Foto: F64
Latvijas apņēmība kāpt zviedru ragavās 2030. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanā ir viena no pēdējo nedēļu karstākajām tēmām publiskajā telpā. Vieni saka, ka tas ir dārgi un neracionāli. Citi runā par valsts tēla uzstiepšanu kalnā visaugstākajā, kā rezultātā tūristi aizdambēs lidostu, bet ārvalstu investori drūzmēsies pie Uzņēmumu reģistra jau stundu pirms darba laika. Pat Siguldas ledus trases iemītnieki nevar tikt skaidrībā, vai šādu pasākumu vispār vajag un izsaka diametrāli pretējus viedokļus. Tikmēr ministri kameru priekšā stostās kā lietotu auto tirgotāji, kad tiek izprašņāti par faktisko nobraukumu (lasi: faktiskajām spēļu sarīkošanas izmaksām).

Siguldas trases iemītnieki saprot, ka visa šī diskusija patiesībā nav par vienām sacensībām pēc septiņiem gadiem, bet gan par šo sporta veidu turpmāko eksistenci. Ja būs lēmums par spēļu rīkošanu, tad būs arī nauda, lai modernizētu trasi, pirktu un metinātu jaunus dzelžus, startētu, trenētos. Dzīvotu, nevis iznīktu. Ja nebūs, tad Daiņa Dukura piesauktā "skuju taka" nav tikai krāšņa metafora. Ne velti Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis šajās dienās piestrādā par pastnieku: sūta uz visām pusēm dažādus komentārus, aprēķinus, statistiku, lai oponētu pret jaunajām vēsmām (masveidība, sarīkoto sacensību skaits utt.) sporta federāciju finansēšanā no valsts budžeta, kas viņa organizācijas kontos iecirtusi ar sešiem cipariem rakstāmu robu, kas liegšot startēt Eiropas kausa sacensībās.

Dažādiem lielo politiku apstāvošiem ekonomiskajiem grupējumiem olimpiādi vajag, lai varētu iespraukties tajās durvīs, kuras paveras ik reizi, kad valsts izdara apjomīgus pasūtījumus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!