Kājas zaudējusī kaķenīte Reja atkal var staigāt, pateicoties līdzcilvēku atbalstam
Foto: Privātā arhīva foto

2018. gada oktobra beigās pēc sešu garu dienu prombūtnes Zandas kaķene Reja mājās pārradās bez abām pakaļkājām – tās bija norautas. Rejas stāstu var iedalīt divās daļās – pirmajā, kurā viņa pēc iekļūšanas malumednieku lamatās vairākus mēnešus mēģināja sadzīvot ar savām neesošajām kājiņām, un otrā – kur viņai tiek dota jauna iespēja pilnvērtīgi dzīvot.

Reja tika izglābta no dzīves uz ielas, pie Zandas viņai bija paredzētas pagaidu mājas – līdz brīdim, kad tiktu atrasts jauns saimnieks. Tolaik mince vēl bija barojoša kaķene ar diviem mazuļiem. Abi mazie kaķu bērni drīz vien veiksmīgi atrada sev jaunas mājas, taču Reja bija nedaudz mežonīga – īsta ielas kaķene, tāpēc atrast viņai jaunu saimnieku esot bijis diezgan sarežģīti. "Tai brīdī bija divi varianti – laist kaķeni dzīvot atpakaļ uz ielas vai paturēt mājās, siltumā un pabarot," atminas Zanda. Daudz nespriedelējot, lēmums tika pieņemts par labu Rejas labsajūtai, un Zanda kļuva par minces jauno saimnieci.

2018. gada vasarā Zanda pārcēlās uz dzīvi Ķemeru nacionālajā parkā. Dzīvošana pie dabas krūts īpaši patika Rejai. "Viņa ļoti izbaudīja āra kaķa dzīvi, staigājot, kur grib, kad grib un cik ilgi grib, īpaši izbaudot garas pastaigas pa mežiem, ko varēja redzēt pēc atnesto ērču daudzuma," atceras Zanda.

Kādā novembra dienā Reja, kā ierasts, izbaudīja āra kaķa dzīvi, bet vakarā neatgriezās. Pēcāk sešas dienas no kaķenes nebija ne miņas. Minces saimniece stāsta, ka Reja tik ilgi nekad nebija bijusi prom no mājām. "Klusībā spriedu, ka, visticamāk, lapsas," atceras Zanda, taču katru dienu nenogurusi turpināja saukt kaķeni mājās. Kādu dienu, kad Zanda bija kārtējo reizi devusies ārā, lai sasauktu savu mīluli, viņa pamanīja, ka melns spalvu kumšķis paslēpjas zem verandas krēsla. "Pārsteigumā vēl paguvu izsaukties: "Tu tiešām pārnāci?", līdz ieraudzīju viņas pakaļkājas, kas bija norautas pie potītēm un karājās tikai ādas lēveros," sieviete atceras. "Vēl joprojām nevaru iedomāties tās sāpes un šausmas, ko Reja šīs sešas mokoši garās dienas bija pārdzīvojusi, nemaz nerunājot par to, kādu gribasspēku no viņas prasīja sevi pārvilkt mājās uz priekškājām." Piecas minūtes pēc atrašanas Reja tika ievietota konteinerā un lidmašīnas ātrumā aizgādāta uz veterināro klīniku Rīgā. Tur veterinārārsti apstiprināja, ka kājas glābt nav iespējams, jo jau sākusies nekroze. Taču tas Zandu neapturēja turpināt meklēt iespēju, kā izglābt savu mājas mīluli.

"Pa ceļam uz klīniku, kamēr Reja man sūdzējās, cik ļoti viņai sāp un kādas mokošas dienas viņa ir pārdzīvojusi, es viņai apsolīju, ka šodien nebūs tā diena, kad viņa tiks iemidzināta, it īpaši tādēļ, ka viņa uz šīm neesošajām kājām pati pārnāca mājās," stāsta kaķa saimniece. Sev un mīlulim dotā solījuma dēļ Zanda pieņēma lēmumu Reju nevis iemidzināt, bet mēģināt glābt. "Tajā novembra dienā, kad Reja pārnāca, es nezināju neko – ne to, kā viņai palīdzēt, ne to, kurš mans lēmums ir pareizākais. Es tikai ļāvos savam iekšējam impulsam, ko pēc tam gan smejoties dēvēju par drosmes trūkumu," viņa atzīst.

