Laura Dārziņa vārds cauri gadiem ir bijis viens no nemaz ne tik daudzajiem Latvijas hokeja izlases kvalitātes zīmogiem. Sak, ja spēlēs viņš, ap sirdi daudzmaz mierīgi – mūsu izredzes nav nemaz tik sliktas. Kad pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm Dārziņš pielika punktu gaitām valstsvienībā, tas šķita kā zināmas ēras beigas, taču šopavasar Lauris ir atpakaļ uz izlases soliņa. Tiesa, jau kā treneris – arodā, kurā sava vērtība vēl jāpierāda. Pēc pārbaudes spēlēm Lielbritānijā Lauris nepiespiestā gaisotnē piesēda uz garāku sarunu ar MVP.
(Ilga pauze.) Klausies, kas var aizvietot tās sajūtas, kad tu pagarinājumā iemet golu un visa komanda skrien pie tevis, un tu esi ekstāzē?! Teikt, ka piespēle var būt patīkamāka... No otras puses – piemērs no 2019. gada Slovākijā. Mums bija pieci pret trīs vairākums. Cibuļa deva man augšā, es atvēzējos uz metienu un tad caur metienu atdevu Indulim [Mikam Indrašim], kurš ielika tukšos. Man tas bija šausmīgi baudāmi viena iemesla pēc – jo es Indulim pirms tās epizodes teicu, lai viņš gaida – līdz galam. Nu tā, ka tiešām līdz galam! Tieši tā arī bija. Reti sanāk, ka viss saslēdzas tieši tā, kā esi uzzīmējis, un šī bija tāda reize. Tādas piespēles ir superbaudāmas. Pasaki partnerim, lai gaida piespēli – būs!
Pieminēji vārtus pagarinājumā un emocijas. Gribas piesaukt Latvijas hokeja slavenāko "mēsliņu"...
Tur vispār arī bija tā, ka sākumā nemaz nenosauca mani kā vārtu guvēju – kā mēs te iepriekš par informatora paziņojumiem runājām. Otrais pagarinājums. Sanāca, ka Miķelis ievilka ripu zonā. Redzēju, ka viņš uz vārtiem netiek un ka met virāžu uz bortu. Es aizgāju krustā, viņš nometa ripu. Es jau pirms tās epizodes redzēju, ka Janka slido uz vārtiem ar lielu jaudu. Kā man ripu nometa, tā es devu šķērsām piespēli. Bez maz kā stūra sitiens futbolā – cerībā, ka kaut kas notiks. Vai nu Jānis izliks nūju, vai no tās divcīņas kaut kas izvērtīsies. Tā arī bija – trāpīja pa slidu pretinieku spēlētājam un iegāja vārtos. Adresāts bija Jankas divcīņa, jo biju drošs, ka viņš kaut ko izvilks no momenta. Es uzreiz redzēju, ka tas ir labs gols, ka neko neatcels, bet bija sekundes, kurās pretinieki domāja, ka ielidoja no Jāņa slidas.
Vēl "overtaimā" iemetu, kad manā dzimšanas dienā uzvarējām "Atlant". Visi parasti saka: "O, dzimšanas diena, tad jau šodien būs lielā diena." Bet man dzimšanas dienas vairāk asociējas ar to, ka vakarā ir uzklāts galds, bet garastāvoklis ir ne pārāk, jo kaut kas spēlēs nogājis šķībi. Gan komandai, gan individuāli. Tas bija patīkams izņēmums.
Leģendārajam "mēsliņam" nāk līdzi ne mazāk slavenā Laviņa līdaciņa...
Negribu izbojāt kāda leģendas, jo tas noteikti tiek pārstāstīts, bet – patiesais stāsts par to lēcienu ir citāds nekā cilvēki iedomājas...
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
