Rīgas zoodārza veterinārārste: pirmais solis tīģera krātiņā vienmēr ir nervus kutinošs
Foto: Delfi kolāža

Inga Birne jau astoņus gadus ir Rīgas zooloģiskā dārza veterinārārste. Tīģeru, savvaļas zirgu un citu bīstamu dzīvnieku ārstēšana ir viņas ikdiena. Neskatoties uz to, Inga joprojām atzīst, ka pirmais solis tīģera krātiņā vienmēr ir, bija un būs nervus kutinošs.

Inga, gluži tāpat kā liela daļa Latvijas veterinārārstu, ir mācījusies Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē. Viņa uzsver, ka pašlaik tā ir vienīgā augstskola Latvijā, kur šo profesiju var apgūt. Taču viņas bērnības sapnis neesot bijis kļūt pat veterinārārsti: "Tāda bērnības sapņa, kāds bija daudziem maniem kursabiedriem – kad izaugšu, ārstēšu dzīvniekus – man nebija. Pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz Draudzīgā Aicinājuma Cēsu valsts ģimnāziju – klasē ar dabaszinību un matemātikas novirzienu. Tad nu bija skaidrs, ka arī augstskolas izvēle būs saistīta vairāk ar padziļinātu bioloģijas, ķīmijas u. tml. mācību priekšmetu apguvi." Taču pēc vidusskolas Ingai ar lēmuma pieņemšanu neveicās tik viegli, kā gribētos. Viņa pati šo dzīves posmu atklāti sauc par šaubu periodu: "Līdz galam nebiju pārliecināta, ko gribu, tāpēc iestājos četrās dažādās augstskolās." Inga tolaik bija izvēlējusies pavisam atšķirīgas studiju programmas – bioloģiju, veterinārmedicīnu, ekonomiku un sabiedriskās attiecības. Apzinoties, ka nevar vienlaikus apgūt visas izvēlētās mācību programmas, Ingai bija jāizvēlas viena. Sieviete atzīst, ka visgrūtāk esot bijis izvēlēties starp studiju uzsākšanu bioloģijas nozarē vai veterinārmedicīnā. Pēc ilgām pārdomām viņa tomēr nolēma par labu medicīnai: "Man iestāstīja, ka pēc biologiem man būs jākļūst par skolotāju, un no tā es nobijos. Joprojām atceros, kā mamma man teica: "Tu tāda maziņa iziesi klases priekšā, nu kurš tevi klausīs." Tagad man jāiziet zoodārza dzīvnieku priekšā – un viņiem jāklausa mani."

Veterinārmedicīna jāapgūst sešus gadus. Inga atzīst, ka visgrūtākais šo sešu gadu laikā esot bijis rast līdzsvaru starp aktīvo mācību procesu un ārpus studiju aktivitātēm. Paralēli studijām jaunā veterinārārste katru piektdienas pēcpusdienu un sestdienās strādāja klīnikā kā brīvprātīgā. Tāpat viņa aktīvi līdzdarbojās LLU studentu pašpārvaldē. Kaut visu esot bijis grūti apvienot, Inga uz to raugās pozitīvi: "Man liekas, ja tu esi īstajā vietā un īstajā laikā, tad lielu grūtību nemaz nav."

Inga stāsta – laikā, kad viņa studējusi veterinārmedicīnu, lekciju par eksotiskajiem dzīvniekiem neesot bijis daudz, tāpēc interese tieši par šiem dzīvniekiem viņai parādījusies tikai pirmajā darbavietā, kuru ieguva uzreiz pēc absolvēšanas. "Jau augstskolu beidzot, diennakts veterinārajā klīnikā sāku strādāt ar eksotiskajiem dzīvniekiem un nebaidījos ārstēt, piemēram, žurku," stāsta Inga.

Kaut viņa ik dienu strādā ar eksotiskajiem dzīvniekiem, veterinārārste atzīst, ka šīs profesijas specifiku ir apguvusi tikai pašmācības ceļā. "Es sevi varu saukt par veterinārārstu, kas padziļināti apgūst eksotisko dzīvnieku labturību, slimības utt. Tas nozīmē, ka apmeklēju speciālus seminārus ārpus Latvijas un studēju attiecīgu literatūru." Jo vairāk sieviete lasījusi, mācījusies un vākusi informāciju par eksotiskajiem dzīvniekiem, jo interesantāki viņai tie šķituši: "Un tad es sapratu, ka man nepatīk kaķi, bet tā vietā priekšroku dodu šinšillai vai bruņurupucim."

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka