārējiem bērniem. Sākotnēji vienojamies arī par to, kā norisināsies informācijas apmaiņa visu triju pušu starpā. Par ko un kādos gadījumos informēšu sociālo darbinieku. Visi kopā sastādām paveicamos uzdevumus – reālus un tādus, kur pati ģimene redz, ka nepieciešamas pārmaiņas. Ja ģimeni šajā posmā neiesaista, sadarbība nevar veidoties veiksmīga. Klients ir savas dzīves eksperts. Šī attieksme arī ir pamats veiksmīgai sadarbībai ar Ingu, mēs abas esam ar līdzīgām vērtībām un izpratni par sociālo darbu. Neveidojam ģimenēm prasības pēc saviem standartiem par to, kas ir "pareiza dzīve".

Un, kad ir skaidrs, ka ģimene ir tikusi galā un ģimenes asistents vairs nav nepieciešams, ģimeni "palaižu". Esmu atbalsts uz laiku – kādam īsāku, kādam ilgāku. Ja pēc sadarbības man kāda ģimene zvana – es palīdzu.

Inga, kādos gadījumos un cik bieži ģimenei tiek piešķirts ģimenes asistenta pakalpojums? Vai ģimenes labprāt šo pakalpojumu piekrīt saņemt?

Ja izvērtēšanas procesa laikā esmu saredzējusi kādas grūtības, kur ģimenes asistenta pakalpojums būtu kā resurss ģimenei, mans uzdevums ir aizvest klientu līdz vēlmei šo pakalpojumu saņemt, iezīmēt iespējas un ieguvumus, ko šis pakalpojums sniedz. Par savu pieredzi un veidu, kā atbalstīt ģimeni, pastāsta pats ģimenes asistents. Tiekamies trijatā pirms pakalpojuma piešķiršanas, lai klients redz, kāds izskatās tas cilvēks, kurš varētu atbalstīt. Uzklausa, kāda ir viņa pieredze. Sadarbībā ir svarīgi, lai visiem ir zināmi un skaidri spēles noteikumi, tāpēc tos izrunājam, sadarbību uzsākot.

Biežākās situācijas, pie kurām piedāvājam ģimenes asistenta pakalpojumu – vecākam ir grūtības bērnu audzināšanas jautājumos, zemas sociālās prasmes, atkarību problēmas un citas sociāla rakstura grūtības. Izvērtēšanas procesa laikā, strādājot ar ģimeni jau var novērot pazīmes, kas liek saprast, kurai ģimenei šis pakalpojums varētu būt atbalstošs un noderīgs un kurš no ģimenes asistentiem šai ģimenei būtu vispiemērotākais. Es strādāju ar 20 ģimenēm, un piecas no tām saņem ģimenes asistenta pakalpojumu, tātad vidēji katrai ceturtajai ģimenei ir nepieciešams šāds atbalsts. Ja tas ir viens konkrēts problēmjautājums, tad šī jautājuma risināšanu varu nodot sociālajam rehabilitētājam. Savā darba ikdienā esmu nonākusi pie atziņas, ka esošā sistēma ir pieradinājusi klientus būt atkarīgiem no sociālā darbinieka. Līdzšinējās prakse ir bijusi vērsta uz ātru situācijas risinājumu, ne vienmēr respektējot klienta vajadzības. Šobrīd prakse mainās. Pārmaiņas nāk lēni. Savā darbā izmantojam dažādas darba metodes, kuras ļauj klientam būt klātesošam – mēs atdodam atbildību par klienta dzīvi viņam pašam. Lai tas notiktu, domāšana ir jāmaina pašam darbiniekam, bet klienti mācās līdz ar mums.

Kas ir palīdzējis mainīt šo pieeju darbam ar klientu?

Viens no pagrieziena punktiem bija metodikas sociālajam darbam ģimenēm ar bērniem aprobācijas pilotprojekts. Tas prasīja mainīties man kā speciālistam, lai uz sociālo darbu skatītos ar attieksmi – klients pats ir savas dzīves eksperts. Ja kādreiz dominēja institucionālās un darbinieka vajadzības – nepieciešams ātrs rezultāts, no mums prasa, un klients paliek kaut kur tur, tad šobrīd progresu mērām pret klienta starta punktu. Protams, arī dzīves notikumi ir ienesuši savas korekcijas, es piedzīvoju smagu zaudējumu, kas lika uz dzīvi kopumā paskatīties citādi, tai skaitā izdarīt secinājumus par sevi, savu lomu sadarbībā ar klientu. Katrā dzīves posmā mēs darām labāko, ko spējam un augam, maināmies, balstoties pieredzē.

Gita, kādam ir jābūt ģimenes asistentam?

Nepietiek ar to, ka esi labs cilvēks un gribi palīdzēt otram. Tu vari būt labs kaimiņš vai draugs, kopā padzert tēju, un tas būs emocionāls atbalsts. Ģimenes asistents ir speciālists, ir jābūt skaidriem darba pienākumiem. Ģimenes asistenta loma ir palīdzēt ģimenei virzīties uz attīstību, risināt problēmsituācijas, tāpēc pašam ir jāattīstās, jāturpina pilnveidoties un izglītoties. Labas komunikācijas un saskarsmes prasmes ir būtiskas. Jābūt attieksmei, ka esmu atbalsts, bet pārmaiņas nepieciešamas ģimenei pašai. Mēdzu sākumā teikt ģimenēm – man nav nepieciešams, ka dari jebko man. Man nevajag tīru grīdu tavā mājā, nemazgā manis dēļ grīdu. Mazgā, ja tev to vajag! Pie tevis es nāku, lai tu dzīvotu labāk.