Kājas zaudējusī kaķenīte Reja atkal var staigāt, pateicoties līdzcilvēku atbalstam
Foto: Privātā arhīva foto

Taču, lai palīdzētu kaķenei atgūt spēju staigāt, Zandai bija nepieciešams līdzcilvēku atbalsts. Sieviete "Facebook" publicēja Rejas stāstu un aicinājumu ar ziedojumiem palīdzēt kaķenei izārstēties. Zanda stāsta, ka ziedotāji esot bijuši ļoti atsaucīgi un ar viņu palīdzību izdevies savākt ap 3000 eiro. "Brīdī, kad publicēju savu pirmo lūgumu pēc palīdzības, sapratu, ka mums var izdoties! Tas nekas, ka tajā pašā dienā, mirkli pirms sava sauciena pēc palīdzības, es uz Reju skatījos ar šausmās saķertu galvu un domāju – ko es esmu izdarījusi un kāpēc es viņu neiemidzināju?!" atceras kaķenes saimniece. Ar saziedoto summu tika nosegti abi Rejas kāju īsināšanas operāciju rēķini, pēcoperācijas ārstēšana un uzturēšana, kā arī iebruģēts ceļš uz Rejas spēju kādreiz atkal staigāt.

Par to, kas notika ar Rejas kājām, var tikai minēt. Ārsts teica, ka tas bijis kaut kas straujš, kas nocirtis abas kājas. Savukārt Zanda uzskata, ka kaķene kļuva par upuri malumednieku izliktām lamatām meža zvēriem.

Lai dotu savam mājas mīlulim iespēju atkal staigāt, kaķenes saimniece apsvēra visdažādākos risinājumus, sākot no speciāliem ratiņiem un beidzot ar operāciju Anglijā. Kamēr Zanda meklēja veidu, kā palīdzēt Rejai, kaķenes pārvietošanās iespējas bija ierobežotas – mince ar priekškājām sevi vilka uz priekšu, tādējādi vēl vairāk traumējot jau amputētos kāju galus. Arī nokārtošanās kaķenei esot bijis īsts pārbaudījums – to darot, Reja centās stutēties uz kāju stumbeņiem, kas bija neiedomājami sāpīgi. Šo iemeslu dēļ Zanda pieņēma lēmumu kaķeni turēt dzīvnieku būrī, kur viņas pārvietošanās tiktu limitēta. "Ārā viņa tika izcelta vien no rīta un vakarā pirms vai pēc miega, ļaujoties ikdienas samīļošanās rituālam," atceras Zanda.

Paralēli tam regulāri pēc veterinārārstu norādījumiem tika kopti kāju stumbeņi. Neskatoties uz saimnieces rūpēm par Rejas amputētajām kājām, tās tik un tā ik pa laikam iekaisa, jo asās kaulu šķēpeles no iekšpuses plēsa pušu stumbeņu audus. Konsultējoties ar ārstiem, tika nolemts Reju ģērbt speciāli šūdinātā tērpā, kas polsterēts ar vati un marli, lai palīdzētu pasargāt amputētās kājas. Kaut tas būtiski samazināja kāju iekaisumu, tērps bija jāmaina katru reizi pēc kaķa nokārtošanās, jo tas palika slapjš un atkal kairināja stumbeņus.

"Viss šis laiks tika pavadīts nemitīgā riņķa dancī, mainot Rejas tērpus, mazgājot tos, žāvējot ar fēnu, ja bija jāmaina steidzami, tīrot un kopjot brūces, katru nedēļu un pat katru otro vai trešo dienu atrādoties veterinārārstam, paralēli ar mīļošanās procedūrām kaut minimāli nodrošinot Rejai labsajūtu," atminas Zanda. "Tas bija vājprātīgs vāveres ritenis, kas ļoti atņēma spēkus."

Pēc vairākiem spēkus izsmeļošiem mēnešiem un neskaitāmām atbildēm, ka Latvijā dzīvniekiem protēzes neviens neliek, Zanda ar draudzenes palīdzību tomēr atrada iespēju, kā Rejai palīdzēt tepat Latvijā. "Mums ļoti palaimējās ar atsaucīgu veterinārārstu Gustu Indānu, kuru šis gadījums ieinteresēja un kurš bija ar mieru veltīt neskaitāmas negulētas naktis pie papīriem un aprēķiniem, lai saprastu, kā Rejai labāk palīdzēt," stāsta Zanda. Pēc neskaitāmām vizītēm pie ārsta ar mērķi Reju dabūt atpakaļ uz kājām tika atrasts kaķenei piemērotākais risinājums – kaulā ievietots implants un, kā Zanda tās sauc, pēdiņas jeb zābaciņi, uz kā balstītos minces ķermenis.

Kājas zaudējusī kaķenīte Reja atkal var staigāt, pateicoties līdzcilvēku atbalstam
Foto: Privātā arhīva foto

Taču nedēļu pirms noliktā operācijas datuma Rejas stāvoklis saasinājās. Kaķenes saimniece atceras, ka mince burtiski kliedza sāpēs, jo bija sācies vispārējs audu iekaisums. "Tas bija nenormāli traks laiks, kas prasīja ārkārtīgi daudz spēka un pacietības. Bija brīži, kad Reju sāku sajust tīri intuitīvi, lai cik tas dīvaini nebūtu," stāsta Zanda.

