Ģimenes relikvijas dārzā – mantotie kultūraugi

Ļoti iespējams, ka ikdienā vai varbūt tikai svētku reizēs izmantojat kādu dzimtā mantotu lietu. Man tāda ir Kuzņecova porcelāna servīze, no vecvecmammas Lidas mājām Kurzemē nākusi. Taču dažas dzimtas relikvijas aktualizējas sezonāli. Tāda ir arī sarkanā balodene, ko mans vīrs ir mantojis no vecmammas. Tas ir spinātam radniecīgs augs, kura pirmo stādiņu vecmamma iegādājusies Varakļānu tirgū pirms gandrīz 70 gadiem un kurš kopš tā laika ik gadu pats pārsējas un aug no jauna vispirms vecmammas, tagad jau padsmit gadus mūsu dārzā. Ja jūsu draugu lokā ir dārzkopji, noteikti atradīsies kāds, kurš joprojām sēj opīša loloto tomātu sēklas vai senus zirņus, kas nodoti no paaudzes paaudzē. Tie ir sēklu lolotāji – rūpīgi botāniskā mantojuma glabātāji.

Sandra Stabinge, sēklu lološanas vēstnešu koordinatore, tautas mantojuma sēklu vākšanu Latvijā pacēlusi nākamajā līmenī. Pirms vairāk nekā desmit gadiem aizbraucot uz sēklu maiņas pasākumu Ungārijā, viņa sapratusi – to nedrīkst nedarīt, un pavisam drīz aizsākās līdzīgs process Latvijā. Vispirms LU botāniskajā dārzā Rīgā, tad Sandras vadītajā Ekovirtuvē, pēc tam Ikšķiles Brīvajā skolā dārza draugi satikās – mainījās ar augu sēklām, stāstīja par saviem dzimtas lolojumiem, mielojās un dziedāja, taču arī klausījās agronomu lekcijas par pareiziem sēklu vākšanas paņēmieniem. Šobrīd mantoto kultūraugu kustība, ko Sandras vadībā koordinē Latvijas Permakultūras biedrība, ir augusi apmēros, kļuvusi par organizētu struktūru un izdevusi iespaidīgu metodisko materiālu krājumu.

Sandra Stabinge (pa labi) kopā ar Ilzi Mežnieci Nacionālajā botāniskajā dārzā

Daudzviet Latvijā atrodas sēklu maiņas punkti, kur iedzīvotāji aicināti nest pašu savāktās sēklas no kultūraugiem, ko audzējuši vismaz divus gadus. Bet, lai nerastos haotisks juceklis, svarīgi ievērot kārtību, tāpēc visām sēklām pierakstāma un glabājama informācija par sēklu lolotāja vārdu, ievākšanas gadu, auga īpašām pazīmēm. Sēklu aprites brīdī reģistrēts tiek arī sēklu saņēmējs un tā atrašanās vieta. Tas ir svarīgi, lai nodrošinātu izsekojamību izplatībai Latvijā un apkopotu atziņas no vairāku audzētāju pieredzes dažādos reģionos. Visu šo procesu sēklu maiņas punktos pieskata brīvprātīgie sēklu lološanas vēstneši, kuri ir izgājuši apmācības.

Varbūt jums joprojām nav skaidrs, kādēļ šāda darbošanās vispār nepieciešama. Atbilde slēpjas šķirņu daudzveidībā un augu pielāgošanās spējās. Pēdējo 100 gadu laikā globāli esam zaudējuši vairāk nekā 90% kultūraugu daudzveidības, jo komerciālie sēklu audzētāji koncentrējas uz relatīvi nelielu skaitu šķirņu. Piemēram, ja 20. gadsimta sākumā dažādu kāpostu, salātu un biešu šķirņu skaits bija mērāms simtos, tagad to atlicis daži desmiti no katra. Skaidrs, ka nav vērts spītīgi uzturēt un pārsēt mazražīgas vai slimību uzņēmīgas šķirnes, tomēr dažādības samazināšanās noved pie kultūraugu un pārtikas vienveidības. Par laimi, pasaulē pastāv tradicionālo, mantoto kultūraugu (angliski – heirloom seeds) sēklaudzētāji, kas ļauj izmēģināt seno šķirņu audzēšanu katram pašam savā dārzā. No personīgās pieredzes varu ieteikt amerikāņu kompāniju "Baker Creek Heirloom Seeds" – joprojām gaišā piemiņā izcilie ķirbji, okras un dārzeņu fizāļi tomatillo, kā arī vairākas lieliskas tomātu šķirnes, tostarp ar pavisam melnu miziņu, kad Latvijā tādus zināja retais.

