Ligita Rezgale ir Latvijā zināma kā augļkopības speciāliste – agronome. Viņa savulaik strādājusi Latvijas Valsts augļkopības institūtā, Lauku konsultāciju un izglītības centrā un citviet, bet tagad savas zināšanas liek lietā, darbojoties savā saimniecībā. Tieši augļkopības saimniecība ir 35 hektāri, no kuriem 12,5 hektārus aizņem ābeļdārzs. "Tā ir liela vai maza platība? Es teiktu – vidēja," tā Ligita.
Zemnieku saimniecība dibināta 1994. gadā, tās specializācija ir komercdārzkopība. Saimniecībā ne tikai vāc ražu no ābelēm, bet arī smiltsērkšķu stādījumiem, upenēm, jāņogām, ērkšķogām, avenēm un zemenēm. Ogas un augļi tiek tirgoti svaigi, kā arī pārstrādāti, turklāt saimnieki vēl nodarbojas ar stādu audzēšanu. Bet tas nebūt nav viss, jo saimniecībā var saņemt profesionālas dārzkopības konsultācijas.
Ligita sākumā parāda fotogrāfijas, kurās var aplūkot saimniecību pašos pirmsākumos. Pēc tam viņa izved ekskursijā, rādot ne tikai iespaidīgos augļu kokus, bet arī stāstot par to, kā āboli tiek novākti un uzglabāti.
"Katrs gads un katra diena ir atšķirīga, un to nosaka laikapstākļi. Šogad laikapstākļi ir īpatnēji, jo rudens uzreiz pārgāja pavasarī, ziemas nemaz nebija. Vienu brīdi bija -10 grādi pēc Celsija. Tas nozīmē tikai to, ka dārzos slimības "iet" uz priekšu, augiem saknes pūst un ir citas grūtības. Mūsu platuma grādos augiem ir vajadzīgs noteikts aukstuma periods, jo ziedpumpuri nespēj attīstīties. Šogad raža ir stipri viduvēja. Cerējām uz lielu ražu, bet nekas nesanāca," saka Ligita. "Vasara arī šogad bija jocīga – vai nu divas nedēļas līst, ir apmācies vai ir karsts pie +30 grādiem pēc Celsija. Tāpēc augļi arī šogad ļoti slikti krāsojas."
Iespaidīgos augļu koku un ogulāju stādījumus apjož žogs. "Ābeļu šķirņu izvēle ir grūts jautājums. Tas ir atkarīgs, no tā, kur mēs taisāmies to produkciju pārdot. Ja tas ir tirgus, tad mums vajag no visagrākajām ābolu šķirnēm līdz vēlīnajām. Ja domājam audzēt lielos daudzumos un tirgot tos veikalu tīklos, tad vajag vismaz piecas līdz sešas šķirnes, bet ne vairāk," norāda saimniece. "Muceniekos" aug šādas ābeļu šķirnes: 'Belaruskaja Maļinovaja', 'Kovaļenkovskoje', 'Tīna', 'Auksis', 'Antejs' un 'Zarja Alatau'.
Šajos stādījumos aug eksperimentālās ābeļu šķirnes no Dārzkopības institūta. Tās, kā saka saimniece, ir kraupja neuzņēmīgas.
Ābeļu rindas ir glīti izpļautas, un saimniece saka, ka viņi arvien vairāk "iet prom no roku darba". Tehnika nāk palīgā ne tikai tagad, kad jāpļauj zāle, bet arī ābeļu miglošanas laikā, apdobju veidošanā un nezāļu iznīcināšanā. Tāpat ar tehnikas palīdzību ābeles tiek nodrošinātas ar visiem nepieciešamajiem minerālmēsliem. Savukārt roku darbs pavasarī ir vainagu veidošana ar šķērēm, bet rudenī – rūpīga ābolu novākšana.
Starp ābelēm slienas arī meteostacija. Tā ir liels palīgs dārzkopībā, jo tā palīdz prognozēt laikapstākļus, piemēram, kad gaidāms lietus, kā arī – kad kraupis var "uzbrukt" ābelēm. Ja nu gadījumā laikapstākļi liecinās par to, ka jebkurā laikā ābeles var skart kraupis, tad saimnieki pieņem lēmumu – smidzināt laukus pret slimībām.
Kā gan notiek ābolu lasīšana? Starp stādījumiem iebrauc traktors, strādnieki īpašās tvertnēs rūpīgi salasa ābolus, bet pēc tam tos izber koka kastēs. Āboli tiek lasīti izlases veidā – vispirms tiek nolasīti sarkanākie. Savukārt pēc tam āboli ceļo uz noliktavu. Ražas novākšana rit pusotru līdz divus mēnešus.
Kad āboli salasīti, tad tie tiek sabērti koka kastēs. Ja ir vidējs ražas gads, tad saimniecībā izdodas novākt 120 līdz 150 tonnas ābolu. Saimniecībā ir pieci pastāvīgie strādnieki, bet ražas novākšanas laikā vēl 7 līdz 8 palīgi. "Es ņemtu palīgā visus, kas vien var kustēties," tā saimniece.
Kā noteikt, kad ir jāvāc nost ziemas āboli, lai tie labi glabātos? Ligita iesaka atminēties pamatskolas laiku un tajā mācīto – ciete ar jodu krāsojas zilā krāsā. Visas vasaras laikā ogļhidrāti augļos uzkrājas cietes veidā. Kad sāk gatavoties, auglis paliek saldāks, ciete pārveidojas cukuros. Mums ir jānofiksē tas laiks, kad cukuri ir sākuši jau mazliet veidoties, bet vēl nav pa visu augli. Kad būs pa visu augli, tad jau būs saldi, garšīgi un ēdami. Tādi mums noliktavā līdz pavasarim izveidosies." Viņai talkā nāk īpaša tabula, kurā jau ir sarakstīts katras šķirnes vēlamais novākšanas laiks.
"Īstā ābolu sezona mums sākas pēc Jaunā gada, kad visi jau ir saēdušies mandarīnus," tā saimniece.
Āboli slīd pa lentu, gaidot savu kārtu, kad tie tiks vēlreiz pārbaudīti. Bojātie vai standartam neatbilstošie āboli nonāk atpakaļ koka kastēs. No tiem tiek spiesta sula, ābolus pieņem arī sidra darītavas, piemēram, "Abavas vīns".
Ābolu sezona "Muceniekos" rit līdz agram pavasarim – kamēr kastes ir iztukšotas. Augļus uzglabā +1 līdz +3 grādu temperatūrā.
Piemēram, pērn sezona beigusies februārī, jo bija liels pieprasījums pēc vietējiem āboliem. Savukārt citu gadu sezona rit līdz pat aprīlim vai maijam. "Kad sāk augt agrie salāti, tad ābolu patēriņš parasti samazinās," novērojusi Ligita.
Foto ieskats saimniecībā "Mucenieki":
Portāls "Tavs Dārzs" saimniecībā "Mucenieki" septembrī ciemojās SIA "Maxima Latvija" organizētajā rudens ražas braucienā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