28. februārī veterinārārsta Indāna vadībā Rejai tika veikta Latvijā pirmreizēja un unikāla operācija. Tā noritēja veiksmīgi un bija milzu solis tuvāk kaķenes iespējai atkal staigāt. Pēc operācijas mincei pāris nedēļas vajadzēja dzīvot stacionārā, lai mazinātu risku, ka operētajās kājās rodas infekcija vai implants tiek atgrūsts.

Lai nodrošinātu, ka ievietotie implanti neskaras pie zemes un neizkustas, Rejai tika uzlikti pagaidu stieņi. Uz tiem varēja arī balstīties, un mince varēja iet, kur sirds kāro. Kaut ievietotie stieņi kaķenei nenodrošināja ērtu pārvietošanos, visiem par pārsteigumu viņai tas netraucēja. "Reja dabiski cēlās un jau otrajā dienā klīnikā muka prom no ārstiem! Un nebija nozīmes tam, ka stieņu diametrs bija pusotrs milimetrs, – ar līdzsvaru viņai viss bija kārtībā, viņa ar azartu nodevās tam, ko nebija baudījusi iepriekšējos mēnešus," atceras Zanda. Arī tad, kad stieņus noņēma un tika uzliktas pirmās protēzes jeb zābaki, Reja tos ļoti labi pieņēma un ātri vien ar tiem aprada. Kaķenes saimniece stāsta, ka sākotnēji Reja ar protēzēm spēlējusies, tās ķērusi ar priekšķepām un pat nogaršojusi, taču, neskatoties uz to, liela uzmanība tām netiek pievērsta, ļaujot protēzēm veikt savu funkciju – nodrošināt staigāšanu.

"Pašreiz Reja ir stilīga dāmīte, kurai vienai kājai ir garā bikse, otrai – pēc korekcijas operācijas – īsā, un viņa izbauda savu iespēju iet, skriet, lēkt, spēlēties ar kompanjoniem, pa nakti pielavīties un modināt augšā, ja nemostas, tad ar asu mēli izmazgāt savam cilvēkam padusi... Darīt visu iespējamo, ko vien kaķis, kas kopš novembra nav staigājis un ir dzīvojis pastāvīgās sāpēs, vien var izdomāt," atklāj Zanda. "Laikam pirmais, ko Reja novērtēja jau tad, kad bija rotāta ar pagaidu stieņiem, bija spēja pakasīties. Pašai. Tur, kur niez, nevis tur, kur saimnieks pēc intuīcijas sadomā pakasīt. Nākamais jau bija iespēja dzīvot bez sāpēm. Trešais bija patstāvība attiecībā uz pārvietošanos – beidzās šausminošie tērpos tuntulēšanas laiki, Rejas komforts nokārtojoties būtiski uzlabojās un, protams, – arī pārvietošanās. Beidzot Reja varēja iet, kur pati vēlas, un beidzot viņa varēja sākt dzīvi ārpus būra, kurā bija pavadījusi sešus garus mēnešus. Reja no sirds izbauda katru dienu, kad var lēkāt, iet, skriet, un viņa to dara ar patiesu atdevi un dzīvesprieku!"

"Mums Rejas atveseļošanās laikā nesavtīgu palīdzību ir snieguši visdažādākie profesionāļi – gan ar padomiem, gan materiāliem, gan konsultācijām –, kopā izveidojot ap mums apbrīnojamu drošības loku. Dažādi uzrunātie speciālisti ļoti nāca pretī, un katrs iesaistītais sniedza savu artavu, lai mēs sekmīgi nonāktu līdz mērķim," teic kaķa saimniece.

"Būtībā šis notikums ir sagriezis manu pasaules uztveri un vērtības kājām gaisā. Tagad es zinu, ka viss neiespējamais ir iespējams. Es zinu, kā ir sajust visas pasaules mīlestību un labestību. Es zinu, kā ir tad, kad ļaujies iekšējai sajūtai un ļauj pasaulei plūst caur sevi, paverot vārtus brīnumiem," stāsta Zanda.

"Lielākā pievienotā vērtība šim notikumam, kas aizņēma visus šos nu jau astoņus mēnešus, ir tas, ka turpmāk gan Latvijā, gan tuvākajās kaimiņvalstīs būs iespēja palīdzēt šādu traumu gadījumā," priecīgi paziņo Rejas saimniece. Viņa stāsta, ka līdz šim vienīgā alternatīva šādās situācijās bija iemidzināšana vai implantēšanas operācija Anglijā, kas izmaksā ap 60 000 eiro. Šai līdzīgu operāciju iepriekš veterinārārsti ir veikuši arī Bulgārijā. Taču šobrīd Eiropas Savienībā Latvija ir trešā valsts Eiropā, kurā ir iespēja glābt dzīvniekus, kas traumu vai slimību rezultātā ir palikuši bez kādas ķermeņa daļas. "Noteikti aicinu to izmantot, jo tas, ko Rejas gadījums ir devis, ir tieši iespēja sniegt palīdzību tiem, kam līdz šim tā nebija pieejama, un tieši par to ir vislielākais gandarījums."

Source

MansDraugs.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form