Foto: Valsts kanceleja
Paliec mikrofonu zem kura deguna gribi, visi saka vienu un to pašu: Latvijas Republikā prioritāte it kā ir un turpmāk vēl vairāk būs bērnu un jauniešu sports. Par to runā politiķi, sporta funkcionāri, ierēdņi. Kā pēdējais un visskaļāk – arī par sporta nozari atbildīgās izglītības un zinātnes ministres padomnieks Ainars Bagatskis. Vārdos skaisti, bet līdz šim sporta dzīves priekšstāvjiem darbos sekmējies visnotaļ blāvi.

Atliktu vien nedaudz pakratīt sistēmu, lai no tās izlidotu vesels bars. Galvenokārt – olimpiešu. Apdalītie savu neapmierinātību noteikti nepaturēs pie sevis, viņu līdzjutēji piebalsos un – bladāc! – politiskā karjera jau nostājusies uz tilta margām.

Taču, ja paskatās uz situāciju no citas puses, tie tomēr ir nesalīdzināmi elektorāta lielumi. Ja 40 000 tūkstošu sportojošo bērnu vecāki, kuri pavisam noteikti veido arī sporta auditorijas pamatmasu gan pie televīzijas ekrāniem, gan klātienē, saņemtu būtiskus atvieglojumus bērnu sporta apguves nodrošināšanā, vai tiešām viņus pārlieku uztrauktu, ka kādam profesionālam atlētam sašķobītos iztikšana? Ja vienā rokā ir ģimenes budžets, bet otrā – izklaide? Turklāt šiem 40 000 jauniešu ir ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki, tantes un onkuļi, pieaugušie brālēni un māsīcas. Tātad simtiem tūkstošu balstiesīgu pilsoņu. 

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!