Trauslie ziedi tiek audzēti arī citviet, piemēram, Marokā safrāna centrs ir Telivīnas pilsēta un tās apkaime. Laukus ap ciematiņiem klāj krokusi, kas novembra sākumā sāk ziedēt. Tieši šajā periodā no ziediņu sarkanajām drīksnām var iegūt safrānu, kas pēc tam ceļo uz visu pasauli.
Žurnāliste Amira El-Masaiti un fotogrāfs Mosa ab Elšami ražas laikā devās uz Askaunas ciemu Atlasa kalnos, kur kooperatīvā strādājošās zemnieces vāc purpura krāsas ziedus. Darbs sākas pēc rīta lūgšanām un nerimst līdz pat saulrietam. Pēc tam zemnieces ķeras pie drīksnu atdalīšanas.
Lai gan darbs ir piņķerīgs, sievietes nesūdzas. Viņas dzied, smejas un skaļi sarunājas. Īsais ražas laiks zemnieces un viņu ģimenes nodrošina ar iztiku ilgam laikam. Tādēļ Marokā safrānu mēdz dēvēt par sarkano zeltu. Vēl jo vairāk – daudziem nemaz nav izvēles, jo sausajās kalnu ielejās ko citu grūti izaudzēt.
Askaunas ciems atrodas līdzās Telivīnas pilsētai pašā Atlasa kalnu sirdī. Šai apkaimē gadu simteņiem cilvēki ir vākuši safrānu.
Safrāna krokusi zied vien divas nedēļas gadā – novembra sākumā. Askaunā izveidota safrāna audzēšanas kooperatīvā saimniecība, lielākā daļa nodarbināto ir sievietes. Starp viņām arī 60 gadus vecā Bije Tamira.
Sievietes vāc ziedus nelielos grozos un traukos. Darbs sākas agri no rīta, kad vēl ir auksts, tādēļ nākas ģērbties silti. No smagā darba rokas pārklājas ar tulznām, taču sievietes nekurn.
Pēc saulrieta vācējas pārlasa ziediņus un atdala no tiem drīksnas. Ražas laikā miegam dienā tiek atvēlētas vien pāris stundas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