Turpretī amerikāņu dzeltenās bietes mūsu dārzā neauga neparko! Te atklājas otrs svarīgais iemesls ielaisties mantoto kultūraugu afērā – gadu no gada turpinot kaut ko ataudzēt no pašvāktām sēklām, noris tautas veikta selekcija jeb kultūraugu evolūcija. Rezultātā izveidojas konkrētā dārzā vai apkārtnē iecienītu kultūraugu izlase, kas ir daudz noturīgāka pret klimata pārmaiņām. Augi vairāku gadu laikā kā hameleons pielāgojas vietējiem apstākļiem, iemācās augt noteiktā vidē.

Var vākt, glabāt, pārsēt sēklas pats savā nodabā, tomēr izdevīgāk to darīt pulciņā ar citiem. Iemesli – gan kopā jautrāk, gan tīri praktiski, jo varbūt katru gadu negribat sēt vienus un tos pašus kultūraugus, bet dažas sēklas neatjaunotas drīz zaudē dīgtspēju. Šogad pirmo gadu līdz ar sēklu maiņas punktiem dažādās vietās Latvijā ir izveidoti dārzkopju sēklu lolotāju pulciņi, kur, regulāri tiekoties, var gan stiprināt savas prasmes, gan sadraudzēties ar līdzīgi domājošiem. Sandra Stabinge darbošanos šādā pulciņā salīdzina ar būšanu folkloras kopā vai adīšanas pulciņā, bet ir arī spēcīga praktiskā lietderība: "Ir tomēr mazliet riskanti, ja kādas šķirnes pastāvēšana ir atkarīga no viena dārzkopja varēšanas un iespējām. Kaut kas var nokalst, neizdīgt, vispār neizaugt, ja augsne ir slikta." Dalībniekus vieno interese par dārzkopību, kopēji izaicinājumi un iespēja dalīties ar uzkrātajām zināšanām un arī pavisam burtiskā nozīmē – ar darba augļiem.

Par Aizkraukles pulciņu stāsta viena no sēklu lološanas vēstnesēm Indra Gaivere: "Mums sēklu maiņai šogad jau bija ceturtā sezona. Sēklu lolotāju tikšanās organizēju divreiz gadā — pavasarī, kad ir sezonas atklāšana sēklu maiņas punktam, un rudenī, kad sanākam uz tādiem kā ražas svētkiem. Tad ar ābolmaizēm un tēju iesaistāmies brīvā sarunu aplī — par savu pieredzi šajā darbu sezonā, par jaunumiem dārzā."

Kādas īpašības nepieciešamas sēklu lolotājam? Rūpība un akurātums. Darbi jāpadara laikus, nevar neko atlikt, citādi nokaltīs, izbirs, sapūs. Par mantotajām sēklām "jārūpējas kā par zaļo bērnu," salīdzina Sandra. Tāpat katrai ievākto sēklu turziņai obligāti jāpieraksta izcelsme, šķirne, ievākšanas gads. Pārāk bieži dārzkopis nodomā, ka atcerēsies, kas tas par augu un no kurienes dabūts, bet dzīvē izradās, ka tomēr sajūk vai piemirstas, un tā rodas augi bārenīši, par kuriem nekas nav zināms.

