Foto: Saeimas administrācija
Latvijas hokeja izlase aizvadītajā pasaules čempionātā pasniedza vairākas vērtīgas mācību stundas. Viena no mazāk acīmredzamām – profesionālajā sportā svarīgākais nav ne izcīnīta vieta, ne sacensību mērogs. Panākuma svaru veido tas, cik daudz cilvēku aiz tā "pavilkās". Ne tikai ar pliku "sarauj!", bet arī savām darbībām – klātbūtni fanu zonās, sagaidīšanas pasākumos, personīgajiem tēriņiem līdzjušanas gaitā. Pat ja hokejistu izcīnītā vieta būtu nedaudz zemāka, tā būtiski neietekmētu šos procesus. Hokeja dzīves vadītāju rokās tagad ir zelta kārts. Tieši kabinetos lielā mērā izšķirsies tas, kāda degviela turpmāk tiks lieta bākā, kas kurbulē vietējo hokeja saimniecību. Un vismaz Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns savu "hokeja erekciju" noslēpt nevar...

Kas vieno šos panākumus? Liela starptautiska publicitāte, ažiotāža pašu mājās un straujš visa veida interesentu pieplūdums attiecīgajos sporta veidos. Kas vēl? Tie bija privātu iniciatīvu, fanātisku uzņēmēju, spītīgu sportistu un pārgurušu vecāku kaldināti panākumi. Katrā no gadījumiem piemīt vismaz divas no uzskaitītājām komponentēm.

Kas vēl bija kopīgs? Ja atskaita svinīgas pieņemšanas un vienreizējus naudas pārskaitījumus, tad valsts uz tiem nekādi nereaģēja. Sak, jūs malači, mēs ar jums lepojamies – nāciet ciemos (uzvariet) biežāk! Netika radīti veicinošie mehānismi, kas palīdzētu "izņēmumus" tuvināt "likumsakarībām".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!