Augu veģetatīvā pavairošana – veidi un darbību norise

Augu veģetatīvā pavairošana ir augu pavairošana, izmantojot to orgānus vai orgānu pārveidnes, kuri satur meristemātiskos audus. Šādi pavairojot augus, jaunais augs ir ģenētiski identisks mātes augam.

Orgānu pārveidnes veidojas lakstaugiem, kuriem, beidzoties veģetācijas periodam, iet bojā auga virszemes daļas. Tas pārziemo ar izveidoto orgānu pārveidni, kas atrodas augsnē. Orgāna pārveidnē uzkrājas barības vielas, kas vēlāk tiks izlietotas, lai varētu attīstīties snaudošais pumpurs. Atsevišķi augi veģetatīvi vairojas arī veģetācijas periodā, piemēram, zemenes. Iedala divu tipu orgānu pārveidnes: vasas un sakņu.

Vasas pārveidnes ir:

Visas vasas pārveidnes, līdzīgi kā vasas, sastāv no lapas, stumbra un pumpura.

SĪPOLS ir specializēts pazemes orgāns, kas sastāv no reducēta stumbra, piesaknēm, cieši kopā sakārtotām, sulīgām lapām, kas izkārtotas koncentriskos riņķos apkārt stumbram, kā arī no pumpura. Sulīgās lapas uzkrāj barības vielas, kas tiks izlietotas nākamajā veģetācijas periodā, lai no pumpuriem attīstītos zieds un jaunie augi. No terminālā pumpura attīstās zieds, bet no laterālajiem pumpuriem jaunie augi. Šādus augus var pavairot atdalot sīpola zvīņlapas un stādot atsevišķi. Sīpoli lielākoties veidojas viendīgļlapju klases augiem, piemēram, tulpēm, hiacintēm, dārza sīpolam, bet var veidoties arī divdīgļlapju klases augiem, piemēram, skābeņu ģints augiem.

BUMBULIS ir speciālas struktūras pazemes vasas pārveidne, kas specializējusies barības vielu uzkrāšanā. Bumbulim ir visas daļas, kas raksturīgas stumbram, tikai tās ir stipri palielinātā formā. Bumbuļiem ir mezgli, ko tautā mēdz dēvēt par "acīm". Katrā mezgla vietā atrodas viens vai vairāki nelieli pumpuri. Šādus augus pavairo, atdalot bumbuļus no lielā auga, vai katru "aci" sadalot un stādot atsevišķi. Mezgli ir izkārtoti pa spirāli sākot no gala mezgla. Bumbuļiem augot un attīstoties, raksturīga apikālā dominance. Bumbulis satur lielas cietes un slāpekļa rezerves. Bumbuļi raksturīgi, piemēram, kartupeļiem.

BUMBUĻSĪPOLS ir īpašas struktūras pazemes vasas pārveidne, kurai raksturīgs palielināts reducēts stumbrs. Stumbrā uzkrājas barības vielas. Apkārt tam ir sakārtotas sausās lokveida lapas. Lapu funkcija ir pasargāt stumbru no ievainojumiem un samazināt ūdens zudumus no tā. Bumbuļsīpolam ir terminālais pumpurs, no kura attīstīsies zieds, un laterālie pumpuri, no kuriem attīstīsies jaunie augi. Izrokot šādu augu, ir redzams, ka apkārt lielajam bumbuļsīpolam ir izveidojušies mazāki bumbulīši. Tos atdalot un iestādot, atsevišķi tiek iegūts jauns augs. Bumbuļsīpoli raksturīgi, piemēram, gladiolām un krokusiem.

SAKNENIS ir horizontāli zemei pazemē augošs stumbrs. Atsevišķos gadījumos saknenis var uzkrāt barības vielas, kā tas, piemēram, ir īrisiem. Mezglu vietās terminālais pumpurs stiepjas augšup, lai producētu ziedu, savukārt no laterālajiem pumpuriem var veidoties jauni augi. Sakneņus rūpīgi izrok un saknes sadala pa posmiņiem, taču katram posmam ir jāsastāv vismaz no 2-3 pumpuriem, šos posmus stāda jaunā vietā, liekot zemē horizontālā stāvoklī. Sakneņi raksturīgi lielākoties viendīgļlapju klases augiem, piemēram, banāniem, bambusiem, maijpuķītēm, piparmētrām, bet var būt raksturīga atsevišķiem divdīgļlapju klases augiem, piemēram, zemkrūmu zilenēm.

