Foto: Shutterstock
Mūsu sabiedrībā arvien aktīvāk tiek pievērsta uzmanība jautājumiem, kas skar bērnunama bērnus un jauniešus jeb "sistēmas bērnus". Iedzīvotāju uzmanības lokā nonākuši vairāki atklāti bijušo "sistēmas bērnu" skaudrie stāsti. Tiek rīkotas informatīvas kampaņas, lai rosinātu adoptēt vai pieņemt ģimenē audžubērnu. Tomēr realitāte ir cita. Adžuģimenes nereti iedzen bailes "sistēmas bērniem" pret pieaugušajiem, uzskata pedagoģe, trīs bērnu, no kuriem divi ir adoptēti, māmiņa un biedrības "Mentor Latvia" mentore Egija Šīmane.

Viedokļa autore uzskata, ka bērnunama bērni ir pilnīgi vieni mūsu sabiedrībā, un šo situāciju var mainīt, radot milzīgas izmaiņas sistēmā, bet vispirms jāsāk ar sabiedrības izglītošanu. Tomēr Egija ir pārliecināta, ka maziem solīšiem, kurus katrs veicam, sākam radīt izmaiņas, vismaz niecīgas. Lūk, viņas viedoklis par "sistēmas bērniem"!

Mājokļa jautājums kā neiespējamā misija

Kā zināms, pilngadību sasniegušajiem bērnu nama bērniem institūcija ir jāpamet. Diemžēl lielākā daļa šo jauniešu psiholoģiski un ekonomiski nav gatavi uzsākt savu dzīvi. Viņu nākotne un dzīve pēc ārpusģimenes aprūpes iestādes ir visnotaļ neskaidra. Lai gan pašvaldībai ir pienākums piešķirt šiem jauniešiem mājokļus, zinu gadījumus, kad šie dzīvokļi ir ļoti sliktā stāvoklī, turklāt nav labiekārtoti. Atbilstoši normatīvajam regulējumam jaunieši saņem vienreizēju atbalstu mīkstā inventāra iegādei, kura summa nedrīkst būt mazāka par 250 eiro. Saprotam, ka, lai iekārtotu mājokli, ar to nepietiek! Pozitīvi, ka tiek sniegts vismaz kaut kāds atbalsts.

Emocionālajā plānā šie jaunieši paliek pilnīgi vieni, nav atbalsta sistēmas, kas palīdzētu viņiem "nostāties uz kājām". Sociālie darbinieki nespēj izsekot līdzi katram jaunietim, kurš iznācis no bērnunama. Turklāt paši jaunieši vēršas atbildīgajās institūcijās pēc palīdzības ļoti retos gadījumos. Bieži vien draugi ir vienīgie padomdevēji. Taču nav pieaugušo, kam uzticēties, paprasīt padomu.

Valsts atbalsts "sistēmas bērniem" pēc pilngadības sasniegšanas ir niecīgs. Ir pašvaldības, kas īrei piešķir vien 100 eiro gadā. Reti kuram izīrētājam radīsies vēlme saistīties ar "sistēmas bērnu", kuram trūkst naudas. Jauniešu atbalsta organizācija "Mentor Latvia" un Labklājības ministrija 2018. gadā uzsāka projektu, kas sniedz mājokļa un mentoru atbalstu jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes. Projektā "Mentoru un mājokļa atbalsts jauniešiem pēc ārpusģimenes aprūpes" seši jaunieši pusgadu saņem finansiālu atbalstu pirmā mājokļa izdevumu segšanai.

Latvijā šāds projekts ir jaunums, un tajā piedalījās arī mana mentorējamā jauniete, kura uzsākusi patstāvīgu dzīvi pēc dzīvošanas audžuģimenē. Kopā meklējām īres dzīvokli Tukumā, kas brīžiem šķita teju kā nesiepējamā misija. Projekts paredz, ka ar dzīvokļa izīrētāju jāslēdz trīspusējs līgums, uz ko mēs saņēmām daudz atteikumu. Daudzi, uzzinājuši, ka potenciālā izīrētāja piedalās šādā atbalsta projektā un nāk no audžuģimenes, nevēlējās nekādas saistības. Diemžēl šiem cilvēkiem ir automātiski aizspriedumi, saprotot, ka iesaistīti "sistēmas bērni". Vai tiešām arī "sistēmas bērni" nav pelnījuši kaut vienu iespēju? Kā tad lai viņi veido savu dzīvi, ja mūsu attieksme ir tik aizspriedumaina? Tikai caur paziņām un pēc ilgāka ieguldītā laika atradām jaunietei lielisku divistabu dzīvoklīti, kur meitene jūtas kā mājās.

Izmaiņas sistēmā

Uzskatu, ka ar steigu ir jāmaina esošā sistēma, kas saistīta ar "sistēmas bērniem" un bērniem no audžuģimenēm! Pirmkārt, ir jārod risinājums mājokļa jautājumam tieši "sistēmas bērniem", kuri sāk savu dzīvi pēc bērnu nama. Vai tie ir labāki dzīvokļi, vai lielāki īres naudu pabalsti, to nepieciešams izvērtēt.

Otrkārt, ir nepieciešams lielāks materiālais atbalsts jauniešiem patstāvīgas dzīves uzsākšanā pabalstu veidā īpaši pirmajā periodā. Treškārt, šiem jauniešiem ir jāpiesaista kāds cilvēks, kurš varētu atbalstīt jaunieti dažādu ikdienas jautājumu risināšanā – ne tikai uz papīra, bet realitātē, lai šis atbalsts darbotos! Manuprāt, ierēdņiem, kuri darbojas šajā jomā nereti būtu vērtīgi aizbraukt uz bērnu namiem un citām aprūpes iestādēm un saprast īsto ainu, izdarīt secinājumus par esošo sistēmu.

Sabiedrībai jāizglītojas

Mans viedoklis ir, ka mums ir jārunā un vēlreiz jārunā par visām šīm problēmām skaļi! Gan par notiekošo bērnu namos, gan audžuģimenēs, gan par to, ar kādiem izaicinājumiem ikdienā sastopas "sistēmas bērni". Ir nepieciešamas izglītojošas kampaņas, kas skaidro sabiedrībai šos jautājumus vēl un vēl. Jau skolās vajadzētu mācīt un stāstīt par šīm lietām. Pozitīvi, ka pēdējo gadu laikā "sistēmas bērnu" tematikai un notiekošajam bērnu namos arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība, tomēr ar to vien ir par maz. Sabiedrībai jāmaina attieksme pret šiem bērniem un jāatbrīvojas no aizspriedumiem, savukārt sistēmai – jāmainās!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!