Vētrainās politiskās pārmaiņas 90. gadu sākumā neizbēgami nozīmēja pārbaudi arī profesionālo sportistu cirkšņa izturībai – PSRS laikā pieraduši pie gana nodrošinātas un dažās jomās pat priviliģētas dzīves kārtības, pat nopelniem bagātie nu attapās iemesti mežonīgā kapitālisma gaļasmašīnā. Sūrā likteņa neizbēga arī tautā it kā ieredzētie (kā gan ne, ja svaigā atmiņā vēl 1988. gada PSRS čempionāta sudrabs!) un lielākoties no plašās padomijas malu malām Rīgā sabraukušie hokeja spēletāji, taču nesteidza atgriezties etniskajā dzimtenē – ik pavasara atrādīšanās Latvijas izlases formā nozīmēja lielāku varbūtību tikt pamanītiem un atrast meistarībai adekvātu iespēju nopelnīt savu maizi ar sviestu kādā no Eiropas zemākajām līgām.
Misija ātri izsisties līdz lielajai skatuvei – pasaules čempionāta elitei jeb A grupai – gan cieta dažas neplānotas neveiksmes, tomēr beigās tika realizēta – 1996. gada aprīlī B grupas turnīrā Eindhovenā apspēlējot britus, japāņus, dāņus, baltkrievus, poļus un nīderlandiešus, kā arī noturot neizšķirtu pret Šveici, kārotā ceļazīme bija rokā. Taču prieki bija īsi – jau drīz Latvijas Hokeja federācijas (LHF) biroju sasniedza ziņa, ka vasaras beigās gaidāmais olimpiskās kvalifikācijas turnīrs būs pēdējais, uz kuru vēl attieksies juku laiku kompromisi. Proti, turpmāk izlasē drīkstēs spēlēt tikai attiecīgās valsts pilsoņi. Bet Latvijas izlasē tādu tobrīd bija knapi pusotra maiņa...
Kā "mužikiem" ātri apsiet prievītes, turklāt tā, lai Saeimas gudrās galvas nepamana viltojumu – lūk, jautājums, kas 1996. gada augustā kurināja tā brīža LHF prezidenta Uģa Magoņa prātu. Taču izejas nebija – bija jārīkojas...
