Suns – pavadonis. Kā melnais Pīķis un citi mīluļi top par cilvēku palīgiem
Foto: Privātais arhīvs

Elīna Kursīte ar Pīķi satikās 2014. gada septembrī, kad viņš vēl bija pavisam mazs kucēns.Pie viņas suns dzīvoja aptuveni gadu. "Pīķis no sākuma tika saukts par Peku, kas somu valodā nozīmē "melnais akmens"," atceras Elīna. Taču, paskatoties uz mīluli un redzot viņa tumšo kažoka krāsu, bija skaidrs – viņš būs Pīķis.

Vai līdz tam bija kaut kas zināms par suņiem-pavadoņiem? Elīna atbild – neko nav zinājusi, turklāt nav bijusi arī saskarsme ar tādiem suņiem. "Taču tagad mums ir skaidrs – pēc kāda laika noteikti atkal iesaistīsimies un būsim audžuvecāki kādam citam sunim," pārliecināta ir Pīķa audžumamma. Turklāt biedrība esot ļoti labi un bagātīgi izskaidrojusi to, kādi būs suņa pienākumi un kā viņš pa šo gadu jāaudzina.

Jautāta, vai nav bijis grūti pēc gada no mīluļa šķirties, Elīna stāsta: "Protams, sunim pieķērāmies, taču jau pirms tam bijām emocionāli sagatavojušies, ka suns būs jāatdod. Dažreiz cilvēki brīnās, kā tas iespējams, bet nevar taču dzīvi tikai ņemt un dzīvot savtīgi. Jāmāk arī dot." Turklāt Pīķi viņa satikusi arī pēc nodošanas biedrībā. Vai suns ir priecīgs, satiekot savus pirmos saimniekus? "Protams, priecājas un lēkā, tomēr ir priecīgs arī nonākt atpakaļ pie biedrības," raksturo Elīna.
Skaidrojot, vai suņa audzināšanā bijuši noteikumi, kas jāievēro, Pīķa audžumamma smaida – centās ārkārtīgi neizlutināt. Gada laikā, ko Pīķis pavadīja audžuģimenē, suns netika īpaši apmācīts, jo treniņi un apmācības notiek pēc tam, kad ģimene suni nodod biedrībai.

Kad jautāju Elīnai, kā viņa iedrošinātu vai pārliecinātu kādu cilvēku, kurš, iespējams, būtu gatavs uz laiku savā ģimenē uzņemt četrkājaino draugu, viņa izsakās pārliecinoši: "Cilvēkiem, kuri grib darīt labu, īpaša pārliecināšana nav nepieciešama. Šādu pieredzi noteikti iesaku visiem."

Comment Form