Sākot ar 2002. gadu, no Latvijas uz Nīderlandi tika aizsūtīti vairāki Latvijas upēs noķerti ūdri. Kā žurnālistus tolaik informēja Oto Žvagiņš, kurš 2002. gadā bija Valsts mežu dienesta (VMD) ģenerāldirektors, tas tika darīts, lai atjaunotu izzudušo ūdru populāciju Nīderlandē, kur to zaudēja straujās industrializācijas dēļ. Lielākā daļa ūdru šajā valstī gāja bojā uz autoceļiem. Toreiz kopš pēdējā ūdra bojāejas valsts darīja ļoti daudz, lai izveidotu šiem dzīvniekiem piemērotus un drošus dzīves apstākļus. Piemēram, kā vēsta laikraksts "Latvijas Avīze", tika ierīkotas speciālas pārejas un nožogojumi zem tiltiem, lai dzīvniekiem nevajadzētu šķērsot ceļus.

Ūdri tika sagūstīti Kujas un Tirzas upē, kā arī Aiviekstes upes baseinā. Taču uz Nīderlandi netika sūtīts kurš katrs ūdrs, turp nonāca tikai jauni (ne vecāki par 24 mēnešiem) un spēcīgi dzīvnieki, kas labāk pielāgojas jauniem dzīves apstākļiem. Katrs noķertais ūdrs tika apskatīts, kā arī novērtēta viņa atbilstība atjaunošanas projekta prasībām.

Lēmums par populācijas atjaunošanu mākslīgi, ūdrus ievedot, Nīderlandē tika pieņemts 1997. gadā. Pirmie 15 ūdri Nīderlandes savvaļā tika izlaisti 2002. gadā. Seši no tiem bija atceļojuši no Latvijas. Pirmā no Latvijas uz Nīderlandi 2002. gadā devās ūdru meitene Kuja, kurai vārds dots par godu upei, kurā tā tika noķerta. Pēc Kujas arī pārējiem noķertajiem ūdriem tika doti vārdi par godu upei, kurā tie mitinājušies. Taču, ja vairāki Nīderlandei derīgi ūdri tika noķerti vienā un tai pašā upē, VMD projektā iesaistītajiem nācās izdomāt dzīvniekam jaunu vārdu. Piemēram, 2004. gadā Kujas upē tika noķerts jau otrs ūdrs, taču, tā kā šīs upes vārdā jau tika nosaukta 2002. gadā Nīderlandē nogādātā ūdru meitene, tad Nīderlandes kolēģi nāca klajā ar jaunu ideju. Tā kā ūdrēns speciālistu rokās nonāca pie tilta pār Kujas upi, viņa vārdu nolēma saistīt ar tiltu. Nīderlandiešiem vārds "tilts" bija ļoti iepaticies, līdz ar to otro pretendentu ceļojumam uz Nīderlandi nosauca par Tiltu.

Kuja Nīderlandē kļuva ļoti populāra. Pētnieki un arī sabiedrība uzmanīgi sekoja ūdru gaitām un darīja visu, lai nodrošinātu Kujai drošu un patīkamu dzīvi. Piemēram, vietā, kur viņa mēdza šķērsot autoceļu, tika izlikta speciāli izveidota brīdinājuma zīme, kas autovadītājiem lika uzmanīties.

Arī pēcāk tika turpināts uz Nīderlandi sūtīt Latvijas spēcīgos ūdrus. Tā 2004. gada vasarā uz Nīderlandi tika nosūtīti četri ūdri – Lībe, Trīne, Tilts un Līga. Visu notverto dzīvnieku ķermenī tika ierīkoti speciāli raidītāji, ar kuru palīdzību pētnieki sekoja dzīvnieku gaitām un varēja noteikt viņu atrašanās vietu. Diemžēl pirmajam no Latvijas aizvestajam ūdram šis raidītājs ir pārstājis darboties un dzīvnieka atrašanās vieta novērotājiem šobrīd nav zināma.

Jaunajā mītnes zemē ūdriem bija sagatavota speciāla aptuveni 10 000 hektāru liela teritorija ar mozaīkveida ainavu, kur nenotiek lauksaimnieciskā darbība, nav apdzīvotu vietu, bet ir daudz krūmāju, daudz ūdeņu, kā arī ļoti gara krasta līnija, kas ūdram tik nepieciešama.

Taču 2005. gadā ūdru sūtīšana uz Nīderlandi tika pārtraukta. "Nīderlandes Zemkopības ministrija pieņēma lēmumu, ka turpmāk savvaļas populāciju papildinās ar nebrīvē dzimušajiem ūdriem, jo savvaļas dzīvnieku ķeršana un transportēšana uz citu valsti pēc Eiropas Savienības likumdošanas ir pretlikumīga," portālam "Mans Draugs" pavēstīja šajā projektā iesaistītā persona un tā laika VMD Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš. 2005. gadā Ozoliņš gan aģentūrai "Leta" neizslēdza iespēju, ka nākotnē Nīderlande varētu atkal atgriezties pie savvaļas dzīvnieku ķeršanas, jo nebrīvē dzimušie tomēr nav tik piemēroti un gatavi dzīvei savvaļas apstākļos, taču tā nenotika.

Latvijā mīt viena no Eiropas spēcīgākajām un veselīgākajām ūdru populācijām. Pētnieki norāda, ka mūsu valstī ūdru vidējais dzīves ilgums ir trīs gadi, bet to atjaunošanās ir samērā strauja un šāda dzīvnieku pārvietošana nekādas sekas vietējai populācijai neradīs. Pēc VMD speciālistu un ūdru ekspertu aprēķiniem, Latvijā dzīvo ne mazāk kā 4000 ūdru. "Latvijā ūdru populācija ir vides ietilpības robežās savā maksimumā. Taču nedaudz bažas rodas par to, kas notiks tad, kad samazināsies varžu resursi, kas ir ūdru otrs būtiskākais barības resurss uzreiz pēc zivīm," piebilst Ozoliņš.

Šobrīd ūdru populācija Nīderlandē turpina augt. 2016. gada ziemā Nīderlandes ūdru populācija bija aptuveni 184 ūdri, kas ir par 24 dzīvniekiem vairāk nekā 2015. gadā, vēstīts portālā "Nltimes". Ja 2002. gadā visi Nīderlandē sastopamie ūdri bija ievesti no citām valstīm, ne tikai no Latvijas, bet arī Centrāleiropas un Ziemeļvalstīm, tad jau 2008. gadā lielākā daļa ūdru bija vairojušies paši un tikai pieci no 50 ūdriem tika ievesti no ārvalstīm, rāda pētījuma dati. Taču, neskatoties uz valsts pūliņiem nodrošināt šiem dzīvniekiem pēc iespējas drošākus dzīves apstākļus, vēl aizvien daudz ūdru iet bojā uz autoceļiem. 2015. gadā uz ceļiem tika nobraukti 49 ūdri.

Ozoliņš portālam "Mans Draugs" pavēstīja, ka vairs neseko līdzi ūdru gaitām Nīderlandē, taču apstiprināja, ka šobrīd ūdru populācija Nīderlandē ir atjaunojusies, kas noteikti ir noticis, pateicoties arī Latvijas ieguldītajam darbam. "Viņi turpina pavairot populāciju ar nebrīvē izaudzētiem ūdriem, tie arī paši vairojas, taču mirstība vēl aizvien ir liela," viņš skaidro. "Gan jau kādi pēcnācēji ir saglabājušies arī Latvijas ūdriem."

Source

MansDraugs.lv

Tags

Lasāmgabali Rīgas zoodārzs Zilonis Kaķis & Suns
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form