Foto: Dmitrijs Suļžics/F64

Igoru Miglinieku jau pietiekami ilgi var dēvēt par pasaules pilsoni. Pēdējās desmitgades laikā jau pierasts, ka trenera gaitas viņam ļāvušas iedzīvoties Ķīnā. Tik ļoti pierasts, ka, iespējams, Latvijā pat neesam līdz galam apzinājušies – Miglinieks kā Guandunas "Southern Tigers" treneris kļuvis par divkārtēju Ķīnas basketbola asociācijas (CBA) čempionu. Bijušais saspēles vadītājs skaidro, ka panākumu sasniegšanas ziņā nonācis pareizajā klubā, kura iekšējā virtuve atbilst Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) standartiem. Tomēr, runājot par tagadni, sanāk atgriezties pagātnē – 1980. gadu VEF komandā, kas bija mūsdienu basketbola pionieris, un kādā neticamā ASV basketbola līgā, ar kuru aizsākās Miglinieka ceļojumi pa visu pasauli.

Tev pašam tāds spēles stils iet pie sirds?

Man, jā, tas ir mūsu vefiņš! Es, [Valdis] Valters, [Andris] Jēkabsons, [Kārlis] Muižnieks, pēc tam vēl [Gundars] Vētra pievienojās. Tas ir mūsu stils. Mēs, pat nezinot to, ieviesām spēli ar diviem saspēlniekiem. Klasiskais variants bija tāds – visiem viens aizsargs, bet pārējie pa maliņām. Mēs ar Valteru rotējām, un nebija tāda izteikta saspēles vadītāja. Tagad visās labās komandās viņu ir divi. Un tu nezini, kurš tagad spēlēs. Tāpēc spēle uzreiz ir dinamiska. Nemest brīvu trīnīti ir muļķība. To var nemest tikai spēles pēdējās sekundēs, ja tev nav vajadzīgi trīs punkti. Un tagad tā nevienam nav problēma – visur ir tik daudz šāvēju. Ja tu to trīnīti neizmet, varbūt beigās vispār netiksi pie metiena, uztaisīsi kļūdu vai iemetīsi kādus grūtus divus punktus. Ja filozofiski padomā. Tā bija Hjūstona ["Rockets"], kas teica, ka divīšu nedrīkst būt vairāk kā trīnīši?

Jā, pustālos praktiski nemeta.

Jā, pustālie aizliegti. Tur ir loģika. Ko metīsi to pustālo? Basketbols mainās, un tomēr arī prasās Latvijas-Igaunijas līgā spēlēt vairāk moderno basketbolu. Tad tas līmenis arī paceltos. Spēle nedrīkst kļūst haotiska – nevis haotisks, bet skaists basketbols. Pēc tam arī parādās triecieni no augšas, kas patīk cilvēkiem, trīnīši no astoņiem metriem – tas ir baudāms basketbols! Bet tā driblēšana, taisa kaut kādu astotnieku, kāds iespiež viens pret vienu iekšā... Ja nesimpatizē neviena no komandām, diez vai kāds to vienkārši skatīsies. Par to ir jādomā. Es uzskatu, ka Latvijas-Igaunijas līgā ir lēns basketbols.

Piesauktā VEF spēle ar diviem saspēles vadītājiem šķiet zīmīga – laikam 2018./2019. gada sezonā tu esot ieteicis Guandunai neņemt garo ārzemnieku. Tā tas vispār ir modē ne tikai Āzijā, bet arī Eiropā, ka viens no amerikāņiem ir garais. Jūs titulu uzvarējāt ar [Maršonu] Bruksu un [Soniju] Vīmsu. Arī savā ziņā tāds latviskais funktieris?

Kaut kā es to jutu. Pamainīt lietas, kas jau iegājušās, uz vietas ir grūtāk. Viņi bija pieraduši spēlēt ar lielo un mazo. Atbraucot ar svaigu aci, man šķita, ka nevajag to lielo. Sākumā to ideju vēl tā nepieņēma. Bet mums tajā sezonā bija paņemts lielais, kurš dabūja mikrotraumu. Es izmantoju to brīdi un ierosināju pamēģināt šādi. Du Fens uzticējās. Teicu viņam, ka pēc tam negribēsi mainīt atpakaļ. Sanāca! Tad jau arī rodas prieks par to, ka sanāk. Toreiz ieradās Sonijs Vīmss un viņš spēlēja kopā ar Malkomu Dileiniju. Tikai pēc tam nāca Brukss, kurš nomainīja Dileiniju. Tik un tā palikām pie tās domas, ka spēlēsim ar diviem mazajiem. Foršais faktors bija, ka viņi abi divi varēja būt laukumā. Uzreiz bija baigie ātrumi. Vēlāk pētījām, ka mēs dažās spēlēs astoņas vai deviņas reizes iemetām trīs sekunžu laikā. Neviens pretinieks tajā sezonā nespēja adaptēties, mēs visus vienkārši iznīcinājām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!