Foto: Dmitrijs Suļžics/F64
Par cisku drillām pirmajā Latvijas laikā sauca riteņbraucējus, bet tik pat labi šo vārdkopu var attiecināt uz aktīvo atpūtu kopumā, kur profesionālajam sportam ir atvēlēta kaut kādas piramīdas spice. Sports kā izklaides industrijas sastāvdaļa, labi ierakstās mākslīgā dramatisma traģikomiskajā kustībā, kur ziepju seriālu īpatņu Magones un Žaņa ekrāna domstarpības ir tik pat marginālas kā virsraksti par pludmales volejbolistu Pļaviņa un Toča negaidīto šķiršanos, boksera Brieža svārstīgajiem nodomiem, izvēloties pretinieku, vai praktiski realizētie – Rīgas maratona satiksmes ierobežojumi. Nacionālās īpatnības...

Piemēram, Hārtlija mantinieks jeb nākamais, kas sēdās tronī – treneris Harijs Vītoliņš – arī ir iemācījies runāt, tikai viņš sāka ar to, ka tagad viņa vadībā izlases hokejistiem ļaušot spēlēt hokeju. Doma skaidra – pirms tam neļāva. Hārtlijs esot prasījis disciplīnu un kārtību, kas laikam saucas – neļāva spēlēt hokeju. Mums prieks, ka Vītoliņš tagad ļaus, jo pēc uzvaras olimpiskās kvalifikācijas turnīrā izklausās, ka kanādieša viduslaiki ir pārvarēti. Smieklīgi, ka cits vietējais treneris Ģirts Ankipāns tā kā salīdzināja divu treneru ledus un spēles shēmas, vaļsirdīgi atzīstot – nu, jā, Hātlija hokejs prasīja no hokejistiem lielāku fizisko sagatavotību. Skaidra runa, mēs taču labāk spēlējam, kad kājās daiļslidošanas slidas un rokās alus pudele, pareizi? Vulgarizēju.

Ko vajadzētu saprast no šī visa? Ieklausieties volejbola izlases trenera igauņa Arvo Kēla padomā, pēc tam, kad viņa vadītā Latvijas izlase pabeidza savu dalību Eiropas čempionātā – ar vienu uzvaru 24 komandu konkurencē.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!