Ja ēģiptiešu ģimeni piemeklēja nelaime – kaķis aizgāja bojā, tad par to sēroja tāpat kā par cilvēku – visa ģimene nodzina uzacis, kaisīja pelnus uz galvas un sēroja. Kaķiem bija iekārtotas speciālas kapenes, kur tos apbedīja ar atbilstošu godu un krāšņumu, iepriekš līķus balzamējot un ievietojot speciālos sarkofāgos.

Ēģiptē atrasts ap 300 000 kaķu mūmiju, kuras datētas ar 5. gadu tūkstoti p. m. ē. Par kaķa nogalināšanu tika piespriesti bargi sodi, dažreiz pat nāvessods. Ar 2300. g. p. m. ē. datētas pirmās rakstu zīmes, kas apzīmē vārdus “runcis”, ko lasa kā “mint”, un “kaķene”, ko lasa kā “miu”.

Speciālisti joprojām nav vienojušies par to, kādus kaķus audzēja Ēģiptē, tomēr visdrīzāk, ka tie bija Ziemeļāfrikas stepju kaķi vai to hibrīdi, par ko liecina Memfisā, troņprinča Tutmosa kapenēs, atrastie zīmējumi, kuros attēlots kaķis ar garu vilnu un lielām ausīm.

No Ēģiptes kaķus Eiropā ieveda romieši, kuri atgriezās no karagājieniem ne tikai ar mantisko laupījumu, bet arī ar dzīvo, tai skaitā ar kaķiem. Daļa speciālistu uzskata, ka Eiropā kaķi nokļuvuši no austrumiem caur Balkāniem. Protams, kaķu izplatībā liela nozīme bija tautu kontaktiem tirdzniecības jomā, bet kaķa kā mājdzīvnieka lietderība veicināja to popularitāti.

Ap m. ē. 500. gadu kaķi bija pilnīgi domesticēti, par ko liecina to attēlojums uz vāzēm un monētām. Vienīgi Senās Grieķijas kultūras pieminekļos ir ļoti maz kaķu attēlu, kas liecina par to nenozīmīgo skaitu un izplatību šajā reģionā.

M. ē. 10. gs. kaķi bija izplatīti visā pasaulē, izņemot mūžīgā sasaluma apgabalus, kur šiem dzīvniekiem nav atbilstošu dzīves apstākļu, kā arī to nebija nomadu tautām, kuru klejojošais dzīvesveids nebija kaķiem pieņemams.

Līdz ar kristietības izplatīšanos attieksme pret kaķiem mainījās: no vienas puses, virknē valstu tika pieņemti likumi, kas šos dzīvniekus aizsargāja, bet, no otras puses, baznīcas ietekmē kaķi tika pasludināti par sātana iemiesojumu. Vēsturiski zināms, ka viduslaikos zemais mūku izglītības līmenis un dažādu cilvēkam nesaprotamu parādību saistība ar tumšajiem spēkiem arī kaķus ierindoja sātanisko dzimumu sarakstā.

Par ļaunā gara neapšaubāmu klātbūtni uzskatīja kaķim piemītošās īpašības: spēju nedzirdami pārvietoties, labi redzēt tumsā, ņaudot atdarināt skaņas, kas līdzīgas bērna raudām. Sevišķi vajāti tika melnie un baltie kaķi; ne vienā vien pasaku grāmatā raganas tiek attēlotas ar melnu kaķi pie kājām. Kaķus tiesāja kopā ar viņu saimniekiem Svētās inkvizīcijas tiesa, kuras spriedums vienmēr bija nemainīgs – mokpilna nāve uz sārta saimniekam kopā ar savu četrkājaino mīluli.

Jāteic, ka ļaundarības bieži nepaliek nesodītas, un kaķu masveida iznīcināšana cilvēkiem “atspēlējās” visbriesmīgākajā veidā – nesastopot savus ienaidniekus, strauji savairojās grauzēji, kuri viduslaiku pilsētu šaurībā un netīrībā radīja plašu infekcijas slimību izplatību, no kurām visbriesmīgākais bija mēris. Izmira veselas pilsētas un apgabali; tā daba atriebās cilvēkiem par kaķu masveida iznīcināšanu.

Lai gan gadsimtu gaitā bija drūmi laika periodi, tomēr kaķi izdzīvoja un turpināja iekarot visu tautu cilvēku sirdis. Pamazām daudzu tautu ticējumos veidojās uzskats, ka kaķis mājās ir laimes nesējs, un arī šodien par īpašiem veiksmes nesējiem uzskata sarkani melnus, rudus, kā arī baltus un melnus kaķus.

Daudz pasaulslavenu cilvēku ir turējuši un mīlējuši kaķus, viņu vidū rakstnieks Bernards Šovs, kura mīļākais dzīvnieks ir bijis kaķis un kuram pieder izteiciens par to, ka par cilvēka kultūras līmeni var spriest pēc tā, cik dziļi viņš spēj izprast kaķi. Nelaimīgā Francijas karaliene Marija Antuanete savā slavenajā Trianonā turējusi pārdesmit kaķus, bet dzelžainā rakstura īpašnieks kardināls Rišeljē turējis kaķus un rītos ar tiem rotaļājies. Kaķi bijuši iemīļoti dzīvnieki gan Krievijas ķeizarienes Katrīnas II, gan Anglijas karalienes Viktorijas galmā.

Arī šodien kaķi ir vispopulārākie mājdzīvnieki pasaulē. Pēc statistikas datiem, Vācijā ir viens kaķis uz katru iedzīvotāju, bet Francijā pat divi kaķi uz katru iedzīvotāju. Kaķu selekcijā vadošā loma pasaulē ir divām valstīm – ASV un Lielbritānijai, kuras tiek uzskatītas par kaķu zinātnes – felinoloģijas – rašanās vietu.

Felinoloģijas pamatlicēji bijuši briti, taču mūsdienās arvien nozīmīgāku vietu ieņem ASV, kur radīti vislabvēlīgākie apstākļi felinoloģijas attīstībai. Tā kā felinoloģijas terminoloģija galvenokārt saistīta ar angļu valodu, daudzi apzīmējumi pat netiek tulkoti un dažādās valodās tiek lietoti nepastarpināti.

Raksta tapšanā izmantota Vijas Klučnieces grāmata “Kaķi”.