Šis ir laiks, kad pirmajiem olimpiskajiem čempioniem 3x3 basketbola vēsturē pienāktos miers un atpūta. Bet – nav lemts. Tas bija skaidrs jau brīdī, kad pēc Kārļa Paula Lasmaņa uzvaras metiena Latvijas kvartets sagāzās vienā vēsturiskā kaudzē, burtiski uzspridzinot visu mājās palicēju sirds muskulatūru – šai komandai vienkārši nebija iespējams nejust līdzi, un tas attiecas pat uz tiem, kam ikdienā basketbols ir kā ķīniešu alfabēts... Raimonds Feldmanis nav starp tiem, kuru metienus šobrīd montē iedvesmojošos klipos, tomēr viņš ir viens no čempionu mehānisma svarīgākajiem zobratiem. Treneris, kura vadībā pēdējo trīs gadu laikā ļoti laba komanda kļuvusi par izcilu.
Izklausīsies muļķīgi, bet puišiem pat patīk, ka turnīra laikā sanāk kādas ziepes. Tas viņus uzreiz mobilizē. Bet, ja godīgi, tad es zināju, ka mēs tiksim izslēgšanas spēlēs. Tāpat es zināju, ka mēs spēlēsim labāk. Protams, es nezināju, ka mēs izcīnīsim zeltu, bet man bija pārliecība, ka pēdējā dienā mēs abas spēles vinnēsim. Skaļi to neteicu, bet es jutu, kā viņi spēlē. Sākot ar maču pret Nīderlandi, mēs dabūjām savu spēli. Līdz tam savu spēli spēlējām varbūt tikai pret poļiem. Pārējās mazliet mocījāmies.
Kurš bija mums neparocīgākais pretinieks olimpiskajā turnīrā?
Pirms turnīra visvairāk baidījos no beļģiem, jo pirms tam nebijām pret viņiem spēlējuši,savukārt viņi pēdējos mēnešus bija spēlējuši ļoti labi. Ātri, kustīgi, bieži izmantoja aizsegus bez bumbas – viņu spēle atšķīrās no citiem. Tāpēc bija grūtāk pasniegt ideju mūsu puišiem. Bet pusfinālā noņēmām viņu labās īpašības, ļaujot viņiem iemest tikai astoņus punktus. Klasiskajā basketbolā ir pauzes, turpretī 3x3 basketbolā tādu nav, tāpēc ir grūtāk realizēt spēles plānu. Kad no skriešanās sāc nogurt, tad rīkojies tā, kā esi pieradis darīt, būdams noguris. Tu vienkārši vairs nerubī fišku.
No malas rodas sajūta, ka visgrūtākais spēles beigās ir pārvarēt vēlmi vienkārši uzmest trīspunktu metienu, jo tas ir vieglāk nekā lauzties uz grozu.
Par to esam ar puišiem daudz runājuši. Finālā pret Krieviju rezultāts bija 19:18 un bumba bija mums. Tas nozīmēja, ka krievi atpaliek par vienu uzbrukumu – pat pēc viņu tālmetiena mums vēl būtu iespēja iemest uzvaras grozu. Taču Kārlis bija uzvilcies un pārliecināts par savu metienu, arī komandas biedri viņam ticēja, un viņš spēli pabeidza ātrāk. Tā ir 3x3 basketbola specifika, tāpēc man jau treniņos jāpanāk, lai spēlētāji uz noguruma fona rīkotos tā, kā tas ir nepieciešams. Spēles laikā man atliek viņiem tikai uzticēties. Spēlē es viņiem vairs palīdzēt nevaru, tāpēc man savs darbs jāpaveic līdz spēlei.
Pēc trim gadiem jau būs Parīzes olimpiskās spēles. Lai man piedod Agnis un Edgars, bet grūti iedomāties, ka viņi tuvu 40 gadu slieksnim joprojām mauks augstākajā līmenī...
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
