Sīku krūmāju un nīkulīgu palmu ieskautais ceļš uz Banjolu slikti vēdinātajā preses autobusā nogurdināja gandrīz līdz nemaņai, un atlika vien priecāties, ka tas aiztaupīts airētājiem. Taču, beidzot nonākušiem galā, sviedrus nožāvēja spirgtais vējiņš no kanāla, un apkārtne bija kļuvusi gluži pievilcīga. To apliecināja arī mūsu airētāju trio. Viņu olimpiskais ciematiņš esot uz goda, ēdinot labi un garšīgi, arī par savām sekmēm sacensībās neskumstot. Uz mājām gan griboties, bet neko darīt – jāpaliek līdz olimpisko spēļu beigām, kad visus baltiešus no Barselonas aizvedīs igauņu nofraktētajā kopējā avioreisā.
Sevišķi centīgi izprašņājām Uģi Lasmani, jo viņš savu līdzšinējo karjeru bija aizvadījis PSRS izlasē Maskavā, tādēļ dzimtenē maz pazīstams. Svešumā gan nebija cietis Uģa patīkami mīkstais ventiņu dialekts, kurā ieklausoties, man galvā pēkšņi sāka veidoties kaut kas līdzīgs puzlei: Ventspils – Lasmane – brālītis – Māris...
"Paklau, Uģi, vai tik neesi rados ar šķēpmetēju treneri Māri Grīvu?"
Viņš priecīgi pamāja: "Kā tad!"
"Liekas, esmu par tevi jau rakstījis. Bet ļoti, ļoti sen."
Agrā 1980. gada pavasarī kopā ar "Telefilmas Rīga" režisoru Mārtiņu Jurjānu un viņa uzņemšanas grupu aizbraucām uz Ventspili, lai gatavotu kinostāstu par bērnu un jauniešu vieglatlētikas treneri Māri Grīvu un viņa audzēkņiem. Pateicoties savām darba metodām, Māris pēdējā laikā bija iemantojis tādu kā īpatņa, trešā tēvadēla slavu, kas arvien tālāk pārsniedza Ventspils robežas. Bet nu viņa apsmīnētājiem un skeptiķiem mēles bija baltas, jo Grīvas izaudzinātais šķēpmetējs Dainis Kūla 21 gada vecumā izvirzījās par līderi visā Padomju Savienībā un cerīgi gatavojās olimpiskajām spēlēm Maskavā. Ieradies Ventspilī, krustām šķērsām iztaujāju gan Daini, gan viņa treneri, kurš saviem audzēkņiem, pat pašiem jaunākajiem, bija pieteicis viņu uzrunāt tikai vārdā un ar "tu". Vērodams daudzo puiku un meiteņu naigo darbošanos no zirgu staļļa pārbūvētajā treniņu hallē, kas lepni nesa Ventspils manēžas nosaukumu, pajautāju, cik tad īsti audzēkņu ir Māra pārraudzībā.
"Nezinu, nudien neesmu precīzi saskaitījis. Zinu cik ir treniņu grupas oficiālajā sarakstā, par ko man algu maksā, bet viņi jau nāk arī tāpat – kādi piecdesmit, varbūt sešdesmit kopā būs, un es nevienu prom nedzenu. Atnāk meitene ar mazo brāli pie rokas – neesot kam šajā laikā to pieskatīt. Bet lūdzu! Paveries, mazais, ko tie citi knariņi pie mums dara, un pamēģini pats."
Meitene bija Baiba Lasmane, kura drīz vien kļuva par Latvijas rekordisti augstlēkšanā (1,82 m) un pēc Daiņa Kūlas uzvaras olimpiskajās spēlēs – par Māra Grīvas sievu un piecu bērnu māti, apturot savu karjeru sportā. Bet viņas mazais brālītis Uģis vairs nepameta Ventspils manēžu un stadionu, trenējās un startēja gan skriešanā un šķēpa mešanā, gan augstlēkšanā, tāllēkšanā un trīssolī.