Фото: Publicitātes foto

Kas būtu uzlabojams ģimenes asistenta pakalpojumā, vai kas pietrūkst?

Trūkst tādas kā ģimenes asistentu kopienas. Vēlētos, lai būtu iespēja tikties ar citu pašvaldību ģimenes asistentiem, mācīties vienam no otra. Es saņemu supervīzijas projekta "Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās" ietvaros, bet zinu kolēģes, kuras pakalpojumu nodrošina kā pašnodarbinātas personas un supervīzijas nesaņem. Tas ir būtisks atbalsts ģimenes asistentam. Protams, satrauc arī algas jautājums ārpus projekta, algas ir neadekvāti zemas.

Inga, kā sociālais dienests uzzina par ģimeni, kurai ir nepieciešams atbalsts?

Nav noslēpums, ka sociālie darbinieki visbiežāk dzēš ugunsgrēku. Galvenie informācijas sniedzēji ir izglītības iestādes, reizēm kaimiņi, kā arī citas institūcijas. Nereti tiek novērots, ka problēmas jau ir samilzušas. Vēlētos, lai aktīvāk iesaistītos pirmskolas izglītības iestādes, informējot jau tad, kad bērni vēl ir mazi. Arī ģimenes ārsti varētu būt iesaistošāki, agrīni novērojot pazīmes, kuras iespējams liecina par zināmām grūtībām konkrētam vecākam. Šis sadarbības lauks vēl jāstiprina un jāattīsta. Skaidrs ir tas, ka laimīgi vecāki daudz veiksmīgāk spēs parūpēties par bērniem, nekā no dzīves notikumiem pārguruši vecāki. Mana pārliecība ir faktā, ka tās problēmas, kuras mēs kā speciālisti redzam, ir "aisberga" redzamā daļa. Visbiežāk šo problēmu cēloņi ir dziļi, dziļi iekšienē, par kuriem mēs kā dažādu nozaru speciālisti visdrīzāk pat nenojaušam. Tāpēc katra speciālista agrīnais novērojumus var būt kā atbalsts konkrētai ģimenei. Es ļoti vēlētos, lai sabiedrībā ar laiku mainītos līdzšinējie priekšstati par sociālo dienestu, sociālajiem darbiniekiem. Lai cilvēki nebaidītos no sociālā darbinieka, lai bērniem nedraud ar ziņošanu sociālajam dienestam, kā tādam bubulim. Sociālais dienests ir atbalsts grūtībās nonākušajiem. Taču, lai šīs izmaiņas notiktu, pūles ir jāpieliek katram šīs nozares speciālistam un ne tikai.

Gita, kā ir ar ģimenes asistentu – vai arī to redz kā bubuli?

Pretestība ir normāla reakcija no cilvēka sākumā, jo viņi mani nepazīst un uztver, ka nāku mācīt, kā dzīvot. Nevienam nav viegli ielaist savā mājā svešu cilvēku, bet šo gadu laikā ir bijusi tikai viena ģimene, ar kuru man neizveidojās laba sadarbība. Es nāku ar attieksmi, ka nāku atbalstīt, ne uzraudzīt. Ja arī ir situācija, kad man ir jāinformē sociālo darbinieku – ģimenei to atklāti pasaku, ka, lūk, par šo man ir jāinformē Inga, jo... Un šāda atklātība palīdz uzturēt cieņpilnu komunikāciju un rada savstarpēju uzticēšanos.

Par ko viena otrai varētu pateikt paldies?

Par Ingas attieksmi darbā ar ģimenēm – cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, un viņš dzīvo savu dzīvi. Ja sociālais darbinieks prasa no ģimenes asistenta un ģimenes savus izdomātos standartus, tad mēs neejam vienā virzienā, bet ar Ingu mums ir komandas saspēle un viens virziens.

Es Gitai saku paldies par attieksmi, par elastību un sirsnību. Par ļaušanos trakām idejām un jaunām pieejām. Viņa strādā ar sirdi, tā ir Gitas lielākā vērtība. Es domāju to sajūt arī ģimenes. Viņa nekad ar varu neieiet ģimenē, bet dara to pakāpeniski, veidojot uzticību.

Uzziņai:

Ģimenes asistents ir persona, kura pēc apmācības sniedz sociālo pakalpojumu personai/ģimenei ar apgrūtinātām spējām sociāli funkcionēt un iekļauties sabiedrībā dažādu sociālu, garīgu, fizisku traucējumu dēļ.

Sociālais rehabilitētājs ir sociālā darba speciālists, kurš veicina indivīdu iekļaušanos sabiedrībā, plāno, vada un organizē indivīdu sociālās aktivizēšanas darbu. Sociālo rehabilitētāju uzdevumi: 1) palīdzēt sociālajam darbiniekam sadarbībā ar citiem speciālistiem izstrādāt un īstenot klientu individuālos sociālās rehabilitācijas plānus, mainīt un papildināt tos atbilstoši pārmaiņām klienta dzīves situācijā; 2) palīdzēt klientam uzlabot esošās un apgūt jaunas sociālās prasmes.

Sociālais darbinieks ir speciālists, kurš strādā ar indivīdu, grupu un kopienu, sniedzot sociālā atbalsta pakalpojumus gadījumos, kad nepieciešams risināt starppersonu, sociālās problēmas vai krīzes situācijas, kā arī veic preventīvo darbību. Sociālā darbinieka profesionālās darbības uzdevumi saistīti ar noteiktu uzdevumu, funkciju un lomu izpildi, ievērojot profesionālās ētikas kodeksu un sekojot sociālā darba vērtību principiem.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !