Foto: Shutterstock
Pirts latviešiem ir lielā godā, par to šaubu nav. Tajā iet visu cauru gadu, neskatoties uz to, vai ārā auksts vai karsts. Nereti tai pat tiek piedēvēts maģisks spēks, jo tajā var attīrīt ne tikai miesu, bet arī garam ļaut uzelpot. Pirts rituāliem ir senas jo senas saknes, bet būtība nemainās – izsviedrēt ārā visu slikto, kas sakrājies, nopērties, lai āda taptu koša, un palutināt degunu ar fantastiskām slotiņu smaržām.

Pirtis ir dažnedažādas – lielas, mazas, augstas, zemas, baltas, melnas, elektriskās, ar malku kurināmās utt. Šķiet pat diezgan savādi neredzēt pirti privātmājas pagalmā vai kādā atsevišķā telpā mājās. Piemēram, kā jau ne viens vien ir dzirdējis, Somijā pirtis ir arī koplietošanā daudzdzīvokļu māju pagraba vai pašā augšējā stāvā un uz tām var doties ikviens mājas iedzīvotājs. Kādu laiku īpaši moderni bija iebūvēt saunu arī dzīvoklī, kaut gan tā aizvien vēl ir diezgan ekskluzīva lieta.

Tiesa, pirts būvniecība pirmajā acu uzmetienā var šķist pārlieku liela izšķērdība. Taču tur nu tu, dārgais lasītāj, maldies. Ja pirts prieki tev ir tuvi un vēlies tādu uzbūvēt kaut vai uz nedēļas nogali, brīvdienām, svētkiem (piemēram, Jāņiem) vai pat ilgāku laiku, zini – to var paveikt! Protams, šāda pirtiņa nebūs tik glauna, ne perfekta, taču savu galveno uzdevumu pildīs. Šoreiz stāsts par to, kā pašu spēkiem uzcelt, kā tautā dēvē, "čigānu pirtiņu".

Dažreiz latvieši to mīļi dēvē arī par "zaķīšu pirtiņu". Pirtiņa savu nosaukumu guvusi, jo tādas būvēja klejotāju ciltis. Jā, jau izsenis ļaudis lika uz kārtīm zvērādas un karsēja akmeņus, lai varētu kārtīgi izsviedrēties. Jāpiebilst, ka senāk tā visērtāk varēja sevi apkopt, jo nebija taču ne vannas, ne dušas, ne pa caurulītēm tekoša ūdens. Visus netīrumus noberza pirtī un tad steidza atveldzēties tuvējā ūdenstilpē, ziemā arī sniegā. Tieši šīs pirts lielākais ērtums ir tas, ka to ir viegli uzcelt un viegli arī atkal nojaukt, turklāt ir iespēja materiālus izmantot vēl kādu reizi.

Būvniecības process prasa izdomu

Visas “čigānu pirtis” pamatā balstās uz vienu principu – vidū sakarsēti akmeņi, uz kuriem ir katls ar ūdeni, apkārt audums, brezents, plēve vai kas nu tuvāk rokai un kabatai, kā arī kāda stute, lai būdiņa tomēr turētos uz augšu. Pirtiņas uzbūvēšana parasti neprasa daudz laika, ilgākais ir akmeņu sakarsēšanas posms, kas var aizņemt vairākas stundas, bet tas atkarīgs no liesmas un pašu akmeņu lieluma. Svarīgi, lai viss nebūtu jādara vienam, kaut arī to, bez šaubām, arī viens var izdarīt, tomēr karkasu uzcelt daudz vieglāk ir vismaz divatā. Turklāt jāatceras, ka siltums, kuru akmeņi uzkrājuši, ar laiku iziet, tāpēc nevajadzētu zaudēt ne minūti dārgā karsēšanās laika.

Gariņš šādā pirtī ir ļoti patīkams, viegls. Īpašu atmosfēru piešķir uz zemes saklātie koku – egļu vai bērza meiju (atkarīgs no sezonas un vēlmēm) – zari, kas dod arī jauku smaržu. Kopumā šajā pirtī bieži vien izvēlas sēdēt uz zemes, citi gan paklāj apakšā kādu auduma gabaliņu vai vingrošanas paklāju. Tā ir iespēja būt tuvāk dabai, sajust tās spēku.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!