Sakrāt pirmajai mājokļa iemaksai līdz 25 gadu vecumam. Vai neiespējamā misija?

Nav noslēpums, ka jaunieši pēc iespējas ātrāk grib dzīvot pieaugušo dzīvi – baudīt visus labumus un būt patstāvīgi. Taču pavisam cita melodija prātā sāk skanēt brīdī, kad jāķeras ne tikai pie reāla darba un rēķinu maksāšanas, bet arī domām par savu transportlīdzekli un mājokli. Ja vecāki vai kāds cits finansiāli nevar bērnu atbalstīt, lielākoties 25 gadu vecumā runa ir nevis par nekustamā īpašuma iegādi, bet gan iekrājumiem pirmajai iemaksai, kuras apmērs atkarīgs no izvēlētā īpašuma, iespējams, tie būs pieci tūkstoši, iespējams – 20 vai vairāk tūkstoši eiro. Cik reāli ir jaunietim tikt pie sava pirmā mājokļa, kādi mehānismi var palīdzēt sapnim realizēties un vai tiešām sakrāt pirmajai iemaksai paprāvu summiņu ir neiespējamā misija?

Ģirta piemērs tāda, ka tik neiespējami tas nemaz nav – viņš pats par saviem līdzekļiem jau 24 gados nopircis īpašumā zemesgabaliņu, uz kura, iekāpjot ceturtajā gadu desmitā, bija plānojis uzcelt māju. Pēc kāda laiciņa šī projekta kurss gan nedaudz mainījies, taču iemesls noraut stopkrānu nebija saistīts ar finanšu trūkumu.

25 gadus vecais vīrietis absolvējis Rīgas Tehniskās universitātes Medicīnas inženierijas studiju programmu, taču nu viņa karjeras gaitas iegrozījušās pavisam citā gultnē. Šobrīd ikdienā darbojas ar nekustamajiem īpašumiem, taču izpratni gan par naudas lietām, gan arī pārdošanu viņš guvis, četras vasaras strādājot ārzemēs. Šis darbs viņam palīdzējis arī iekrāt pirmajam nekustamajam īpašumam. "Man vienmēr bijušas ambīcijas un arī galva uz pleciem, tāpēc zināju, ka noteikti gribēšu mācīties. Zināju, ka visiem cilvēkiem, uz kuriem skatījos un kuriem gribēju līdzināties, arī ir izglītība," stāsta Ģirts.

Viņš teic, ka pēc 12. klases bijis parasts puisis, kurš varbūt gribējis sasniegt nedaudz vairāk nekā citi. Lielākais pagrieziena punkts bija došanās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur viņš iesaistījās ar uzņēmējdarbību sasaistītā programmā. Primārais uzdevums bijis pārdot grāmatas. "Tas bija milzīgs pagrieziens, kas lika man saprast – kas tad īsti nepieciešams, lai būtu veiksmīgs. Tu redzi, ka tev blakus arī ir cilvēki, kas daudz un smagi strādā, un viņiem sanāk. Viņi ir veiksmīgi, brīvajā laikā dara to, ko pašiem gribas, viņi parādīja to brīvību, ko vienmēr esi gribējis. Pētot katru viņu soli, saproti, ka pats jau nekas neatnāks. Ja gribi vairāk, jāapmeklē pulciņi, jāiesaistās un jānodibina labs kontakts ar cilvēkiem." No tā brīža Ģirts sapratis, ka tieši šī nozare ir viņa aicinājums – komunikācija ar cilvēkiem, pārdošana un tamlīdzīgi aspekti.

Četras vasaras strādājot un pelnot Amerikā, Ģirtam pavērās iespēja veidot iekrājumus. Viņš teic, ka arī iepriekš bija strādājis dažādus darbus, bet šī apmaiņas programma deva iespēju arī kārtīgi nopelnīt, papildus gūstot zināšanas, kā ieguldīt līdzekļus, ko iegādāties, kā nepārmaksāt par nekustāmo īpašumu, kam jābūt līgumos. Taču jau no pirmā studiju kursa RTU Ģirts arī strādājis algotu darbu nozarē un drīz vien sapratis – šajā lauciņā visu dzīvi nevēlēsies strādāt. Taujāts, vai jau no pirmā kursa sācis strādāt tāpēc, ka domājis par ilgtermiņa nākotni, vīrietis skaidro: "Te liels paldies jāsaka nu jau manai bijušajai sievai, jo abi bijām cilvēki ar lielām ambīcijām."