STĪGAS ir horizontāli virszemei augoši stumbri, kas attīstās no mātes auga. Stumbra galotnē atrodas pumpurs, kurš, sasniedzot augsni, iesakņojas un attīstās par jaunu augu. Jaunā auga iegūšanai izvēlas tuvāk mātes augam izveidojušos jauno augu. Jaunais augs pie mātesauga ir piestiprinājies ar stīgu, taču jau iesakņojies jaunajā vietā. Šādu augu saudzīgi izrok, apgriež stīgas un pārceļ jaunā vietā. Šādi vairojas zemeņu ģints augi, kā arī daudzi graudzāļu dzimtas augi.

SAKŅU PĀRVEIDNES ir gumi, kam raksturīgi sakņu uzbiezinājumi, kuros veģetācijas periodā uzkrājas rezerves barības vielas. Veģetācijas perioda beigās gumus izrok un glabā līdz nākamā gada pavasarim. Pavasarī, sadalot guma ceru, var iegūt vairākus jaunus augus. Gumus sadala laužot, bet tā, lai katra jaunā gumiņa galā būtu pumpurs, no kura tālāk veidosies jaunais augs. Gumi raksturīgi daudzgadīgajiem lakstaugiem, piemēram, dālijām.

Pavairošana ar spraudeņiem ir viens no plašāk izplatītajiem augu pavairošanas veidiem, ko izmanto visā pasaulē. Spraudenis ir mātes augam nogriezta daļa, no kura vēlāk attīstīsies jauns augs. Spraudeņi var būt vairāku veidu:

Mātes augam, no kura iegūst spraudeni, ir jābūt veselam, slimību neskartam. Svarīgākais, šai metodē ir panākt veiksmīgu adventīvo sakņu veidošanos spraudenim, lapu un sakņu spraudeņiem arī jaunā dzinuma veidošanos.

DZINUMU SPRAUDEŅU pagatavošanai izmanto vienu jauno dzinumu no mātes auga. Lai spraudenim veicinātu jauno sakņu veidošanos, var izmantot dažādus paņēmienus, piemēram, pirms spraudeņa ievietošana augsnē tos iemērc speciālā hormonālā pulverī (Piem. Takeroot, Penergetic) kas veicina jaunu sakņu attīstību, vai uz pāris stundām iemērc un atstāj tos speciāli sagatavotā, visbiežāk auksīnu maisījumā, kas veicina jauno augu apsakņošanos. (Piem. Citokinīns) Ar dzinumu spraudeņiem šobrīd pavairo lielāko daļu dekoratīvos augus, skuju kokus un pat ziemcietes. Tādus kā fizokarpi, filadelfi, veigelas, tūjas, flokši u.c.

VIENPUMPURU SPRAUDEŅU pagatavošanai izmanto vienu lapas mezglu, ar vienu pumpuru, vienu lapu un nelielu stumbra fragmentu. Apsakņošanās procesa veicināšanai ievainojuma vietu apstrādā ar auksīnu maisījumu, lapai samazina tā virsmas laukumu. Izmantojot šo metodi, no viena mātes auga var iegūt salīdzinoši lielu daudzumu spraudeņu. Ar vienpumpuru spraudeņiem var pavairot, piemēram, vīnogas un hortenzijas ģints augus.

DIVPUMPURU SPRAUDEŅU pagatavošanai izmanto vienu lapas mezglu, ar diviem pretējiem pumpuriem, divām lapām un nelielu stumbra fragmentu. Procesā svarīgākais ir panākt spraudenim veiksmīgu sakņu veidošanos un izmantot līdzīgus paņēmienus, kā vienpumpuru spraudeņiem. Ar divpumpuru spraudeņiem visbiežāk pavairo lielāko daļu dekoratīvo augu.

SAKŅU SPRAUDEŅU pagatavošanai izmanto auga saknes daļu. Līdzīgi kā lapu spraudenim, arī sakņu spraudenim ir jāpanāk veiksmīga dzinuma un sakņu veidošanās, šai gadījumā no saknes. Lai pavairotu augus ar sakņu spraudeņiem, vairumam sugu to vislabāk ir darīt agri pavasarī, kad saknēs ir uzkrājušās ogļhidrātu rezerves, ko spraudenis var izmantot dzinuma un sakņu veidošanai. Pavairošana ar sakņu spraudeņiem ir plašāk pielietota ogulāju pavairošanai, piemēram, upeņu augus, bet retāk var tikt izmantota arī dekoratīvo augu pavairošanā, piemēram, flokšu un kokaugu, piemēram, gobu pavairošanai.

