Foto: Imago Sport/Scanpix/LETA

Mēs taču visi lieliski zinām, kurš ir visu laiku izcilākais Brazīlijas futbolists, vai ne? Bet varbūt tomēr nē. Brazīliešu vidū par to nav šaubu – tas ir Garinča. Bezrūpīga un naiva dvēsele, kurš spēlēja futbolu tikai tāpēc, ka viņam ļoti patika to darīt. Viņš guva vārtus, izcīnīja titulus un priecēja miljoniem brazīliešu, taču lielāko daļu sava neilgā mūža nodzīvoja trūkumā un cieta no atkarībām. Pelē bija karalis, bet Garinča tautai dāvāja prieku.

Garinča bija vienkāršs, bezrūpīgs un bezmērķīgs. Viņaprāt, futbols nebija jāuztver pārāk nopietni. Kad Brazīlija 1950. gadā zaudēja Pasaules kausa izšķirošajā spēlē, viņam šķita muļķīgi, ka cilvēki to pārdzīvo, rakstīja "The Guardian". Viņš labprātāk devās makšķerēt, nevis klausījās spēles translāciju radio. Viņš negribīgi devās uz atrādīšanos lielajos Rio klubos. "Vasco da Gama" viņu aizsūtīja mājās, jo viņš nebija paņēmis līdzi bučus. "Fluminense" treniņu viņš pameta pirms tā beigām, lai paspētu uz pēdējo vilcienu mājup. Vēlāk, 19 gadu vecumā, Garinča nonāca "Botafogo" – un arī tikai tāpēc, ka viņu turp gandrīz aizvilka bijušais "Botafogo" futbolists, kurš bija redzējis viņu spēlējam.

Otrajā treniņu dienā Garinču ielika labajā malā pret kreisās malas aizsargu Niltonu Santušu, kurš bija arī valstsvienības dalībnieks. Garinča viņu apspēlēja tā, it kā viņš būtu Pau Grandes amatieris, un ar vienu kustību izmeta bumbu starp viņa kājām – ko tādu neviens līdz šim nebija izdarījis. "Manuprāt, tā ir laba doma – noslēgt līgumu ar šo puisi," nomurmināja aizsargs. "Labāk, lai viņš ir ar mums nekā pret mums."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!