Postu pārvērst labumā un izmantot debesu ūdeņus. Kas ir 'sūkļpilsēta'?

Galvenais jau laikam ir domāšanas maiņa – lietusūdens ir vērtība, tādēļ tas nebūt nav pēc iespējas ātrāk jāsūta prom, uz jūru. Arī tad, ja debesu ūdeņu ir par daudz, ar mūsdienu zaļajiem risinājumiem tos var veikli izmantot savā labā – gan apzaļumošanai, gan pilsētu mikroklimata uzlabošanai, pat kā iedvesmu asprātīgiem un interesantiem ainavu arhitektūras risinājumiem. Nereti nezinātājs no malas nemaz nepateiks, ka tas ir kāds īpašs veidojums, jo izskatās, piemēram, pēc parasta zaļa grāvīša vai interesantas formas dīķa, bet patiesībā ir speciāli ierīkots un veic ļoti svarīgas funkcijas.

"Sūkļpilsēta" (vācu val. "Schwammstadt", angļu – "sponge city") ir pilsētplānošanas koncepcija, kas paredz iespējami daudz lietus (un citu nokrišņu) ūdeņu uzņemšanu, absorbēšanu vai/un uzglabāšanu tā vietā, lai tos maksimāli ātri aizvadītu prom. Tādējādi tiek samazināts applūšanas risks, uzlabojas mikroklimats, pilsēta kļūst zaļāka. Rietumeiropā šī pieeja ir jau salīdzinoši sena – Latvijā atsevišķi projekti ir bijuši, bet liels uzrāviens notiek tieši pēdējā laikā. Arvien plašāk izskan tādi apzīmējumi kā "bioievalkas", "sausās upes", "lietusdārzi", "zaļās sienas" un tamlīdzīgi. Vairāki no šiem risinājumiem darbojas arī kā lieliski filtri un ūdens attīrītāji – jo līdz ar nokrišņiem zemē nonāk arī smagie metāli, dažādas sīkas cietās daļiņas.

Viņam pašam interese par moderniem zaļajiem risinājumiem radusies likumsakarīgi: "Studēju Zviedrijā, Lundas Universitātē, turpat ir Malme un Kopenhāgena, kas bija vienas no pionierpilsētām, kur sāka ieviest šos zaļos risinājumus. Tādā veidā es par to uzzināju un sāku interesēties. RTU Ūdens pētniecības un vides biotehnologiju laboratorijā sāku savas doktorantūras gaitas, jo praktiskā pieredze man ir ļoti liela – pēdējos divdesmit gadus strādāju tieši pilsētplānošanas jomā, no tiem desmit – ļoti koncentrēti tieši saistībā ar lietusūdeņiem." Eksperts darbojas arī ar mobilitātes projektiem un ar pilsētvides ekonomiku, līdz ar to viņa skatījums ir gana plašs un visaptverošs.

"Pamatdoma ir pēc iespējas decentralizēta lietusūdeņu apsaimniekošana. Vietās, kur ir labvēlīgi vietējie apstākļi, lai ūdeņus arī izmantotu, tā varētu būt uzkrāšana, lai pēc tam izmantotu laistīšanai, vai uzkrāšana un infiltrācija gruntī turpat uz vietas, vai uzkrāšana kaut kādos zaļajos risinājumos: bioievalkās, lietusdārzos. Bet Latvijā kopumā nokrišņu ir daudz, tas nozīmē, ka mums veidojas notece, un tādās vietās nevar ūdeni tikai uzkrāt, uzkrāt, uzkrāt, jo ir jābūt arī aizvadošajai komponentei. Īpaši tur, kur augsts gruntsūdeņu līmenis, kur slikti drenējošas augsnes (dūņas, māli). Tur mēs varam ūdeni aizturēt, bet pēc tam lēnā garā jau attīrītu novadīt upēs – caurplūdums būs krietni mazāks, attiecīgi arī lejtecē krietni mazākas problēmas," skaidro Jurijs Kondratenko.

Gan jau daudzi atceras ikonisko ainu no "Sīpoliņa piedzīvojumiem", kur nabaga dārzeņi ar šausmām vēroja negaisa mākoņu tuvošanos – pēc tam, kad bruņinieks Tomāts bija paziņojis par debesu ūdeņu nodevām. Bērnībā tā likās absurda fantastika, un tomēr – jau ilgāku laiku daudzās valstīs ir šāda nodeva, un ne tāpēc, lai uzturētu grāfienes Ķirses un baronu Apelsīnu, bet gan lai uzturētu lietusūdeņu novadīšanas sistēmas un rosinātu ļaudis vairāk pievērsties zaļajiem risinājumiem, kas atslogo notekūdeņu sistēmu – pēc vecā principa daudz kur tā joprojām ir kopīga kanalizācijai un lietusūdenim.

Eksperts saka – slikti, ka Latvijā tādas nodevas nav.

Piemēram, Vācijā jau 2010. gadā izdots likums, ka jaunajos projektos jāparedz atsevišķas novadsistēmas kanalizācijai un lietusūdeņiem. Arī šeit jau sen tiek iekasēta nokrišņu nodeva, ja īpašums pieslēgts kopējai novadsistēmai. Tā gan jāmaksā tikai par platību, kur lietusūdens neiesūcas zemē uzreiz. Respektīvi, ja jums pieder pļava, nekādas nodevas jāmaksā nebūs. Citādi, ja ir privātīpašums, kurā ir māja ar jumtu, betonēts pagalms un celiņi. Nodeva tiek samazināta vai pat atcelta tiem, kas ūdeni uzkrāj cisternās un izmanto mājsaimniecībā, tādējādi nenoslogojot noteksistēmu. Samazināt nodevu var arī, ja ir īpaša pārklājuma segumi, kas ļauj ūdenim iesūkties zemē, vai tiek izmantoti citi risinājumi.