LAPU SPRAUDEŅU pagatavošanai izmanto auga lapu. Šai metodē ir svarīgi panākt veiksmīgu dzinuma un adventīvo sakņu jeb piesakņu veidošanos. Jaunais dzinums un adventīvās saknes veidojas no lapas apakšējās daļas, lielā mitrumā. Lai veicinātu šo procesu norisi, lapu pamatni apstrādā ar augu hormonu – auksīnu un citokinīnu – maisījumiem. Tikai nedaudz augu ir iespējams pavairot ar lapu spraudeņiem, piemēram, Āfrikas vijolītes, begonijas ģints sugas.

KOKSNAINIE SPRAUDEŅI. Augu pavairošana ar koksnainajiem spraudeņiem ir ļoti vienkāršs un ērts pavairošanas veids. Koksnainos spraudeņus gatavo no viengadīgiem dzinumiem. Spraudeņu griešanas laiks dažādiem augiem ir atšķirīgs un tas stingri jāievēro. Šādi pavairo ne tikai ogu kūmus, bet arī lielāko daļu dekoratīvo augu, tādus kā fizokarps, grimonis u.c. Piemēram, upeņu spraudeņus gatavo pēc lapu nobiršanas un turpina līdz pumpuru briešanai pavasarī. Labākos rezultātus tomēr iegūst no vēlu rudenī grieztajiem upeņu spraudeņiem, jo ziemas beigās upenes var ciest salā. Jāņogām un ērkšķogām spraudeņus gatavo septembra pirmajā dekādē.

Spraudeņus gatavo 12–15 cm garus. Jāņogu spraudeņiem nedrīkst nogriezt galotnes pumpuru, turpretim upeņu spraudeņiem tas obligāti jānogriež. Spraudeņu lejasdaļu nogriež 2–3 mm zem pumpura, griežot pēc iespējas slīpāku griezumu. Sagatavotos spraudeņus var tūlīt spraust dobē (salam iestājoties apberot ar 15–18 cm kūdras slāni) vai arī rūpīgi pierakt ziemošanas vietā. Spraudeņus var glabāt vēsā (0 līdz +20 C) pagrabā pieraktus kūdrā vai pieraktus uz lauka. Iestājoties salam, pierakumu nosedz ar 15–18 cm biezu kūdras kārtu. Ja augsne ir viegla un dziļi sastrādāta, spraudeņus stāda stāvus, turpretī smagākā, mitrākā un seklāk iemēslotā augsnē stāda slīpi, bet vienmēr tā, lai virs zemes būtu tikai augšējais pumpurs. Spēcīgus ogulāju stādus var iegūt divos gados.

Pavairošana potējot joprojām ir viena no populārākajām augu pavairošana metodēm. Potējot tiek savienoti divi organismi, ar mērķi, lai tie saaugtu un veidotu jaunu augu. Potējumam izšķir divas daļas – potcelmu un potzaru. Potcelmam izvēlas tādas augu šķirnes, kurām ir raksturīgas labas apsakņošanās spējas, savukārt par potzaru izvēlas to šķirni, kuru vēlas pavairot. Potzaru un potcelmu ir jāsavieno tā, lai to kambija šūnu slāņi atrastos maksimāli tuvu viens otram. Viens no svarīgākajiem faktoriem veiksmīgai potējumu saaugšanai ir saderīgu potējumu partneru izvēle, jo nesaderīgi augi parasti nesaaug, bet, ja tomēr saaug, tad tie visbiežāk aiziet bojā no lūzumiem tieši potējumu vietās. Lielākoties pastāv uzskats, ka jāizvēlas maksimāli radniecīgāki potējumu partneri, tādējādi var novērst augu nesaderību. Tomēr, praksē ne vienmēr tā tas ir, nereti vienas dzimtas augi ir saderīgāki nekā vienas ģints augi.

Pavairojot ar noliekteņiem, augus parasti izvēlas tad, ja citas veģetatīvās pavairošanas metodes ir izrādījušās neefektīvas. Veidojot noliekšņus, augs, kurš līdz apsakņošanās brīdim paliek savienots ar mātesaugu neaiziet bojā, un pat, ja neapsakņosies, tas paliks dzīvs. Šai metodē jaunais augs paliek savienots ar mātes augu līdz pat brīdim, kad tam pašam ir izveidojusies sava sakņu sistēma. Pavairojot ar noliekteņiem, no viena mātes auga var iegūt tikai dažus jaunos augus. Svarīgākais šai metodē ir augu pārkoksnēšanās pakāpe, tas ir, auga dzinuma attīstība. Lai stimulētu apsakņošanos, bieži veic stumbra ievainošanu tai vietā, kur vajadzētu veidoties adventīvajām saknēm. Ar noliekteņiem pavairo, piemēram, upenes, lazdas, ceriņus u.c.

