Kā audzēt lauru koku?  (4)

Galvenokārt telpās audzē dižo lauru (Laurus nobilis). Tas ir daudzgadīgs, mūžzaļš koks vai krūms ar cietām, tumšzaļām, aromātiskām lapām (vienīgi šīs sugas lauru lapas izmanto kā garšvielu). Parasti tas aug kā krūms, koka forma ir jāveido, augu regulāri apgriežot. Telpās dižais laurs var izaugt 2 - 3 m augsts, bet savā dzimtenē Mazāzijā, arī Vidusjūras apgabalos tas sasniedz 10 metru garumu.

Dižais laurs zied ar nelieliem, dzeltenīgi zaļganiem ziediņiem, kas attīstās lapu žāklēs. Pēc noziedēšanas veidojas aptuveni 1 cm lielas ogas. Telpās dižais laurs zied tikai tad, ja to neapgriež, bet parasti šos augus griež un cērp bieži, tāpēc ziedpumpuri nepaspēj ieriesties. Taču dižā laura skaistums nav ziedos, bet gan lapās, interesanti veidotajās ģeometriskajās lapotnes formās.

Augam piemērotas telpas ar labu apgaismojumu. Istabā, kurā neiespīd saules gaisma, laurs stīdzē, lapām zūd aromāts, tomēr arī ilgstoši karsēties saulē tam nepatīk. Vislabāk jūtas mēreni siltās telpās, ziemas mēnešos var novietot arī vēsā vietā, kur gaisa temperatūra ir ap +5 °C, bet noteikti jānodrošina pietiekams apgaismojums. Vasaras mēnešos dižo lauru var turēt dārzā, bet pakāpeniski pieradinot pie tieša saules apgaismojuma. Labāk iznest ārā, kad apmācies laiks, jo saulainā dienā var apdegt lapas. Ļoti siltā, karstā laikā tās miglo ar mīkstu ūdeni. Rudenī pirms salnām dižo lauru pārvieto telpās. Var mēģināt pamazām rūdīt, pieradinot pie 0 °C temperatūras.

Dižā laura saknes necieš slapjumu. Savvaļā lauri aug nokalnēs, kur ūdens kārtīgi samitrina augsni, bet arī ļoti ātri notek, tā pasargājot sakņu kamolu no lieka, stāvoša ūdens. Audzējot podā, jāseko, lai augsne vienmēr būtu viegli mitra, jo arī iekaltēšanu saknes nepiedod. Laista ar mīkstu ūdeni, tam jābūt pāris grādu siltākam nekā istabas temperatūra.

Savvaļā lauri aug neitrālās, pat nedaudz sārmainās augsnēs, bet telpās tos stāda un audzē pasmagā, barības vielām bagātā substrātā ar skābu (pH 5,4 - 6,4) reakciju. Dižais laurs necieš sāļas augsnes.

Tā kā dižajam lauram ir trauslas, viegli lūstošas saknes, to pārstāda reti - tikai tad, ja tas nepieciešams, bet pieaugušiem lauriem ik gadu podā atjauno augsnes virskārtu. Augu pārstāda, neizjaucot sakņu kamolu, to pārveļ nedaudz lielākā podā, apkārt apberot jaunu, svaigu zemi.

Pavairo ar viengadīgiem, nobriedušiem, aptuveni 8 - 10 cm gariem, lapainiem galotņu spraudeņiem. Tos sprauž bagātinātas kūdras un perlīta (1 : 1) maisījumā, novieto istabas temperatūrā +18...+20 °C, gaismā un apsedz ar bezkrāsainu polietilēna plēvi. Iesakņojas mēneša laikā. Ieteicams spraust lielāka izmēra podos, lai jaunie augi vismaz gadu pēc iesakņošanās nav jāpārstāda, tādējādi saudzējot trauslās saknes un netraucējot tiem vienmērīgi un ātri uzsākt augšanu. Vislabāk spraudeņi apsakņojas martā, aprīlī un augustā, septembrī, taču var spraust arī citā laikā.

Dižo lauru var pavairot, arī atdalot lapainus sakņu dzinumus. Parasti podā stāda vienu augu, bet, ja ļoti ātri vēlas iegūt kuplu krūmu, var stādīt vairākus (augu skaits atkarīgs no poda lieluma). Interesanti izskatās laurkoki ar sapītu stumbru - tādu veido, iestādot un sapinot divus trīs augus vai vairāk.

Dižais laurs pieder pie ātraudzīgiem telpaugiem, no tā iespējams izveidot dažādas formas augus. Sevišķi dekoratīvi ir kociņi ar bumbveida vainagu.

Mēslo bagātīgi, izmantojot gan minerālmēslus, gan organisko mēslojumu, to dara katru nedēļu. Ja telpā ir ļoti zema temperatūra (piemēram, ziemas mēnešos), nemēslo.

Telpaugs ir izturīgs pret kaitēkļiem, tomēr šad tad to mēdz aplaimot bruņutis. Ja tās laikus nepamana, kaitēkļu lipīgie izdalījumi var radīt labvēlīgu vidi kvēpsarmas attīstībai. Tā apņem lapu melnu kvēpu veidā, traucējot tai normāli elpot. Retumis, parasti tad, ja augi ilgstoši vārdzināti nepiemērotos augšanas apstākļos, uzrodas baltspārnes (baltblusiņas). Taču lielāko ļaunumu dižajam lauru kokam nodara pārlieku centīga laistīšana - par to liecina nobrūnējušas lapu malas. Lapu galu un malu brūnēšanu izraisa arī augu iekaltēšana. Uzziņa

Lauri ir vieni no telpās vissenāk audzētajiem augiem. Jau vairāk nekā pirms 2000 gadiem Romas augstmaņu pilīs tos stādīja un audzēja podos.

Latviešu valodā laurus visbiežāk dēvē par laurkokiem, kas pārņemts no vācu valodas. Dižā laura smaržīgās lapas palīdz uzturēt telpā svaigu gaisu, likvidē kaitīgos piesārņojumus (ne velti arī Latvijā celtajās pilīs tūlīt pēc citrusaugiem nākamie parādījās lauri).

Dižajam lauram ir bezgala daudz ārstniecisku īpašību, lauru eļļa ir daudzu medikamentu sastāvā. Tos izmanto cukura diabēta, ādas slimību, gremošanas traucējumu, reimatisma, artrītu, pat audzēju ārstēšanā.