Akita-inu - suns no sirdi plosošās filmas par Hačiko
Foto: Shutterstock

Lāču mednieks no Japānas

Akitu pirmsākumi meklējami tālā pagātnē, Japānā. Taču mūsdienās šķirne sadalījusies divos apakštipos: Amerikas akita un Japānas akita-inu. Amerikas Kenelklubs abus tipus uzskata par vienas šķirnes variācijām un reģistrē kā akitu, Bet Lielbritānijas Kenelklubs, Starptautiskā Kinoloģiskā federācija un Japānas Kenelklubs abus apakštipus uzskata par atsevišķām šķirnēm.

Akitas šķirnes veidošanās ir cieši saistīta ar Odates pilsētu un apkārtējo lauku apvidu Akitas prefektūrā, kas atrodas Honsju salas ziemeļos. Šajā nomaļajā, kalnainajā apgabalā ir ļoti bargas ziemas. Akitas reģionā dzīvoja daudzi tikai tur izplatīti suņi, kuri bija līdzīgi mūsdienu akitai. Tos sauca par matagi-inu. Tie bija Japānā cēlušies seni špicu suņi ar biezu kažoku, spēcīgu miesasbūvi, saslietām ausīm un gredzenā sagrieztām astēm. Akita-inu priekštečus izmantoja lielu zvēru – lāču, mežacūku un briežu – medībās. Tos apmācīja izsekot, noķert un noturēt medījumu, līdz piesteidzās mednieks. Tie tika augstu vērtēti arī kā sargsuņi, jo matagi-inu bija uzticīgi, mīlēja mājiniekus un pašaizliedzīgi viņus aizstāvēja. Šie suņi Akitas prefektūrā bija ļoti izplatīti, un tos turēja gan augstmaņi, gan zemnieki.

Agrākos laikos akitas piedalījās suņu cīņās, un bagātnieku ģimenes tos audzēja tieši šim nolūkam. Līdz 1870. gadam Odates apkaime bija slavena ar cīņas suņu audzēšanu; uzskatīja, ka suņu cīņas iedvesmo samuraju cīņas garu. Šīs senās nodarbes dēļ akitām daudzās Rietumu zemēs ir ne visai laba reputācija, tomēr mūsdienu akitas ir jauki suņi, kam vairs nav nekādas saistības ar pagātnes grēkiem.

Amerikā ievestie akitas daudzu gadu gaitā sākuši vizuāli atšķirties no saviem japāņu radiniekiem. Amerikas akita ir lielāks un smagnējāks, savukārt Japānas akita-inu izskatās daudz austrumnieciskāks, jo ir smalkāks, mazāks un vairāk līdzinās lapsai.

Akitas šķirne lielu publicitāti ieguva 1932. gadā, kad kādā avīžrakstā bija stāstīts par ļoti uzticīgu akitu vārdā Hačiko. Šis suns bija dzimis Odatē 1923. gadā un piederējis Tokijas Universitātes profesoram Eisaburo Ueno. Viņš bija atvedis Hačiko uz Tokiju jau kucēna vecumā; katru dienu suns gāja uz dzelzceļa staciju sagaidīt savu saimnieku. Kādu dienu 1925. gadā Ueno darbā piemeklēja nāvējošs insults. Hačiko katru dienu turpināja vienā un tajā pašā laikā iet uz staciju un gaidīt saimnieku. Sunim tika atrastas jaunas mājas, bet viņš no tām aizmuka un atkal gaidīja stacijā. Hačiko turpināja to darīt vēl desmit gadus, skumstot par mirušo saimnieku un kļūstot par nācijas varoni. Stacijā 1934. gadā atklāja pieminekli Hačiko, bet nākamajā gadā suns nomira. Uzzinot par to, cilvēki no visas valsts ieradās nolikt ziedus pie šī pieminekļa. 2009. gadā pēc šī notikuma motīviem tika uzņemta filma "Hačiko: suņa stāsts" (2009).

Gan Amerikas akita, gan Japānas akita-inu ir pašaizliedzīgi un uzticīgi suņi. Tie parasti draudzīgi izturas pret bērniem, jo agrākos laikos tos pat izmantoja, lai pieskatītu bērnus, un uzskatīja, ka tie bērnam nes laimi.

Informācija no Temzinas Pikerelas grāmatas "Suņa gars. Ilustrēta vēsture", ko šogad laidis klajā apgāds "Zvaigzne ABC".

Source

MansDraugs.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form