Taču, lai līdz šķirnei atbilstošām sēklām vispār tiktu, kritiski svarīgas ir elementāras zināšanas bioloģijā. Galvenokārt par to, kas ir svešapputes un pašapputes augi. Mantoto kultūraugu mājaslapā pieejama detalizēta, bet vienkārši uztverama informācija gan par augu krustošanās riskiem, gan to, kā ievākt sēklas no viengadīgiem, divgadīgiem un daudzgadīgiem augiem. Kāpēc nevaram vienkārši paņemt pāris sēklu no kaimiņa ķirbja, kurš iepaticies, un cerēt uz līdzīgu rezultātu savā dobē nākamgad. Izņemot gadījumus, kad ķirbja zieds rūpīgi izolēts no apkārtējās vides, tas, visticamāk, būs saziedējies ar bites lidojuma attālumā (tātad, pat vairākus kilometrus tālu) ziedošu radinieku – citu ķirbi, kabaci, gurķi. Atbruņojoša ir Sandras grēksūdze par biešu šķirni 'Bordo' – to netīšām sanācis pārradīt pa savam, jo liktenīgajā pirmajā sēklu iegūšanas gadā notikusi šķirņu saziedēšanās ar netālu augušajām dzeltenajām un strīpainajām bietēm.

Turpat mājaslapā var iepazīt mantoto kultūraugu stāstus – gan par zirni, kas izglābis ģimeni Sibīrijā, gan par īpaši ņiprām cūku pupām, kas uzdīga pat pēc 30 gadu glabāšanas. Vērtīga ir apputeksnēšanās/krustošanās tabula, jo tajā var uzzināt, kuru augu sēklas var ievākt "vienkārši tāpat" (pašapputes augi, piemēram, tomāti, papirka, zirņi, pupas, salāti u.c.) un kam nepieciešama rūpīga izolēšana un dārznieka palīdzība apputeksnēšanā (bietes, burkāni, gurķi, kabači, kāļi, kāposti, sīpoli, redīsi, pētersīļi u.c.). Arī to, cik metru skaitās drošs augu izolācijas attālums un cik augu nepieciešams sēklu ieguvei, turklāt tas atšķirsies, vai darbojaties hobija līmenī vai arī sēklas grasāties kādam nodot mantojumā.

Arī pašai Sandrai ir senas šķirnes kartupeļi, kas nu iedoti lauksaimniecības pētniecības centrā Priekuļos atjaunošanai un testēšanai. Tomēr mantoto sēklu "krustmātes" sirds pieder zirņiem. Sandras kolekcijā to ir jau pāri par 30, pērn tika realizēts apjomīgs projekts sadarbībā ar Nacionālo botānisko dārzu Salaspilī. Rezultātā 13 saldo zirņu mantotās šķirnes nonākušas Latvijas kultūraugu gēnu bankas drošības kolekcijā. Būtu bijušas 14, bet apmeklētāji par daudz cienājušies ar kraukšķīgajiem saldūkšņiem. Sēklu lolotāju kustībai labvēlīga ir arī Dārzkopības institūta vadošā pētniece Līga Lepse, kas dārza entuziastus izglītojusi sēklu ievākšanas jautājumos. Tāpat draugu pulkā ir gēnu bankas darbinieki, un Sandras degsme aizrāvusi arī uzņēmējus, kas noved pie tā, ka sēklu maiņas skapji tiek ierīkoti un mantoto kultūraugu dobes tiek iekoptas arī korporatīvajā vidē.

Sandrai mīļš ir mantoto kultūraugu trāpīgais salīdzinājums ar tautasdziesmām. Kā jaunlatvieši devās kultūras mantojuma ekspedīcijās, tāpat šodien mēs katrs saviem kaimiņiem, vecākiem vai vecvecākiem varam taujāt pēc ilgstoši – vismaz 30 gadu garumā – audzētiem augiem no pašu ievāktām sēklām. Tiekot pie šādas relikvijas, obligāti jāpieraksta nosaukums, arī tautā vai ģimenē lietotais. Jānoskaidro, no kurienes un no kā augs saņemts, cik ilgi audzēts, kā tiek pavairots un aprūpēts, kā un kādam nolūkam tiek izmantots, kā tiek ievāktas sēklas, un visa cita iespējamā informācija. Īpaši vērtīgs ir arī auga stāsts, ar to saistītās atmiņas un piedzīvojumi, ne tikai agrotehniskas norādes par audzēšanu.

Vairāk informācijas:

www.mantots.permakultura.lv

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds. Par saturu atbild "Delfi Brand Studio".