Augu pavairošana, dalot mātes augu vairākās daļās, ir pielietojama tikai atsevišķu sugu augiem. Šādi var pavairot, galvenokārt, daudzgadīgos lakstaugus, kuri veido cerus. Lai veiksmīgi ieaugtos jaunie augi, mātes augs ir jādala piemērotā laikā. Augu ceru dalīšanu parasti veic to miera periodā. Augus, kuri zied pavasarī dala rudens sākumā, bet tos, kuri zied vasarā, dala agrā pavasarī. No mātes auga var atdalīt vienu jauno dzinumu ar tā sakņu sistēmu, vai arī var atstāt kopā vairākus jaunos dzinumus, tādējādi jaunais augs būs lielāks. Atdalīšanu parasti veic izmantojot nazi, katru otro vai trešo gadu. Ja mātes auga cers ir vecs, tad jauno augu iegūšanai parasti izmanto malu dzinumus, kas ir jaunāki. Šādi var pavairot, piemēram, hostas.

Mikropavairošana jeb pavairošana ar meristēmām ir viena no jaunākajām augu pavairošanas metodēm, kurā, izmantojot tikai nelielu augaudu daļu, sterilos laboratorijas apstākļos (in vitro) un piemērotā barotnē atjaunojas viss auga organisms. Pavairošanai var izmantot dzinuma galotnes daļu, sakņu galotnes daļu, kallusa audus, lapas fragmentu, sēklas embrijus, putekšņus un pat atsevišķas šūnas. Visbiežāk izmanto dzinuma galotnes daļu. Šo metodi parasti izvēlas, lai salīdzinoši īsā laikā iegūtu lielu daudzumu jauno augu. Tomēr, šai metodei ir arī savi mīnusi, augs pavairošanas brīdī tiek audzēts vīrusbrīvā vidē, tāpēc pēc auga paaugšanās, tas pakāpeniski būs jāpieradina pie āra apstākļiem. Pirmajos gados augam ir augsts slimību risks, līdz brīdim, kad tas "norūdās". Jauniegūtie augi ir veseli, patogēnu brīvi. Ar mikropavairošanu bieži izvēlas pavairot augus, kurus citādi ir sarežģīti pavairot, piemēram, orhidejas.

Sugām, kam mūsu klimatā labi nogatavojas sēklas, pavairošana tiek veikta ar to palīdzību – ozolītes, pulkstenītes, kāpnītes, obrētas, ēdelveisi, doronikas, magones, retēji un daudzas citas. Ir daudz augu, kuru pavairošanai ar sēklām vajadzīgs aukstuma periods (stratifikācija): 1 – 2 mēneši mīnus 2 (vai ap 0 grādu) temperatūrā novieto kastītes ar iesētajām ziemcietēm (astilbjveides, zāļlilijas, genciānas, silpurenes, eiforbijas, pēdlapes, kurpītes, saulkrēsliņi, sudrabsveces, ziemziedes, peoniju sugas, no zāļveida ziemcietēm dažādās stepju līgas – bārdainā, lielā, matveida). Līdz ar to, izvēloties augu pavairošanu ar sēklām, lielākus augus iegūsim pēc daudz ilgāka laika, nekā tos pavairojot ar dalīšanu un spraušanu. Tāpat šo augu šķirnes un hibrīdos augus pavairo tikai ar ceru dalīšanu vai ar dažādu spraudeņu palīdzību.

Tāpat ir augi, kuru pavairošana ar sēklām attaisnojas tad, ja nodarbojas ar jaunu šķirņu veidošanu – hostas, flokši skarainie, dienziedes, peoniju šķirnes – tad īpaši jāpievērš uzmanība tām peoniju šķirnēm, kas labi ierieš sēklas. Peonijām pēc noziedēšanas ļauj nobriest un augustā rok laukā, ceru apžāvē, tad tas vairs nav tik trausls un vieglāk sadalīt. Savukārt hostas un dienziedes var dalīt visas augu augšanas sezonas garumā, tikai jāparūpējas par laistīšanu.