1993. gada oktobrī NBA bija regulārās sezonas priekšvakarā un pēdējo trīs gadu čempione Čikāgas "Bulls" gatavojās aizstāvēt savu pavasarī izcīnīto kārtējo titulu. Taču komandas panākumu galvenajam vaininiekam Maiklam Džordanam bija citi plāni: pasaules sporta superzvaigzne paziņoja, ka basketbolu vairs nespēlēs – lai arī nule bija nosvinējis tikai 30. dzimšanas dienu. Gāja gadi, sajūtas mainījās, un "lidojošais" uzšņāpa uz lapas divus vārdus: "Esmu atpakaļ." Un bija ar'! Tāpat kā daudzi citi viņa kolēģi no profesionālā sporta aprindām, kas steidz likt punktu karjerai, bet beigu beigās attopas atpakaļ laukumā, stadionā vai ringā – kad punkts pārvēršas par saraustītu daudzpunkti...
"Pēc tam, kad sportists aiziet no aprites, beidzas satraukums, spriedze un arī fanu pielūgsme un uzmanība. Viņus sagaida krietni ikdienišķāka dzīve, kas daudziem rada zaudējuma, nevis gaidīto ieguvuma sajūtu. Tas savā ziņā pielīdzināms nāvei," dramatismu izteicienos nesaudzē sporta psihologs Džons Mjurejs.
Džordana gadījums, protams, ir pats zināmākais – pasaules sporta hrestomātija. Pateicoties izcilībai laukumā, kādu NBA nebija pieredzējusi, Maikls savos 30 gados bija spējis kļūt par pasaules mēroga ikonu un elku miljoniem cilvēku. Taču tad viņš sēž žurnālistu pārbāztā telpā un paziņo visai pasaulei, ka, viss – pietiek... Kam tādam grūti noticēt. Bija šoks, neizpratne un nevēlēšanās pieņemt, ka vairs neredzēsim leģendāro 23. numuru basketbola laukumā. Taču spēlētājs neatstāja vietu interpretācijām.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
