Pie aizraušanās ar skriešanu "vainojama" iepriekšējā darba vieta. Bija 2008. gads. Bankas iekšienē tika izveidots sporta klubs, kur katrs tajā iesaistītais darbinieks bija atbildīgs par kādu konkrētu virzienu – kāds kūrēja riteņbraukšanu, kāds volejbolu utt. Arī Sigita vēlējās iesaistīties, bet sastapās ar jautājumu: kāds būs tavs ieguldījums? "Es tobrīd nedarīju neko!" viņa atminas. "Prātoju, ko es protu. Protu skriet! (Smejas) Vaicāju vai kāds jau darbojas skriešanas lauciņā un saņēmu noliedzošu atbildi." Sigitai izdevās sapulcināt grupiņu ar skrējējiem dalībai Rīgas maratonā piecu kilometru distancē. Viss bija veiksmīgi, un nākamais loģiskais solis būtu desmit kilometru distances pievarēšana, taču tolaik tādas distances maratona programmā vēl nebija. Un Sigita nolēma, ka gatavosies pusmaratonam.
Turpmāko četru gadu laikā pusmaratoni kļuva par viņas aizraušanos, arvien mēginot uzlabot rezultātu. 2012. gadā pienāca laiks arī pirmajam maratonam. "Ar kolēģiem izlēmām par labu Berlīnei. Gatavojāmies ļoti mērķtiecīgi – divi kolēģi, kuri skrien ļoti labi, mums, meitenēm, sastādīja treniņu plānu, un pie tā arī turējāmies. Trenējāmies trīs reizes nedēļā: viens garais treniņš, viens intervāliem un viens – tempam," stāsta Sigita. Savukārt ultra garajām distancēm viņa pievērsās sava dzīvesbiedra Matīsa Vecvagara un viņa draugu iespaidā.
Ļoti veiksmīgas izvērtās jau pirmās ultra sacensības, kas notika Igaunijā. Tām bija savdabīgs formāts – skrējiens notika pa apli, apļa garums – seši kilometri. Pēc tam, kad veikta maratona distance, jebkurā brīdī var teikt – pietiek! – un izstāties, rezultāts tiks ieskaitīts. "Turpināju skriet un ar sevi sarunāju – tagad vēl vienu apli, vēl, vēl. Kādā brīdī uzzināju, ka esmu trešajā vietā. Tā noskrēju savus pirmos simts kilometrus, un maisam gals bija vaļā..."
Lai kvalificētos Spartatlonam, jāīstenojas divām būtiskām lietām: jāizpilda normatīvs un jācer uz veiksmi loterijā. Normatīvi ir vairāki, piemēram – jāspēj 100 kilometrus noskriet desmit stundās un 30 minūtēs, un rezultātam jābūt uzrādītam pēdējo divu gadu laikā. "Ik pa laikam kāds man sacīja: "O, tu taču iekļāvies Spartatlona kvalifikācijā!" Beigu beigās laikam pašai apnika, ka nelieku to lietā, iespējams, savu lomu nospēlēja arī fakts, ka neviena latviete līdz šim nebija to izdarījusi."
.