Arvien vairāk pilsētu dažādās zemēs piesakās projektiem, lai kļūtu par "sūkļpilsētām". Arī Latvijā jau šur tur veiksmīgi darbojas lielāki un mazāki "sūklīši" – mākslīgie mitrāji, lietusdārzi, bioievalkas. Jāpiebilst, ka zaļie risinājumi var būt pat par trešdaļu lētāki nekā konvencionālie!

Jurijs Kondratenko uzskaita labās prakses piemērus, kas nebūt nav visi: Rīgā pirmā bioievalka ierīkota savulaik pie "Spice Home". Rīgas pašvaldība daudz dara lietusūdeņu apsaimniekošanas jomā lielajā Skanstes projektā. Kandavas parkā ierīkota grāvju un dīķu kaskāde, drenēti rotaļlaukumi. Pie Rūjienas kultūras nama estētiski izveidota sausā upe. Eksperts uzteic attīstītāju "Pillar", kas jaunajā rajonā "New Hanza" ievieš gan zaļos jumtus, gan ievalkas un lietusdārzus, arī "Bonava Latvija", kas šādus risinājumus jau izmanto faktiski visos projektos, tostarp, piemēram, Turaidas ielas dzīvojamo namu kompleksā, kur nesen notika arīdzan pirmā datu vākšana Latvijā par bioievalku efektivitāti. Īpašie mērījumi grunts infiltrācijas testā pierādīja – efekts ir! Pat pašā lēnākajā versijā ūdens, kas pilnībā piepildīja bioievalku, uzsūcās jau diennakts laikā.

"Viena šī testa daļa ir pats projekts un savulaik attīstītāja veidotie risinājumi, otra – mans pētniecības projekts, kurā es pētu, kā tās ievalkas darbojas. Jo Latvijā trūkst projektēšanas standartu. Mūsu būvnormatīvi joprojām paredzēti, lai tos ūdeņus pēc iespējas ātrāk novadītu, faktiski ir runa tikai par cauruļvadu risinājumiem, neparādās nekādi zaļie risinājumi," saka Jurijs Kondratenko.

Jāpiebilst, ka zaļie risinājumi lietus ūdens uzkrāšanai, attīrīšanai un novadīšanai ir ne tikai praktisks, bet arī estētisks vaibsts pilsētas sejā.

Šobrīd kopā ar Igauniju uzsākts vērienīgs projekts "LIFE LATESTadapt", kura vispārējais mērķis ir palielināt Igaunijas un Latvijas pilsētu teritoriju noturību pret ekstremāliem laikapstākļiem. Tā ietvaros, piemēram, Valmierā un Rīgā tiks veidoti risinājumi, kuri kalpos arī tā dēvēto pilsētas siltuma salu apkarošanai. Rīgā projektam izvēlēta Tērbatas iela, jo tā saskaras ar lielāko daļu Rīgas pilsētvides izaicinājumu un ir īsta karstuma sala – vasarā tur ir pat par desmit grādiem augstāka temperatūra nekā apkaimē. Varam sagaidīt, ka tuvākajos gados šī iela kļūs zaļāka un patīkamāka karstās vasarās.

Jurijs Kondratenko gan uzsver kādu lielu problēmu – valsts līmenī nav nekādu normatīvo instrumentu, kas veicinātu zaļos risinājumus! Ir tikai atsevišķu pašvaldību iniciatīvas, taču LIFE projekta un "Cleantech" iniciatīvu ietvaros ir plānots šo iztrūkumu risināt, veidojot vadlīnijas un standartprojektus. Šobrīd ir pieejami "Ilgtspējīgo lietus ūdeņu apsaimniekošanas risinājumu izmantošanas metodiskie norādījumi un projektēšanas vadlīnijas", ko ikviens interesents bez maksas var lejuplādēt šeit.

Bioievalka – padziļinājums, grāvis, kas apstādīts augiem, "izpolsterēts" ar mākslīgo vai dabisko (vairāki īpaši veidoti grunts slāņi) materiālu.

Lietusdārzi – ar stādījumiem apaudzētas ievalkas, kas veidotas lietus ūdens uztveršanai. Lietusdārzi samazina lietus ūdens noteci, to aizturot, nodrošinot infiltrāciju un arī pakāpenisku iztvaikošanu. Īpaši stādītie lietusdārzi absorbē par 30% procentiem vairāk ūdens nekā parastie zālāji, turklāt tur veidojas īpaša dzīvotne, kurā mitinās dažādas dzīvās radības.

Mākslīgie mitrāji – sekli, ar augu stādījumiem veidoti padziļinājumi ar pastāvīgi stāvošu ūdeni. Novada, attīra ūdeni, veicina lielu bioloģisko daudzveidību.

Infiltrācija – nokrišņu un virszemes ūdeņu iesūkšanās gruntī pa porām, plaisām, citiem tukšumiem.

Pilsētas siltuma salas – vietas pilsētā, kur ir salīdzinoši karstāks nekā apkārtējā lauku teritorijā, īpaši naktīs un tuvāk zemei novērojama augstāka temperatūra. Tipisks pilsētas mikroklimata fenomens mākslīgi radīto virsmu dēļ.