Ja Latvijas regbija federāciju vadītu, piemēram, Zintis Ekmanis, tad publiskā drāma par šo nenotikumu būtu pilnīgi cita. Mēs būtu atmesti savā regbija attīstībā uz vairākām desmitgadēm, mums garām ietu konkurenti kā stāvošiem – sponsori novērstos, starptautiskā sabiedrība apvemtos, pašus sportistus kāds mēģinātu atturēt no pašnāvības mēģinājumiem, bet pats galvenais – līdzjutējs tiktu rupji piekrāpts... Jā, vēl kas! Izlases treneris pateiktu, ka viņš jau ir iegūlies zārkā un dos zīmi ar labo plakstiņu, kad var uzlikt vāku...
Apmēram tā tagad arī jūtas Latvijas bobslejisti, saprotot, ka valsts šogad viņiem nevar iedot tik daudz, cik citus gadus. Bet citus gadus iedeva tāpēc, ka Zintis Ekmanis rukāja – ar melnu muti. Skrēja un diedelēja, pārliecināja un draudēja – būdams vienā personā gan līgava un līgavainis, gan abi vedēji kopā, gan mācītājs ar krustu, un kāzu muzikants – ar populāru reperturāru vakara noslēgumā. Zinča bija grezns gan izpildījumā, gan rezultātā, un tāpēc viņu var saprast šajās pelēkajās rudens dienās – jo viņu it kā met... Ministrija ir noteikusi prioritāros sporta veidus un šajā vienādojumā bobslejs ir dabūjis tikai iekavas.
Gribēju rakstīt – tukšas iekavas, bet, tā nav.
