Foto: Armands Puče/F64

Latvijas sporta vēsturē bijis daudz ievērojamu komandu, kas katra savā laikā un vietā paveikusi ko ļoti nozīmīgu un atmiņās uz mūžiem paliekošu. Kāda vairāku gadu garumā, cita – vienā sezonā, vēl kāda – tikai vienā spēlē, taču visas – spilgti. Šī rakstu sērija būs veltīta šīm komandām. Noteikti varētu vairāk, taču kaut kur svītra vienmēr ir jānovelk, un tā nu mēs esam atlasījuši 20 komandas. Kādai putekļu kārtiņa paspējusi sakrāties biezāka, citai vēl pavisam niecīga, taču – pūtīsim nost un kārtosim glītā rindiņā uz paaugstinājuma, citu pie citas! Šoreiz gan nemēģināsim sarindot, kura pirmā un kura vienpadsmitā. Tā būs jūsu, MVP lasītāju, privilēģija – pēc tam, kad būsim izstāstījuši visus 20 stāstus. Šoreiz par sporta karali, kurš Latvijā allaž bijis kalpa lomā, bet 90-to gadu beigās par "Skonto" runāja arī Barselonā, Milānā un Londonā.

Otrajā sezonā "Skonto" galvenā trenera amatā Marku Zahodinu nomainīja 37 gadus vecais Aleksandrs Starkovs un komanda kļuva par neapstrīdamu Virslīgas līderi, 18 spēlēs izcīnot 17 uzvaras ar kopīgo vārtu attiecību 63:7 (20 vārtus iesita Jeļisejevs). Arī nākamajās divās sezonās "Skonto" dominēja Virslīgas turnīrā, kopumā 50 spēlēs gūstot 45 uzvaras. Pēc jaunās punktu skaitīšanas sistēmas ieviešanas, kas paredzēja par uzvaru piešķirt trīs punktus iepriekšējo divu vietā, čempionu pārsvars pār tuvākajiem sekotājiem bija jau pavisam nepieklājīgs – 27 punkti. Šajos gados komandai piepulcējās pieredzējušie Jurijs Ševļakovs, Raimonds Laizāns, Vladimirs Babičevs un Valērijs Ivanovs, kā arī 19 gadus vecais Marians Pahars.

1996. gada maijā Brocēnos notika viena no lielākajām sensācijām Virslīgas vēsturē – 

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!