Ikvienam zināms, ka jaukie dzīvnieciņi sliņķi savu vārdu ieguvuši tieši šī netikuma dēļ, bet Helsinku universitātes biologi vēlējušies noskaidrot, cik ļoti slinki ir sliņķi.

Izrādās, ka sliņķi ir tik ļoti mazkustīgi, ka uz viņu ķermeņiem pat aug aļģes un sēnes, un tieši to sastāvs molekulārā līmenī arī bija ieinteresējis somu zinātniekus.

Pieauguši sliņķi guļ vidēji 15 līdz 20 stundas diennaktī un pārvietojas ar ātrumu divi metri minūtē (teorētiski plēsoņas uzbrukuma laikā tie var saņemties un veikt četrus metrus minūtē).

Trīspirkstu sliņķiem pat ir papildus kakla skriemelis, kas ļauj galvu pagriezt par 270 grādiem, bet visas šī bioloģiskās īpatnības sliņķiem ir vienīgi tam, lai varētu pēc iespējas maksimāli taupīt enerģiju.

Līdz ar to nav brīnums, ka no mazkustīgā dzīvesveida sliņķu vilna pārklājas ar aļģēm, turklāt, kā noskaidrojuši biologi, tās ir Trichophilus welckeri aļģes, kas nekur citur nemaz nav sastopamas.

Tomēr sliņķi šīs aļģes necenšas nomazgāt vai nokasīt, bet gan izmanto diviem nolūkiem: pirmkārt, tā ir laba zaļa kamuflāža, lai slēptos no naidniekiem, un, otrkārt, ar šīm aļģēm viņi baro savus mazuļus.

Sliņķi ir tik lēni un viņu vilna pietiekami bieza, lai mājvietu tajā rastu ne tikai aļģes, bet arī tauriņi, vaboles un prusaki, kas pirmajās mūža nedēļās noder kā pārtikas avots mazajiem sliņķīšiem.